15 gadus vecai slimniecei hiperkinēze pēkšņi sākās uz operācijas galda, ar uztraukumu gaidot apendicīta operāciju. Gan operācijas laikā, gan pēcoperācijas periodā meitenei raustījās mīmikas muskulatūra, trīcēja un raustījās galva un arī kakls, ķermeņa augšdaļa un dažreiz pat viss ķermenis. Vēlāk, pēc operācijas, slimniece sāka raustīt arī valodu un bija spiesta pārtraukt mācības skolā. Ņemot vērā slimības funkcionālo raksturu, kā arī tās emocionālpsihisko izcelsmi (bailes no neizbēgamās operācijas), slimnieci ārstēja ar hipnozi. Tika izdarīti 7 hipnozes seansi. Jau pēc pirmajiem trīs seansiem mazinājās roku un galvas trīce. Paciente kļuva mierīgāka, sāka ticēt, ka izveseļosies. Pirms ārstēšanās pacientes rokraksts bija nelīdzens, nesalasāms, bet pirmā kursa beigās viņas rakstīto varēja izlasīt bez grūtībām. Pēc divu mēnešu starplaika notika otrs ārstēšanās kurss (10 hipnozes seansi). Rezultātā pacientes veselība vēl vairāk uzlabojās, radās cerība, ka viņa varēs turpināt pārtrauktās mācības.
Savā trīsdesmit gadu ilgajā hipnozes lietošanas laikā es atceros vēl dažus gadījumus, kad hipnoze bija vienīgā ārstniecības metode, kas varēja slimniekam palīdzēt. 1985. gadā P. Strādina slimnīcas neiroloģijas nodaļā ievietoja pavecu lauku sievieti, kurai bija kāju paralīze. Paralīze bija iestājusies pēc tam, kad sievieti kārtējo reizi bija stipri piekāvis viņas piedzērušais vīrs. Cietusī varēja staigāt tikai ar kruķiem. Izsaucu viņu uz hipnozes seansu. Atņēmu viņai kruķus. Turēdamās pie koridora sienām, slimniece ar grūtībām aizgāja līdz hipnozes kabinetam. Pēc hipnozes seansa gan slimnieki, gan slimnīcas darbinieki izbrīnīti noraudzījās, kā sieviete, kas pirms brīža pārvietojās tikai ar kruķu palīdzību, nu brīvi un patstāvīgi dodas uz savu palātu bez tiem.
1986. gadā pie manis ieradās kāda skolotāja, kas bija zaudējusi spēju skaļi runāt. Noskaidrojās, ka pirms tam pacientei bijuši smagi pārdzīvojumi personiskajā dzīvē un darbā skolā. Rezultātā skolotāja esot nokļuvusi slimnīcā — mutes, ausu un kakla slimību nodaļā. Pēc tam ārstējusies daudzās slimnīcās, bet panākumu neesot bijis. Beidzot viņa bija nonākusi P. Strādina Republikas klīniskajā slimnīcā. Šoreiz ārstēšanās bija pavisam īsa. Pēc kārtējā hipnozes seansa pacientei tika pateikts, ka, no rīta pamodusies, viņa spēs runāt skaļā, skaidrā balsī. Tā arī notika. Nākošajā rītā, visiem slimniekiem par lielu pārsteigumu, slimniece pēkšņi ierunājās skanīgā, patīkamā balsī.
Ar hipnozi izārstēja 37 gadus vecu vīrieti, kam kājas paralīze bija iestājusies sešu gadu vecumā sakarā ar smagiem psihiskiem pārdzīvojumiem. Jau pēc pirmā hipnozes seansa bija jūtama uzlabošanās. Pēc pēdējā seansa slimnieks devās projām bez sava spieķa, kas tika atstāts manā kabinetā par piemiņu…
Līdzīgu gadījumu medicīnas praksē nav mazums. Minēju tikai dažus, lai parādītu hipnoterapijas efektivitāti.
Hipnoze saistījusi un joprojām saista daudzus jo daudzus pētniekus. Un, lai gan šīs kādreiz tik noslēpumainās parādības būtība pamatos ir noskaidrota, atsevišķas tās nianses vēl joprojām gaida zinātniskus pētījumus.
Domu pārraide, "domu atminēšana" un hipnoze, kā arī citas noslēpumainas parādības
Vai ir iespējams pārraidīt domas? Šis jautājums, neraugoties uz daudzu zinātnieku pūlēm, joprojām nav skaidrs.
Tomēr netrūkst publicējumu, kuru autori — ievērojami zinātnieki — domu pārraidi un uztveršanu bez runas, mīmikas, žestu vai kādu citu zināmu signālsistēmu palīdzības (telepātiju) uzskata par iespējamu. Eksperimenti ir veikti gan ar cilvēkiem, gan ar dzīvniekiem. Viens no šīs teorijas piekritējiem B. Kažinskis ir aprakstījis psiholoģiskos eksperimentus, ko savā zoopsiholoģijas laboratorijā veicis pazīstamais dzīvnieku dresētājs V. Durovs. Jāpiebilst, ka eksperimentus vēroja tādi kompetenti padomju zinātnieki kā fiziologs un histologs profesors A. Ļeontovičs, zoologs profesors G. Koževņikovs, profesors A. Čiževskis, akadēmiķis V. Behterevs un citi.
