Atšķirībā no parasta miega hipnoze ir stāvoklis, kas aktīvi tiek uzspiests no ārpuses. Ir zināms, ka galvas smadzeņu pusložu garozas nervu šūnu kavēšana iestājas ātrāk, ja uz to iedarbojas vienveidīgi ārējie kairinātāji. Viens šāds spēcīgs kairinātājs ir hipnotizētāja teiktais vārds. Cilvēks hipnoze iemieg vardu ietekmē. Hipnotizētāja monotona balss veicinošos apstākļos (ērts stāvoklis, klusums, siltums, pustumsa) sekmē iemigšanu. Tomēr miegā cilvēks dzird hipnotizētāja balsi un pakļaujas viņa rīkojumiem. Tā ir hipnozes galvenā īpatnība, ar ko tā atšķiras no parasta, normāla miega. Hipnotiskā miega stāvoklis ir galvas smadzeņu pusložu garozas šūnu nepilnīga kavēšana, kuras laikā dažos garozas punktos vai rajonos saglabājas «nomods». Caur šiem rajoniem ar dzirdes analizatora palīdzību realizējas raports — hipnotizētāja kontakts ar hipnotizēto cilvēku.
Ir izstrādātas īpašas suģestijas formulas, ar kurām hipnotizētāji zināma mēra spēj ietekmēt hipnotiski iemiguša cilvēka iekšējo orgānu darbību, jo visiem ķermeņa orgāniem ir savi augstākie regulējošie centri galvas smadzeņu garoza.
Kāpēc hipnotizētāja vārdi tiek uzņemti bez ierunām, bet viņa pavēles izpildītas bez domāšanas un vērtēšanas? Cilvēkam nomoda stāvoklī galvas smadzeņu pusložu garozā pastāvīgi saglabājas zināms līdzsvars starp ierosas un kavēšanas procesa pārņemtiem rajoniem, pie tam ierosa parasti ir pārsvara. Šis relatīvais līdzsvars ir dinamisks; tas visu laiku mainās — kavēšana pāriet ierosā un otrādi. Ja galvas smadzeņu pusložu garoza vienlaicīgi reaģētu uz katru ārējo vai iekšējo kairinātāju, tad organisma atbildreakcijas valdītu neiedomājams haoss. Pastāvot ierosas un kavēšanas dinamiskajam līdzsvaram, galvas smadzeņu pusložu garozā pienākošie kairinātāji izraisa tādas reakcijas, kas netraucē organisma dzīvības procesus, ļauj saglabāties organisma spējai veikt tās vai citas apzinātās darbības.
Hipnotizētāja balss izraisa ierosu izolētā galvas smadzeņu pusložu garozas apvidū, bet pārējā garozas daļa, ko pārņēmusi vispārēja kavēšana, atrodas kādā miega hipnotiskajā fāzē. «Aizmigušās» nervu šūnas nevar izraisīt kavēšanu «neaizmigušajā» galvas smadzeņu pusložu garozas apvidū. Tā tiek nodrošināts izolēts, norobežots raports. Pa galvas smadzeņu garozas «dežurējošajiem» punktiem smadzeņu centros ar suģestijas vārdiem tiek izraisīta atbilstoša ierosa.
Hipnozes trīs stadijas ne vienmēr stingri norobežojas.
Pirmajā, letarģiskajā hipnozes stadijā (virspusējā hipnoze) pavājinās galvas smadzeņu pusložu garozas tonuss, zūd ierosas un kavēšanas relatīvais līdzsvars. Sajā stadijā hipnotizētajam cilvēkam novērojama miegainība un vispārējs muskuļu atslābums. Viņš izjūt mieru, vieglumu, bet saglabā jutību pret sāpēm, dzird apkārtējos trokšņus, uz jautājumiem atbild lēni vai arī neatbild nemaz. Cilvēks pamostas viegli un parasti ir pārliecināts,, ka būtu varējis pamosties pats.
Otrajā — kataleptiskajā — hipnozes stadijā (hipnozes vidējā pakāpe) galvas smadzeņu garozas tonuss ir stipri pavājināts, rodas raporta zona. Pilnīga galvas smadzeņu pusložu garozas kavēšana izplatās uz runas un ādas analizatoriem, iestājas hipnotiskā miega izlīdzinātājfāze. Hipnotizētais cilvēks elpo dziļi, vienmērīgi. Šajā laikā viņam var iedvest izdarīt vienveidīgas, automātiskas kustības, muskuļu vaskveida lokanību jeb katalepsiju (no šejienes arī šīs stadijas nosaukums). Hipnozei padziļinoties, novērojams tetānisks jeb krampjveida muskuļu stāvoklis, strauji zūd sāpju sajūta. Šajā stadijā hipnotizētajam atmiņa kļūst fragmentāra. Pēc pamošanās cilvēks jūt stipru miegainību, viņam ir apgrūtinātas kustības.
