Es, protams, piekritu, un Ļeontjevs, noņēmis spuldzītes gaišzilo pārklāju, nosēdināja mani uz platas tahtas un apsēdās pats. Arī trūcīgajā apgaismojumā es ievēroju, cik iekrituši un bāli ir viņa vaigi.
— Nu, stāstiet, — uzmundrināju mākslinieku, izņemdams smēķus un uzmanīgi vērodams viņa mirdzošās acis.
Ļeontjevs lēni pasniedzās, paņēma no galdiņa papīra lapu un klusējot padeva to man. Prāvo lapu sedza nelīdzenas nesaprotamu zīmju rindas. Kaut kādi krustiņi, leņķīši, lociņi un astoņnieki, nevis uzrakstīti, bet drīzāk gan rūpīgi uzzīmēti, tie grupējās, acīmredzot veidojot atsevišķus vārdus. Man visumā ir priekšstats par dažādiem alfabētiem, kā senajiem, tā mūsdienu, taču neko tamlīdzīgu nekad nebiju redzējis. Divas augšējās īsās rindas, šķiet, veidoja virsrakstu. Es atveidoju šīs zīmes savā piezīmju grāmatiņā. Aplūkojiet tās, lai jums būtu kāda jēga par visu šo kabalistiku:
Ilgi lūkojos uz nesaprotamām rakstu zīmēm klāto lapu, un pakāpeniski mani pārņēma nojausma, ka neparastais ir tuvu. Tā bija neziņas plašuma brīnumainā izjūta, ko pazīst katrs, kam ir laimējies atklāt kaut ko lielu. Uzmetis skatienu māksliniekam, es ieraudzīju, ka viņš nenovērš acis no manis, — pat mute viņam bija puspavērta, un tas viņa sejai piešķīra bērnišķīgas uzmanības izteiksmi.
— Vai jūs kaut ko saprotat, profesor? — Ļeontjevs satraukti ievaicājās.
— Protams, neko, — es atbildēju, — bet ceru saprast pēc jūsu paskaidrojumiem.
— Ak, arvien vēl tā pati vīziju virkne. Vai atceraties, es zvanīju jums un stāstīju, kāda ir ēkas iekšpuse. Sarunājoties ar jums, sapratu, ka tā ir tēlnieka darbnīca vai mākslas skola. Šī atkārtotā saistība ar maniem sapņiem pārsteidza mani, un es pacentos atkal ātrāk atgriezties pie halucinācijām, jau uztverot tajās kaut ko kopīgu, kaut kādu jēgu, kuru man droši vien arī vajadzēja uzminēt.
Es vēlreiz un vēlreiz ļāvos vīzijām, pastiprinot tās un arvien vairāk koncentrējoties pēc jūsu norādījumiem, taču ainas, kas agrāk nepārtraukti vīdēja manā iztēlē, kaut kā izzuda, kļuva miglainas. Tiklīdz sāka parādīties skaidras un ilgas vīzijas, atkal un atkal atgriezās zāle baltajā ēkā — mākslinieka darbnīca. Vairāk neko nevarēju ieraudzīt un jau sāku ļauties izmisumam. Atmiņu nobeig- tības sajūtas, par kuru jūs runājāt, vēl arvien nebija.
Pēkšņi pamanīju, ka viena istabas daļa ar katru jaunu vīziju kļūst arvien skaidrāk saskatāma, un sapratu: domu ainu turpinājums jāmeklē tikai tēlnieku darbnīcas iekšpusē — tālāk manas vīzijas vairs nesniedzās. Lai arī kā centos, tā sakot, iziet ārpus tēlnieka darbnīcas, neko citu nespēju ieraudzīt.
Taču arvien vairāk izgaismojās sienas labā puse iepretim režģim, tur, kur bija plats un zems logs — arka. Vīzija izzuda, parādījās atkal, un katrreiz es pamanīju arvien vairāk un vairāk detaļu.
Pa kreisi caur arkādi bija saskatāmas priedes un debesis, uz to fona izcēlās no ziloņkaula darināta neliela tēla siluets. Es pūlējos saskatīt šo tēlu, kas nebija lielāks par pusi no cilvēka auguma, taču tā kontūras nekļuva noteiktākas, bet tieši otrādi — pamazām izzuda. Tāpat izzuda vēl kāda detaļa, kas sākumā bija labāk saskatāma nekā (els, — zema un gara pelēka akmens vanna, līdz malām piepildīta ar nez kādu tumšu šķidrumu. Vannā tik tikko varēja samanīt tā kā skulpturālas figūras, tā kā šķidrumā iegremdēta kaila ķermeņa kontūras. Tomēr arī šī detaļa izzuda, bet blakus vannai parādījās galds ar biezu akmens virsmu. Galda vidū atradās ar kaut kādām zīmēm klāta, gluda, kvadrātveida vara plāksne bez jebkādiem rotājumiem, bet tās priekšā — melns duncis un zils stikla trauks.
