Autosuģestijas mehānisms kļūst saprotams, ja atceramies, ka ierosa koncentrējas noteiktā galvas smadzeņu garozas iecirknī. Tas ieņem dominējošu stāvokli uz pārējo iecirkņu analizējošās darbības pavājināšanās un nervu šūnu tonusa pazemināšanās fona. Tāpēc vides iedarbība ir vājāka salīdzinājumā ar mazāk svarīga kairinātāja iedarbību. Tas kļūst valdošais un izraisa tā saukto autosuģestīvo efektu. Runājot psihiatra vārdiem, autosuģestija ir noteiktu uzskatu rašanās, kas notiek kritiskajai attieksmei krasi pavājinoties. Atsevišķi cilvēki reizēm var sevi tik stipri suģestēt, ka dominējošais ierosas perēklis pārņem noteiktus galvas smadzeņu garozas rajonus, bet visi pārējie garozas apvidi tajā pašā laikā atrodas pilnīgas kavēšanas stāvoklī.
Autosuģestijai ir spēcīga, bieži vien zinātniski vēl neizskaidrojama ietekme uz svarīgākajām cilvēka organisma dzīvības norisēm. Dažkārt šīs ietekmes spēks ir tik liels, ka šķiet īsts brīnums. Šinī sakarā nevar neminēt jogu brīnumus, par kuriem ne vienreiz vien ir lasīts populārzinātniskajā literatūrā. Spēja staigāt pa kvēlojošām oglēm, koncentrētu skābju vai sārmu dzeršana, spēja noturēt uz krūtīm smagu automašīnu, gulēt un grozīties uz stikla lauskam bez ādas bojājumiem — vai tas nestāv pāri cilvēka spēkiem? Bet nedēļām ilgi atrasties hermētiski noslēgta kastē, ieraktam dziļi zemē, vai vairākas stundas «ledus zārkā» kailam gulēt? Un spēja tā atslābināt un palēnināt savu sirdsdarbību un elpošanu, ka tikai ar jutīgas aparatūras palīdzību to iespējams reģistrēt? Un kur tad gadījumi, kad tiek panākta tāda asinsspiediena pazemināšanās un asinsvadu spazmas, ka, iedurot vai iegriežot miesā, netek asinis, kad noteiktas muskuļu grupas, cīpslas un āda tik stipri sasprindzinātas, ka, durot miesā, saliecas pat garš, resns un ass metāla šķēps, ko ar rokām grūti saliekt veselīgam, spēcīgam cilvēkam? Šīs parādības ir ne tikai aprakstītas, tās tiek pētītas, tās demonstrē kinofilmās. Ko šīs parādības liecina? To, ka cilvēka organismam ir kolosālas potenciālās iespējas un autosuģestijai ir milzīgs spēks, kas atraisāms grūtos, neatlaidīgos, pēc jogas sistēmas izstrādātos vingrinājumos.
Jogas filozofiskā mācība pēc būtības ir reliģiska. Šīs mācības sekotāju galamērķis ir pasīvas ekstāzes stāvoklis, kura cilvēks, šķietami atbrīvojies no jebkādām ārpasaules ietekmēm un iegremdējies pašapcerē, nonāk dziļam miegam līdzīgā stāvoklī. Ar fizisku un psihisku vingrinājumu sistēmas palīdzību tiek panākts augstākais ideāls — sakari ar pārdabiskiem spēkiem. Taču, atmetot mistisko sakumu, mums ir jāatzīst tas autosuģestīvais spēks, kas jogam ļauj pilnībā valdīt pār sava organisma svarīgākajam norisēm un pārsteigt visus ar iepriekš aprakstītajiem brīnumiem.
Lai cilvēka ķermenis kļūtu piemērots jogas mācības izvirzītā mērķa sasniegšanai, nepieciešams izpildīt veselu virkni īpašu prasību, sagatavošanas vingrinājumu, jāmāk pilnībā valdīt pār sevi, savām jūtām, nedrīkst padoties priekam, bēdām, žēlumam. Bez tam jāizkopj spēja «ieiet pašam sevī», atbrīvoties, atslēgties no apkārtējās pasaules, jāpārstāj reaģēt uz ārējiem kairinātājiem, jāiemācās nedēļām ilgi nejust badu un slāpes, karstumu un aukstumu utt.
Jogu fiziskie vingrinājumi sākas ar vienkāršām, bet beidzas ar ārkārtīgi sarežģītām pozām, kas netrenētiem cilvēkiem tikpat kā nepadodas. Jogas mācība prasa šos fiziskos vingrinājumus saistīt ar psihiskiem vingrinājumiem, kas izstrādāti pēc daudzos gadsimtos pārbaudītas sistēmas.
Svarīgi, ka ar noteiktu vingrinājumu kompleksu palīdzību jogi sekmīgi ārstē slimības, kurām nav infekciozs raksturs, visbiežāk — kaulu—muskuļu un cīpslu kaites, iekšķīgās slimības, funkcionāli psihiskos traucējumus.
