Taču hipnoze mums jāšķir no domu pārraides. Hipnoze ir aktīva viena cilvēka psihiskā ietekme uz otru cilvēku, miegam līdzīgs stāvoklis, kas izraisīts, iedarbojoties uz redzes, dzirdes un jušanas analizatoriem. Telepātiska rakstura eksperimentos nekas tamlīdzīgs netiek novērots.
Pie brīnumiem nevajadzētu pieskaitīt arī tā saukto domu atminēšanu. Mēs jau runājam par jogu sasniegumiem, kas gūti ilgstošos psihiskos un fiziskos treniņos pēc detalizēti izstrādātas sistēmas. Analoģiska, pat vēl vienkāršāk izskaidrojama ir atsevišķu neapšaubāmi apdāvinātu cilvēku spēja «atminēt domas». Publiskā «domu atminēšanas» seansā, kas notiek vienlaikus ar izskaidrojošu lekciju, var ievērot, ka seansa rīkotājam ir ļoti labas novērošanas spējas un atmiņa. No klātesošo vidus tiek uzaicināti brīvprātīgie, kas ar mieru piedalīties eksperimentā. Viņiem zālē jāpaslēpj kāds noteikts priekšmets. Tad lektors lūdz visiem ievērot visstingrāko klusumu, bet izraudzītajām personām domās koncentrēties uz paslēpto priekšmetu. Pēc tam lektors ņem vienu no izraudzītajām personām pie rokas un kopā ar to sāk apstaigāt zāli. Gājienam parasti ir nenoteikts raksturs. Vispirms pa labi, tad taisni, pa kreisi, atkal pa labi utt. Turpinādams staigāt un neatlaizdams pacienta roku, lektors ik pa brīdim pavēlošā balsī viņam atgādina: «Domājiet, domājiet!» Lai pastiprinātu efektu, lektora acīm uzlikts gaismnecaurlaidīgs melns apsējs. Kad pacienta uzmanība atslābuši, «domu atminētājs», kas vienīgais to pamana, viņam saka: «Jūs nedomājat! Koncentrējieties! Domājiet!» Beidzot, visiem par lielu pārsteigumu, paslēptais priekšmets tiek atrasts.
Kad šīs parādības (idiomotoriskās parādības) izpētīja, atklājās, ka, koncentrējot uzmanību uz noteiktu priekšmetu, cilvēkam pret paša gribu rodas zināmas muskuļu tonusa pārmaiņas, ko viņš pats nejūt, bet ko ar savu roku sajūt un uztver eksperimentētājs. Staigājot kopā ar lektoru, pacientam saraujas noteiktas muskuļu grupas, un viņa roka it kā pati vada «domu atminētāju» pie paslēptā priekšmeta. Mainās arī pulsa biežums: tuvojoties priekšmetam, tas paātrinās.
Lai sajustu un novērtētu otra cilvēka muskuļu saraušanos, nepieciešams gadiem ilgs treniņš, ļoti labas novērošanas spējas, jābūt labam psihologam un acīmredzot jāprot saprast un pazīt sevi.
Iepriekšminētās, kā arī daudzas citas «noslēpumainas» parādības joprojām cilvēkos izraisa apbrīnu. Tomēr zinātne balstās uz objektīviem faktiem, nevis uz sajūtām un subjektīviem vērojumiem. Tāpēc «brīnumi» īstenībā mūs nepārliecina un bieži vien ir izdomāti. Stingri zinātnisku pārbaudi tie neiztur.
Pēdējā laikā slimnieki bieži jo bieži interesējas par ārstēšanos ar tā saucamajām biostrāvām. Jāteic, ka ar šāda veida ārstēšanu nodarbojas galvenokārt cilvēki, kuriem nav medicīniskās izglītības. Tiek lietoti dažnedažādi paņēmieni; īpaši raksturīgs ir šāds: dziednieks slimnieku nogulda un pēc tam savas rokas virza pār slimo ķermeni. Dažkārt šīs manipulācijas pavada arī vārdiska suģestēšana. Ārstēšanas laikā daži slimnieki iesnaužas, viens otrs pat iemieg. Vai šādā ārstēšanas veidā ir kas jauns? Protams, ne! Gluži vienkārši atkal atdzimst sen sakāvi cietusī Mesmera pseidomācība, ko aplūkojām brošūras sākumā. Pseidomācība, ko jau 1784. gadā kompetenti mediķi bija nosaukuši par šarlatānismu. Ārstējot ar tā sauktajām biostrāvām, tiek izmantoti tie paši vecu vecie Mesmera paņēmieni. Mēs jau zinām, ar ko ir izskaidrojams atsevišķos gadījumos gūtais pozitīvais efekts, tāpēc neatkārtosimies. Tomēr pašlaik ārstēšana ar biostrāvām atkal pretendē uz «pašnoteikšanos» oficiālajā zinātnē, tātad atkal ir runa par sen apgāzto mesmerisma principu atzīšanu.