Lūk, ko par vienu no daudzajiem V. Durova eksperimentiem rakstīja V. Behterevs: «Trešais mēģinājums ir šāds: sunim jāuzlec uz klavieru soliņa un ar ķepu jāuzsit pa klavieru labās puses taustiņiem. Un, lūk, suns Pikijs stāv Durova priekšā. Durovs saspringti raugās sunim acīs, neilgu brīdi tur viņa purniņu plaukstās. Dažas sekundes Pikijs paliek nekustīgs, bet atbrīvots strauji metas pie klavierēm, uzlec uz apaļā krēsla un ar ķepu uzsit pa dažiem taustiņiem klaviatūras labajā pusē. Ceturtajā mēģinājumā sunim pēc tam, kad izdarīta iedvešanas procedūra, vajadzēja uzlēkt uz krēsla pie istabas sienas, pēc tam uzkāpt uz blakusesošā apaļā galdiņa un ar ķepu paskrāpēt lielu portretu, kas karājās virs galdiņa. Likās, šo sarežģīto darbību suns tik viegli neveiks. Bet Pikijs visus mūs pārsteidza. Pēc tam kad Durovs dažas sekundes bija cieši skatījies sunim acīs, Pikijs nolēca no krēsla, pieskrēja pie sienas, uzlēca uz norādītā krēsla, tad uz galdiņa un, pacēlies uz pakaļkājām, ar labo ķepu sasniedza portreta apakšējo malu un sāka to skrāpēt ar nagiem.»
Divdesmit mēnešu laikā (ap 1921. gadu) V. Durovs izdarīja 1278 analoģiskus eksperimentus ar suņiem; 696 eksperimenti bija veiksmīgi, 582 — neveiksmīgi. Jāpiebilst, ka tie bija dresēti dzīvnieki. Visi eksperimenti tika rūpīgi protokolēti. Iegūtie rezultāti ir aprakstīti V. Durova grāmatā «Dzīvnieku dresēšana» (1924). . Domu pārraides pētīšana izcilo dresētāju bija aizrāvusi, un līdz 1934. gadam viņš izdarīja vairākus tūkstošus eksperimentu. Mēģinājumi tika veikti ne tikai tiešā kontakta ar dzīvnieku: dažkārt tas atradās citā telpā vai speciālā, izolētā būrī, un tieša kontakta eksperimentētājam ar dzīvnieku nebija.
Dažādu valstu zinātnieki līdzīgus eksperimentus veikuši ar cilvēkiem. Cilvēku, kas domās izsaka pavēli, pieņemts saukt par induktoru, bet izpildītāju, kurš šo no attāluma raidīto domu uztver, — par percipientu.
Ir izdevies noskaidrot, ka ne visi cilvēki telepātiski raidīto domu ir spējīgi uztvert. Biežāk tas izdodas tiem cilvēkiem, kas labi padodas hipnozei. Tomēr iepriekš noteikt šo spēju ir grūti. Pētnieki, kas nodarbojušies ar šīs parādības izzināšanu, priekšroku dod viegli suģestējamiem percipientiem. Domās percipientam var likt izpildīt kādu nesarežģītu darbību, izjust stipru temperatūras maiņu, pateikt, kādas ir priekšmetu formas u. tml.
Viens no domu pārraides mēģinājumiem ir šāds. Induktors un percipients atrodas katrs savā telpā. Induktors domas pārraida noteiktas formas ģeometriskas figūras, kas percipientam tajā pašā laikā jāuzzīmē uz papīra. Klātesošie var objektīvi novērtēt abu personu izturēšanos, fiksējot laiku un figūru secību. Percipients viņam pārraidītās domas uz papīra attēlo, nezinot ne to secību, ne seansa sākumu, ne beigas. Kad seanss beidzies, lapas ar zīmējumiem salīdzina. Ja pārraide un uztveršana bijušas sekmīgas, vairums induktora un percipienta uzzīmēto priekšmetu pēc formas sakrīt vai arī ir ļoti līdzīgi. Lai eksperimentu varētu uzskatīt par izdevušos, abām darbībām jānoteik vienlaicīgi.
Mēs mēģinājām veikt līdzīgus eksperimentus ar daudziem pacientiem, kas šķita labi percipienti, jo bija diezgan viegli hipnotizējami, taču pārliecinošus rezultātus neguvām nevienā gadījumā.
Tomēr, respektējot daudzu kompetentu zinātnieku secinājumus un aprakstītos mēģinājumus, kategoriski noliegt domu pārraides iespējamību būtu nepareizi.
Diemžēl līdz šim vēl nevienam nav izdevies pārliecinoši materiālistiski raksturot, kāda varētu būt tā psihes enerģija, kas tiek pārraidīta un uztverta. Daudzi zinātnieki uzskata, ka psihes enerģija izplatās līdzīgi elektromagnētiskajiem viļņiem. Pagaidām tas nav apstiprinājies, lai gan tiek veikti dažādi visai sarežģīti eksperimenti. Nav arī nekādu metožu, kā šo enerģiju reģistrēt.