Protams, «nesaprātīga» psihes reakcija ir saistīta ar noteiktu nervu sistēmas tipu, noskaņojumu, situāciju utt. Kurš no mums kaut reizi, it sevišķi bērnībā, nav pārdzīvojis mokošas bailes, tumšā naktī iedams pa nepazīstamam vietām vai garam kapsētai? Kādas šaušalīgas domas nenāk prata bērnam, kad viņa uzņēmīgā un jūtīgā nervu sistēma ir baiļu uzbudināta! Kādus iedomu tēlus iztēlē neuzbur lasītas un dzirdētās pasakas vai teikas! Bet pieaugušais — jo maņticīgāks un reliģiozāks viņš ir, jo spilgtāki viņa reliģiskie redzējumi, jo labvēlīgāka augsne dzirdes un redzes halucinācijām.
Saasinātas uzmanības rosināts cilvēks nedzīvus priekšmetus var noturēt par dzīvām būtnēm.
Pa mežu iet četri cilvēki. Pēkšņi vienam gājējam liekas, ka krūmos spīd acis; vērīgāk ieskatījies, viņš «redz» vilkus. Izbijies viņš vienu no ceļabiedriem satver aiz rokas un, uz krūmiem rādīdams, šausmās čukst: «Skaties, vilki!» Visi sastingst, modri raugās krūmos. Diviem liekas; ka viņi tiešām redz vilkus, bet otri divi krūmos nekā neredz. Beidzot viens ceļinieks ar nūju rokā metas uz krūmiem — un visi pārliecinās, ka tur nekā nav: krūmu apveidi tikai atgādinājuši vilku siluetus. Tomēr pirmais ceļinieks stūrgalvīgi apgalvo, ka redzējis vilkus, otrais saka, ka arī viņam diezgan skaidri krūmos rādījušies vilki, bet pārējie divi nesaprašanā rausta plecus. Šis vienkāršais piemērs liecina, ka pirmajam ceļiniekam redzes halucinācijas radās iztēlē, otrajam — vārdiskas suģestijas rezultāta. Pārējiem diviem ceļiniekiem iztēle un uzmanība nebija pietiekami saasināta. Iespējams, ka viņi nedomāja par varbūtējam briesmām, nebija satraukti, vai arī viņiem gluži vienkārši bija cits nervu sistēmas tips.»
Tātad iztēle un saasināta uzmanība visiem cilvēkiem nepiemīt vienādā mērā. Lūk, daži novērojumi.
Slimnieks, nejauši noklausījies ārstu sarunu par jaunu līdzekli, kas sekmīgi ārstējot paralīzes, iedomājas, ka šis jaunais līdzeklis ir viņam mutē ieliktais termometrs, un tūlīt paziņoja, ka jūtoties labāk. Slimnieka noskaņojums mediķus pamudināja šādu improvizētu «ārstēšanu» turpināt. Divas nedēļas katru dienu slimniekam mute lika termometru, un slimnieka veselības stāvoklis arvien uzlabojās, līdz beidzot viņš pilnīgi izveseļojas.
Reiz kāds profesors, pamanījis, ka klausītāji noguruši un vairs nespēj koncentrēties, nolēma viņus izklaidēt. Traukā sajaukdams divus šķidrumus, viņš klausītājus brīdināja, ka radīsies šķīdums ar pretīgu, nepanesamu smaku. Pēc tam, degunu ar lakatiņu aizspiedis un seju pretīguma grimasē savilcis, viņš no trauka steigšus atkāpās. Vairākums klātesošo drīz vien saoda nepatīkamu smaku, pirmajās rindās sēdošajiem kļuva slikti, bet dažiem pat uznāca nelabums. Profesors sāka smieties un paziņoja, ka parastajam ūdenim esot pielējis tinti. Un visi tūdaļ varēja pārliecināties, ka viņam taisnība.
Kādā hospitālī simts slimniekiem bija iedots cukurūdens, bet pēc tam tika paziņots, ka cukurūdens vieta aiz pārpratuma esot iedots vemšanas līdzeklis. Astoņdesmit cilvēkiem pēc šā paziņojuma sākās vemšana.
Tādu piemēru varētu minēt ļoti daudz. Visi tie liecina, ka iztēlei un saasinātai uzmanībai piemīt spēcīga fizioloģiska iedarbība. Kulta kalpi šo parādību izmantojuši ļoti plaši.
