Aiziet.
Hamlets.
Ak, debess spēki! Zeme!
Un kas vēl! Vai piesaukt pekli vēl?
Nē, rimsties, sirds!
Un, muskuļi, jel vārgi nekļūstiet,
Bet turiet mani stingri!
Neaizmirst?
Jā, nabags rēgs, kamēr vien atmiņa
Šai satrauktajā galvā turēsies.
Ak, tevi neaizmirst! Jā, dzēsīšu
No miņas niekus, grāmatgudrības,
It visus tēlus, iespaidus un ainas,
Ko jaunība un vērojumi
Man iespieduši smadzenēs.
Lai tikai Dzīvs paliktu tavs vēlējums.
Ak, nelietīgā sieva!
Ak, smaidīgais un nolādētais blēdis!
Šurp piezīmes. Man jāieraksta viss,
Kā smaidīt, smaidīt var tāds nelietis;
Tas iespējams vismaz ir Dānijā.
Raksta.
Jā, tēvoci, tas tev. Bet tagad man:
«Sveiks, Hamlet, sveiks! Un neaizmirsti mani.»
Es esmu zvērējis.
Horācijs un Marcels aiz skatuves.
Mans princi, mans princi!
Ienāk Horācijs un Marcels.
Marcels.
Mans princi, Hamlet!
Horācijs.
Lai debesis stāv klāt!
Hamlets.
Lai būtu tā!
Marcels.
Hallo, hallo! Mans princi!
Hamlets.
Hallo! Ho, ho, mans zēn! Nāc, putnēn, nāc.
Marcels.
Kā klājas, dārgais princi?
Horācijs.
Ko redzējāt?
Hamlets.
Tik brīnišķi!
Horācijs.
Ko, mans princi? Stāstiet mums!
Hamlets.
Nē, jūs izpaudīsiet to.
Horācijs.
Nē, augstība.
Marcels.
Es arī ne, mans princi.
Hamlets.
Ko teiktu jūs, ja…
Kas būtu domājis?
Jūs taču klusēsiet?
Horācijs un Marcels.
Jā, mans princi.
Hamlets.
Nav Dānijā neviena nelieša,
Kas nebūtu turklāt vēl slīpēts blēdis.
Horācijs.
Mans princi, lai to teiktu, nav jāceļas
No kapa rēgam.
Hamlets.
Jā gan, jums taisnība.
Bet nu bez kādām liekām sarunām
Mēs, roku paspieduši, šķirsimies.
Jūs tur, kur pienākums vai griba sauc,
Jo katram kāda gaita ir un dziņa,
Pēc apstākļiem.
Bet man, kā redzat, atliek
Lūgt tikai dievu.
Horācijs.
Tie juceklīgi, traki vārdi, princi.
Hamlets.
Man ļoti žēl, ja tas jūs aizvaino,
Tik tiešām, žēl.
Horācijs.
Nav aizvainojums, princi.
Hamlets.
Nē, ir gan aizvainojums, Horācij,
Un ļoti smags. Kas attiecas uz rēgu,
Tad varu teikt, ka tas ir godīgs rēgs.
Kas notika starp mums, šo ziņkāri,
Kā spējat, pārvariet. Bet tagad, draugi,
Ja esat skolas biedri, kareivji,
Tad izpildiet man mazu lūgumu.
Horācijs.
Jā, princi, un tas būtu? Mēs pildīsim.
Hamlets.
Nevienam nesakiet, ko redzējāt.
Horācijs un Marcels.
Mēs, princi, neteiksim.
Hamlets.
Nē, apzvēriet.
Horācijs.
Es zvēru, neteikšu.
Marcels.
Es arī zvēru.
Hamlets.
Pie mana zobena.
Marcels.
Jau zvērējām.
Hamlets.
Nē, zvēriet to pie mana zobena.
Regs no pazemes.
Zvēriet!
Hamlets.
Ā, zēn, tā tu saki?
Goda vīrs, tu šeit?
Jūs dzirdat lāga vīru pagrabā?
Vai zvērēsiet?
Horācijs.
Teic, kā lai zvēram, princi.
Hamlets.
Ka neteiksiet nekad, ko redzējāt;
Pie mana zobena to zvēriet.
Rēgs pazemē.
Zvēriet!
Hamlets.
Hic et ubique?
Paiesim kur nomaļāk.
Šurp nāciet, kungi!
Uz mana zobena jūs rokas lieciet,
Ka neteiksiet nekad, ko dzirdējāt,
Pie mana zobena to zvēriet.
Rēgs pazemē.