Šī plāksne vai, pareizāk sakot, vara lapa kļuva arvien labāk saskatāma, un beidzot es redzēju vienīgi to. Pilnīgi skaidri saskatīju tās nosūbējušo virsmu ar iegravētajām rakstu zīmēm. Neko nesaprotot, tomēr tīri instinktīvi nojautu, ka te beidzas manu domu ainu sērija, noslēdzas, kā jūs sakāt, vīziju virkne. Neizskaidrojama nemiera mākts, sāku atveidot vara plāksnē iegravētās zīmes. Te, redziet, profesor, — un viņa veiklie pirksti pārlapoja veselu lēveni papīra lapiņu, — tās vajadzēja atkārtot atkal un atkal. Vīzija izzuda un lāgiem pat stundām neatsākās no jauna, bet es pacietīgi sēdēju, līdz varēju sastādīt šo lapu, kas ir jums rokā. Taču tagad es vairs neko neredzu, esmu ļoti noguris, viss kļuvis vienaldzīgs . . . Tikai aizmigt nekā nevaru, māc neizprotamas bailes, vai neesmu kļūdījies. Agrāk manas izjūtas bija ļoti spēcīgas — es zināju, ka šīm skulptūrām, šiem ziloņkaula
tēliem ir kāds sakars ar mani, bet tagad neko nesaprotu. Kas gan tas varētu būt, profesor?
— Nu tā, — es, lielā satraukumā stomīdamies, atbildēju, — ieņemiet miega zāles. Es tās visādam gadījumam sagatavoju, ja jūs pāršautu pār strīpu ar savām vīzijām. Jūs aizmigsit, un tas jums nepieciešams vairāk par visu, bet es paņemšu jūsu pierakstu, un i jau pievakarē mēs zināsim, ko tas viss nozīmē. Patiešām jūsu halucinācijas ir beigušās. Es vēl visu nesaprotu, bet domāju, ka jūs atcerējāties tieši to, kas vajadzīgs … Tikai šīs negaidīti uzradušās rakstu zīmes … Es vēlreiz gribētu dzirdēt, kāpēc jūs esat pārliecināts, ka savās vīzijās redzējāt Helādu?
— Profesor, es nevaru paskaidrot, kāpēc zinu, bet es noteikti zinu, ka redzēju Helādu vai, pareizāk sakot, kādu daļu no tās.
— Tā. Tagad pamēģiniet iemigt, pēc tam prom visas šīs tumšās štoras, mans mīļais, jūs atgriezīsities dzīvē! Nu pietiek, pietiek! — ' es pārtraucu mākslinieka turpmākos jautājumus un ātri aizgāju, aiznesot līdzi noslēpumainos pierakstus.
«Vēl mazliet pacietības,» es prātoju, doda- i mies uz tramvaju, «un viss noskaidrosies. Vai nu tās tiešām ir no pagātnes dzīlēm iz- | rautas svarīgas ziņas, vai… murgu blēņas. Nē, pēdējām tās nav līdzīgas. Vienas un tās ļ pašas zīmes bieži atkārtojas, dažāds zīmju i skaits atdalīts ar atstarpēm, augšā acīmredzot I virsraksts. Tātad, ja jau mākslinieks ir pārlie- I cināts, ka tā ir Helāda, jāgriežas pie helēnista. ļ
Kas mums Maskavā šajā nozarē ir vislielākais speciālists?» Es turpināju savus prātojumus, bet nevienu nevarēju atcerēties. Nokļuvis līdz savam dzīvoklim, ar zinātnisko darbinieku rokasgrāmatas, Akadēmijas kalendāra un nicināmā telefona palīdzību sāku meklēt vajadzīgo zinātnieku. Man laimējās: ne vairāk kā pēc 40 minūtēm es jau smēķēju savu kārtējo papirosu viņa kabinetā, kamēr zinātnieka skatiens urbās manis pasniegtajā papīra lapā ar noslēpumainajām zīmēm.
— Kur jūs to ņēmāt, pareizāk sakot, no kā norakstījāt?! — helēnists iesaucās, caururbjot mani ar savu piemiegto acu aizdomu pilno skatienu.
— Es pastāstīšu jums visu, neko neslēpjot, tikai iepriekš visu svēto vārdā paskaidrojiet, kas tas ir?
Zinātnieks nepacietīgi nopūtās un atkal noliecās pār lapu, runājot nosvērti, bez intonā- cijām.
— Šis jūsu atnestais fragments sastādīts ta saucamajā Kipras rakstībā, zilbju alfabētā, rakstīts no labās puses uz kreiso, tas ir vissenākais rakstības veids, kāds vien sastopams Ilelādā. Šķiet, ka tas ir sengrieķu valodas eo- liešu dialekts, tāpēc man pagrūti ātri iztulkot visu šo fragmentu. Re, kur virsraksts — jā, interesanti! — tas sastāv no trim vārdiem: augšā — malakter elefantos, zem tā apakšā — zitos. Pirmie divi vārdi, burtiski tulkojot, nozīmē ziloņkaula mīkstinātājs, bet pārnestā nozīmē — tēlnieks, kas strādā ar ziloņkaulu.
Mūsu nosaukums «meistars» arī cēlies no šīs saknes. Zitos — īpašs nepazīstams šķīdums, kas mīkstina ziloņkaulu. Jūs zināt, ka senajā Helādā tēlnieki prata ziloņkaulu padarīt tik mīkstu kā vasku un tāpēc darināja no tā visai pilnīgus tēlus, kuri vēlāk sacietēja, atkal pārvēršoties parastajā ziloņkaulā. Šis noslēpums bija neglābjami zudis, un neviens līdz šim …