HIPNOZE UN SUĢESTIJA
Ievads
Hipnoze un suģestija — šie divi savstarpēji saistītie psihiskās iedarbības veidi — ar savu noslēpumainību jau sen nodarbinājuši daudzu dabaspētnieku prātus.
Suģestija1 (no latīņu suggestio — iedvešana) ir cilvēka (vai cilvēku grupas) domāšanas un rīcības ietekmēšana. Ar kairinātāja, pirmām kārtām vārda, palīdzību otram cilvēkam var iedvest kādas noteiktas sajūtas, kustības, rīcību, attieksmi pret īstenību.
Suģestēšana nebūt nav tas pats, kas pārliecināšana. Kad cilvēku pārliecina, viņš saglabā kritizētspēju, turpretī suģestija, kā tēlaini izteicies izcilais krievu neiropatologs un psihiatrs V. Behterevs, cilvēka apziņā ienāk «it kā pa sētas durvīm, apejot sargu — kritiku». Suģestijā iedvestie priekšstati, sajūtas, kā arī darbības dzenuļi tiek uzņemti pasīvi, nekritiski, jo suģestija neprasa pierādījumus. Suģestējamība ir normāla psihes īpašība, tomēr visiem cilvēkiem tā nepiemīt vienādā mērā. Tā ir atkarīga no daudziem apstākļiem, visstiprāk izteikta bērnu vecumā, nedaudz vājāk — brieduma gados, bet samazinās vecumā.
Suģestēšanas procesā piedalās maņas, visvairāk — dzirde un redze. Cilvēku suģestēt iespējams pat tad, ja viņš to negrib, un bieži vien arī bez viņa ziņas.
Hipnoze (no grieķu hypnos — miegs) ir īpašs miegam līdzīgs stāvoklis, kas izraisāms ar noteiktiem kairinājumiem vai suģestiju. Hipnotiska stāvoklī cilvēka suģestējamība ir sevišķi augsta. Tas izskaidrojams ar to, ka noteiktās hipnotiskā miega stadijas galvas smadzeņu garozas tonuss ir pavājināts un hipnotizētāja teiktie vārdi, kas tiek uzņemti bez domāšanas un vērtēšanas, ir sevišķi iedarbīgi. Tātad hipnoze ir cieši saistīta ar suģestiju un tās mērķtiecīgu izmantošanu.
Jau tālā senatnē, kad cilvēkiem nebija zinātniskas izpratnes par hipnozi un suģestiju, tās prasmīgi lietoja dažādu reliģisku kultu kalpi. Hipnozes vēsture ir nepārtraukti dabaspētnieku strīdi par hipnozes parādību īsto būtību. Mūsdienu zinātnes sasniegumi hipnozes pētīšanā neapšaubāmi ir augsti, taču netrūkst arī daudz neskaidru un strīdīgu jautājumu, kas vēl gaida savus risinātājus.
1 - Bieži vien, it sevišķi populārzinātniskos tekstos, suģestija saukta par iedvesmu. Taču iedvest un iedvesmot nepavisam nav viens un tas pats, tāpēc nepārprotamības labad vajadzētu palikt pie svešvārda «suģestija», ar iedvesmu saprotot tikai jaunrades spēku atraisītību. —Red. piez.
Hipnoze un reliģija
Aplūkosim dažus piemērus, kas liecina, cik veikli suģestiju un hipnozi saviem mērķiem izmantojusi reliģija.
Droši vien daudzi būs lasījuši par praviešiem, kas ar savu fanātisko reliģiozitāti spēcīgi ietekmēja ticīgo cilvēku psihi. Dzīvesveids, kas pilnīgi atbilda stingrajām kristiešu morāles prasībām, lūgšanu vaļsirdīgums, prasme izmantot neparastas dabas parādības, sapņus un citus līdzekļus, ar kuru palīdzību pravieši nonāca reliģiskā ekstāzē, ka arī nostāsti par viņu paveiktajiem brīnumiem ticīgajos cilvēkos radīja attiecīgu noskaņojumu. Praviešu mirstīgās atliekas tika pieskaitītas svētajām relikvijām un kļuva par uzskates līdzekļiem, kam vajadzēja veicināt reliģijas slavu un apliecināt baznīcas dogmu pareizību. Šie pīšļi glabājas tempļos un tiek uzskatīti par ticības brīnumiem. No tālam zemēm uz šīm svētajām vietām, pie svētajām relikvijām visos laikos tiekušies dievlūdzēju pūļi, alkdami atveseļošanās, mierinājuma, bet visvairāk — brīnuma. Un dažkārt šis brīnums arī noticis…
Nav grūti iztēloties kādus no šādiem reliģiskiem svētkiem, kas pulcējuši svētceļniekus no malu malām. Valodas par brīnumdarītājam svētbildēm, par garīdzniekiem, kuru lūgšanas uzklausot dievs, dievnamam pievelk tūkstošiem dievlūdzēju. To vidū ir slimi un nelaimīgi, veci un jauni, nabagi un bagāti, fanātiķi un parasti ticīgie, visi viņi meklē palīdzību «no augšas», cerēdami kļūt par brīnuma aculieciniekiem. Savu garīgo padomdevēju sagatavoti svētceļošanai, ceļā uz templi viņi nemitīgi murmina, palaikam arī dzied lūgšanas, aicinot dievu būt žēlsirdīgam. Pieiet akls jauneklis, kaismīgi alkdams kļūt redzīgs, ratiņos brauc paralizēta meitene, velkas nabadzīgie un kroplie, un likteņa pabērni, un visi tie spiežas tuvāk tempļa ieejai. Visu skatieni pievērsti vienam punktam — tai vielai, kur jāparādās garīdzniekam, par kura brīnumaino spēku valodas gājušas no mutes mutē.