Suģestija, hipnoze un, galvenais, autosuģestija ir nenoliedzami un svarīgi jogu psihisko vingrinājumu elementi.
Autosuģestiju kā īpašu terapijas metodi, piemēram, jau lieto daudzās psihoneiroloģiskās iestādēs un sanatorijās, it īpaši dažādu neirožu, hroniska alkoholisma un narkomānijas ārstēšanā. Sājos gadījumos mērķtiecīgi ir kombinēt ārstniecības metodes, apvienojot hipnozi ar medikamentozu ārstēšanu, ar fizisko terapiju utt. Šīs metodes dod neapšaubāmi pozitīvus rezultātus, taču jāatzīmē, ka autosuģestija, ko slimniekiem palīdz apgūt pieredzējuši speciālisti, pēc iedarbības spēka ļoti atšķiras no tās autosuģestijas, kas piemīt jogam. Lai sasniegtu vēlamo autosuģestijas iedarbību, ir nepieciešams ilgstoši un precīzi izpildīt noteiktās prasības. Jāatceras, ka jogi tās izstrādā daudzu gadu laikā. Diemžēl tas prasa lielu piepūli un bieži vien nav pa spēkam ne tikai slimam, bet arī praktiski veselam cilvēkam. Vislabākie rezultāti, protams, būtu, ja jogas sistēmas vingrinājumiem pievērstos bērnībā, sliktākā gadījumā — pusaudža gados. Sekmes būs labākas, ja nodarbības vadīs pieredzējuši instruktori, kas labi pārzina ne tikai teoriju, bet arī jogas sistēmas praktisko pusi.
Daži vārdi par ātrās hipnozes metodi jeb «zibenīgo hipnozi». Jāteic, ka tā sasniedzama daudz retāk nekā parastā. Visvieglāk tai padodas cilvēki, kas slimo ar histēriju vai alkoholismu. Atrās hipnozes metodi ieteica
Z. M. Sarko un citi vecās hipnozes skolas pārstāvji. Metodes pamatā ir negaidīta, ātra un stipra kairinātāja iedarbība. Tā, piemēram, negaidīts spilgts gaismas uzliesmojums, spēcīgs gonga sitiens, pavēlniecisks uzkliedziens un citi līdzīgi kairinātāji var cilvēkā izraisīt pat dziļu hipnozi.
Manā praksē bija gadījums, kad viegli hipnotizējama slimniece jebkuros apstākļos krita dziļā hipnozē, tikko es uzmanīgi ielūkojos viņai acīs. Pirmajā reizē tas notika tik negaidīti, ka nepaspējām viņu aizkavēt, un slimniece nokrita uz grīdas, par laimi, bez nopietnām sekām.
Tomēr hipnozē šādus pēkšņus un stiprus kairinātājus izmantot nav ieteicams, kaut arī ātrā hipnoze varētu labi noderēt demonstrējumiem. Grūtniecēm, bērniem, kā arī tiem, kas sirgst ar sirds un asinsvadu sistēmas slimībām,, tā ir kontrindicēta.
Hipnozes lietošanas indikācijas
Sākumā ar hipnozi ārstēja jebkādas slimības. Tikai vēlāk hipnozes pētnieki noskaidroja tās lietošanas indikācijas. Ir nepieciešams zināt, ka ar hipnozi un suģestiju nevar ārstēt un izārstēt slimības, kas saistītas ar orgānu vai audu organiskām pārmaiņām. Tāpat šķiet pats par sevi saprotams, ka nevienu infekcijas slimību nevarēs izārstēt, ar hipnozi. Taču pēc tam, kad būs likvidēta pamatslimība vai uzlabojies slimnieka vispārējais veselības stāvoklis, hipnoze var kļūt par papildu metodi dažādu varbūtēju psihisku traucējumu novēršanai. Visbiežāk hipnoze tiek lietota dažādu neirožu ārstēšanā (nervozitāte, bezmiegs, galvassāpes utt.), jo neirožu slimniekiem ir pastiprināta tieksme uz autosuģestiju un sevišķa suģestējamība. Tikpat veiksmīgi ar hipnozi var ārstēt slimniekus, kas cieš no uzmācīgiem stāvokļiem (dažāda veida bailēm). Nereti ar hipnozi novērš dzimumvājumu un citus seksuālus traucējumus gan vīriešiem, gan sievietēm, urīna nesaturēšanu, stostīšanos (ja tā ir viena no neirozes izpausmēm). Sājos gadījumos visbiežāk hipnozi kombinē ar citām terapeitiskām metodēm (medikamentozo terapiju, kūrortterapiju utt.). Šāda veida ārstēšana sevišķi nepieciešama šizofrēnijas, epilepsijas, hroniskas narkomānijas (alkoholisms,, morfīnisms, kokaīnims u.c.) gadījumos.