Trešajai, dziļākajai hipnozes stadijai jeb somnambulismam raksturīga hipnotiskā miega paradoksālā fāze: vāji kairinātāji izraisa spēcīgas atbildes reakcijas. Hipnotizētā cilvēka muskulatūra ir pilnīgi atslābuši (pacelta roka tūlīt nokrīt atpakaļ), nekādas skaņas — izņemot hipnotizētāja balsi — hipnotizētais cilvēks nedzird (rodas izolētais raports), deguna, mēles, ādas kairinājums var izraisīt halucinācijas. Šajā stāvoklī hipnotizētam cilvēkam var iedvest halucinatīvus tēlus (redzes, dzirdes, taustes), pilnīgu nejutību vai arī pastiprinātu jutību pret sāpēm, atrašanos citās situācijās. Pēc pamošanās viņš parasti neko neatceras.
Hipnozes un suģestijas praktiskā izmantošana
Ārstu prakse pierādījusi, ka slimnieku visai sekmīgi var suģestēt jau pirmajā (letarģiskajā) hipnozes stadijā. Taču stiprāka suģestīvā iedarbība ir sasniedzama tad, kad slimnieks atrodas otrajā (kataleptiskajā) vai trešajā stadijā (somnambulismā). Novērojumi apstiprina, ka hipnotiskā suģestija stipri ietekmē galvas smadzeņu pusložu garozu, bet caur to visas organisma sistēmas, orgānus un audus. Lasītājs jau ir uzzinājis, ka Dž. Breida laikā, kā arī vēlāk hipnoze veiksmīgi tikusi lietota sāpju remdēšanai ķirurģiskajās operācijās, pat tādās kā krūts dziedzera operācija un ekstremitātes amputācija.
Taču arī mūsu dienās dažkārt anestēziju veiksmīgi aizstājusi hipnoze. Lūk, daži gadījumi.
Kādam slimniekam, kam tika operēts hronisks apendicīts, iedvesa priekšstatu, ka viņš skatās aizraujošu kinofilmu, Kamēr pacientu operēja, ārsts hipnologs, kas iepriekš, protams, bija pārliecinājies par suģestijas iedarbību, visu operācijas laiku noteiktā secībā slimniekam iedvesa halucinatīvus (redzes) tēlus, kuri atbilda kinofilmas saturam.
1965. gada 29. janvārī Rīgas Medicīnas institūta fakultatīvās ķirurģijas klīnikā, kur strādāju par dežurējošo ķirurgu, tika ievesta sieviete, kurai bija akūta apendicīta lēkme (slimības vēsture Nr. 1968). Slimniece lūdza operāciju izdarīt vispārējā narkozē. Tātad slimniece pati bija sevi noskaņojusi, ka nekādu sāpju operācijas laikā nejutīs. Es izmantoju šo situāciju un nolēmu operēt hipnozē. Uz slimnieces deguna un mutes tika uzlikta narkozes maska, bet tajā nebija ne piliena narkotiskas vielas. Slimnieci ātri iemidzināju ar hipnozi. Operācijas laikā viņai nepārtraukti iedvesu pilnīgu visa organisma nejutību. Ķirurģiskā operācija (aklās zarnas piedēkļa izņemšana) ilga 40 minūtes. Jāteic, ka nekādus pretsāpju līdzekļus pirms operācijas, tās laikā un pēc operācijas paciente nesaņēma. Operācijas laikā viņa bija mierīga, elpoja vienmērīgi, ritmiski, nekustējās. Tikai brīdī, kad viņai atvēru vēdera dobumu un no brūces izcēlu zarnu (vissāpīgākajos operācijas brīžos), slimniece nedaudz pakustināja labo roku. Bet viņai nebija ne vēderpreses muskuļu sasprindzinājums, ne arī spiešanās, kas varēja rasties kā reakcija uz sāpēm. Pēc pamošanās paciente teica, ka «narkoze» bijusi ļoti laba un sāpes viņa neesot jutusi. Brūce sadzija ļoti labi. Drīz pēc tam pacienti demonstrēju ārstu konferencē P. Strādina Republikas klīniskajā slimnīcā.
Taču mūsu dienās hipnoze kā sāpju remdētāja ķirurģiskās operācijās netiek lietota, jo visi narkozes veidi ir tiktāl pilnveidoti, ka nodrošina labu anestēziju. Šinī ziņā hipnoze nekādi nevar konkurēt ar narkozi, it īpaši vēl tāpēc, ka ne visiem slimniekiem suģestija hipnozes stāvoklī nodrošina pietiekamu nejutību pret sāpēm. Suģestejamību var vājināt arī slimnieka bailes no operācijas, ka arī stipras sāpes, neparasti apstākļi utt. Un tomēr hipnotisko suģestiju var veiksmīgi izmantot arī ķirurģija. Šī metode noderīga pirms operācijas, ka arī pecoperacijas perioda, kad ar to var novērst iespējamās subjektīvas sajutās, nemieru un bezmiegu.