Un, lūk, skanot svinīgai baznīcas dziesmai tūkstošbalsīga kora izpildījuma, atdarās tempļa durvis un parādās ilgi gaidītais dieva kalps. Nemitīgās lūgšanas, neparastie nostāsti un saspringtā gaidīšana pūli tā eksaltējusi, ka garīdznieka parādīšanas vien gandrīz tiek uzskatīta par brīnumu.
Ar plašu žestu aicinādams ticīgos pievienoties lūgsnai, garīdznieks griežas pie «visvarenā». Viņš lūdz savām avīm grēku atlaišanu, izveseļošanos un mierinājumu. Kā apmāti cilvēki lūkojas garīdzniekā, tiem pat šķiet, ka ap sludinātajā galvu mirdz varavīksnes vainags! Viņa balss pūlim ir pavēle, vēlējums «no augšas»: «Lūdziet dievu, karsti lūdziet dievu, visuaugstais dzird jūs! Viņš ir šeit, viņš ir ar jums! Uz ceļiem! Lūdziet dievu!»
Sasprindzinājums pūlī pieaug, un visi kā viens nokrīt ceļos, dzied slavas dziesmas tam kungam, raud no aizkustinājuma,neprātīgi kliedz. Simtiem ticīgo sastinguši nekustīgas pozas ar svētlaimīgu smaidu sejās, vieni, nometušies ceļos, vienmērīgi klanās lūgšanas taktī, citi — aizrāvušies reliģiska dziedāšana.
Ja kādu no šiem ticīgajiem netīšām pagrūstu, viņš nemaz to nemanītu, ja uzsauktu, viņš nedzirdētu. Šādā stāvoklī pat fiziskas sāpes cilvēks var nesajust. Bet garīdznieka vārdus viņš dzird un bez ierunām tiem paklausa. Kā gan to izskaidrot?
Tā nu esam nonākuši pie dažiem «brīnumiem», par kuriem pēc baznīcas svētkiem stāstīja mājās pārnākušie svētceļnieki. Jāatzīmē, ka gan «svētās brīnumainās parādības», gan «pravietiskie sapņi» un citas neparastas parādības, kas daiļskanīgi aprakstītas dažādās baznīcu grāmatās, varēja būt ne tikai apmācīšana ar iepriekšēju nodomu. Aprakstītais gadījums ir masu hipnoze un suģestija nomoda stāvoklī. Tagad šādu parādību būtība ir zinātniski izskaidrota.
Ārsts hipnotizētājs aizmidzinātam cilvēkam var izraisīt pārsteidzoši spilgtā formā dzirdes, redzes un ožas halucinācijas, arī ar reliģisku saturu. Pēdējās īpaši viegli ir iedvest reliģioziem cilvēkiem. Viņi «redz» neesošus, nereālus priekšmetus, parādības, veselus notikumus, «redz» un «dzird» to, kas viņiem labi pazīstams no baznīcas literatūras. Taču nevajadzētu arī aizmirst, ka dažādu halucināciju cēlonis var būt smagi psihiski traucējumi.
Turpināsim stāstu par «brīnumiem».
Dievkalpojums ir beidzies, taču galvenais notikums vēl priekšā. Slimie, kroplie, cietēji tiecas pie garīdznieka, lai tas viņus apslacītu ar «svēto» ūdeni, skartu ar roku, līdz ar to izārstēdams un atvieglodams viņu ciešanas. Ticīgo pūlis, reliģiskas ekstāzes pārņemts, elpu aizturēdams, seko notiekošajam. Cits pēc cita garam garīdzniekam iet nelaimīgie. Ne «svētais» ūdens, ne rokas pieskāriens tiem nepalīdz. Tad pie garīdznieka pieved aklu jaunekli. Viņa sejā sastingusi gaidu un cerību izteiksme. Garīdznieks aizskar jaunekļa acis, nomazgā tās ar «svēto» ūdeni un saka tos pašus parastos vārdus: «Dievs ir žēlīgs, mans dēls. Lūdzies dievu!» Uzmanīgi likdams kājas uz pakāpieniem, aklais tuvojas pūlim, te pēkšņi sastingst uz vietas, viņa seju rotā kautrīgs smaids. Ar priecīgu izbrīnu viņš raugās apkārt un, pacēlis rokas pret debesīm, gavilējoši sauc: «Es redzu! Redzu! Kungs, svēta vara! Es visu redzu!»