1985. gadā šajā sakarā referēju kādā zinātniskās biedrības sēdē. Faktiski par šo «ārstniecisko» enerģiju, kuru it kā izstaro cilvēks, mums nav nekādu reālu, objektīvu datu. Kaut arī pētījumi šajā jomā ir veikti, mums nav nedz fizikāla, nedz ķīmiska, nedz matemātiska šīs iedomātās enerģijas raksturojuma. Un tieši tāpēc nevienā zinātniskā žurnālā nav rakstu par «ārstnieciskajām biostrāvām». Citiem vārdiem sakot, nav atrasta un nav pierādīta šīs parādības materiālā būtība. Šajā gadījumā būtu galīgs absurds iztēloties kādu nezināmu, neizdibināmu spēku iedarbību, ko cilvēks nespēj izpētīt. Trūkst arī objektīvu datu, kas liecinātu, ka atsevišķi cilvēki dabas doto «individuālo īpatnību» dēļ spēj izstarot šādu enerģiju.
Sensacionālie ziņojumi par tādu vai citādu «brīnumu» (krāsu noteikšana ar tausti, brīnumaini izārstēšanās gadījumi utt.) šad un tad parādās populārzinātniskos žurnālos, kā arī avīzēs. Tie satrauc, noskaņo, intriģē…
Piemēram, stāsti par Filipīnu ķirurgu fenomenālajām spējām. Apgalvoja, ka viņiem piemītot tik spēcīga enerģija, ka viņi ar pirkstiem, t. i., bez jebkādiem instrumentiem, varot atvērt vēdera dobumu un bez sāpēm un narkozes paveikt operāciju. Brūces pēc operācijas nepaliekot…
Drīz vien par Filipīnu brīnumārstiem runāja visā pasaulē. No malu malām devās tūkstošiem cietēju, kas gaidīja izveseļošanās brīnumu. Ātri izveidojās garas rindas — visus nemaz nespēja apkalpot. Ārsti «operēja» arī bezcerīgi slimos, tādus, kurus jau bija atteikušies operēt parastie ķirurgi. Likās, ka brīnumdaru sekmēm un slavai nebūs gala. Par viņu neparastajām operācijām skandēja prese, radio, televīzija. Tika uzņemta arī dokumentāla filma.
Bet tad kā pērkons no skaidrām debesīm parādījās kāda Rietumvācijas ķirurga profesora atmaskojošs raksts. Šis ķirurgs daudzkārt esot bijis klāt un uzmanīgi vērojis, kā «operējuši» filipīniešu slavenības. Izrādījās, ka visas «ārstu pārcilvēku» ķirurģiskās manipulācijas ir augstas klases blēdības, ka tā ir klātesošo un arī slimnieku krāpšana, pavisam banāli triku meistaru paņēmieni. īstenībā nekādas operācijas nebija. Tika radīta operācijas ilūzija jeb, citiem vārdiem sakot, veikli tika nospēlēta labi sagatavota izrāde, spekulējot ar slima cilvēka dabisko vēlēšanos izveseļoties. «Operācijas» laikā vates un marles tamponus piesūcināja ar ķīmisku šķīdumu, kas ātri kļuva sarkans, tādējādi atgādinot asinis. Skriemeļa daļa, kuru it kā izņēma operēšanas gaitā, izrādījās, bija ņemta no zivs, utt. Un tomēr daudzi slimnieki, pat tie, kas bija neārstējami, kādu laiku tiešām jutās labāk. Labāk pēc operācijas… kuras nemaz nebija! (Tāpēc nebija atrodamas arī pēcoperācijas brūces.) Pat tad, kad viltnieki jau bija atmaskoti, daudzi šai īstenībai, reālajiem faktiem negribēja ticēt,
Minētais piemērs liecina, līdz kādam absurdam var novest akla ticība «brīnumam», un vēlreiz parāda autosuģestijas lielo spēku.
1988