Daudz patiesa (bet vēl vairāk blēņu) ir stāstīts par dziedniecisko Lurdas avotu Francijā. Savulaik šis avots ar īpašu Romas pāvesta ediktu tika pasludināts par ikgadēju svētceļojumu vietu. Protams, vairums slimnieku no turienes aizbrauca, veselību neatguvuši, taču šī svētavota slavu stiprināja retie gadījumi, kur tika izārstētas histērijas izraisītas funkcionālās paralīzes, aklums un tamlīdzīgi uztveres traucējumi.
Par Lurdas svētavota dziedinošo spēku padzirdējusi, zemniece, kas jau trīs gadus bija sirgusi ar kreisās ķermeņa puses paralīzi, lūdza viņai atvest nedaudz brīnumūdens. Kad slimniecei ūdeni atveda, viņa izstiepa trīcošo roku, saslapināja pirkstus, pārkrustījās un glāzi lēnām izdzēra. Pēc tam viņa piecēlās un, iesaukusies «Laidiet mani, esmu izveseļojusies!», sāka staigāt, it kā nekad nebūtu bijusi slima.
Akla meitene, kurai nekādas ārstēšanas metodes nebija varējušas redzi atgriezt, pēc ilgas un kaismīgas lūgšanas samērcēja mutautiņu svētajā Lurdas ūdenī un, aizsējusi acis, likās gulēt. Otrā dienā viņa lakatiņu noņēma — un redzēja!
Mūsdienu medicīnai ir labi zināma šo brīnumu būtība. Paralīzes un aklums neapšaubāmi bija saistīts ar izpausmē sarežģītu un daudzveidīgu psihisko slimību — histēriju. Šo slimību sekmīgi ārstē ar hipnozi bez jebkādām lūgsnām. Protams, liela nozīme ir slimnieka pārliecībai, ka viņš izveseļosies.
Ir daudz «svētu» vietu, avotu, tempļu, kas kopš seniem laikiem bijuši populāri ticīgo vidū. Šāda ārstniecisku vietu slava ir Kijevas Pečeru, Troicas-Sergija, Solovku klosteriem un daudzām citām vietām, kur glabājas svētie pīšļi un brīnumdarītājas svētbildes. Taču, augot tautas masu izglītības un kultūras līmenim, dievlūdzēju straumes uz «svētajām» vietām krasi mazinājušās.
No hipnozes mācību vēstures
Gadu tūkstošus hipnoze ir atradusies misticisma skāvienos. Un pat medicīnas pārstāvji, kas paši hipnozi lietoja slimnieku ārstēšana, sakuma nevarēja to izskaidrot. Kaut arī viduslaikos magnēta īpašības vēl nebija zinātniski izskaidrotas, dabaspētnieki tās mehāniski saistīja ar hipnozi, kas 16. gadsimtā tika nosaukta par magnētismu.
Slavenais vācu ārsts un dabaspētnieks Paracelzs (1493—1541), kas medicīnas zinātnes pamatus saskatīja praktiskajā pieredzē un dabas norišu vērojumos, nolēma magnēta īpašības izmantot dažādu slimību ārstēšanā.
Paracelza aprēķins bija vienkāršs: ja magnēts spēj pievilkt, jāpamēģina to lietot ārstniecībā — magnētam no cilvēka jāizvelk slimība. Protams, no mūsdienu zinātnes viedokļa tas bija aplami, taču 15.—16. gadsimtā šādi zinātniski prātojumi nemaz tik muļķīgi nelikās. Tālaika zinātnei bija raksturīga parādību empīriskā izpēte. Visi atklājumi tika veikti bez jebkāda teorētiska pamatojuma, uz labu laimi. Apmēram tādā pašā veidā, kā to darīja alķīmiķi, kas, kolbās sajaukdami dažādas vielas, mēģināja iegūt zeltu.
Paracelzs bija pirmais viduslaiku zinātnieks, kas, kaut arī primitīvi, tomēr mēģināja izskaidrot hipnotiskās parādības. Ārstēdams slimniekus ar pašgatavotām zālēm, viņš sāka likt pie slimnieku ķermeņa arī magnētu. Vairākumā gadījumu slimnieku veselības stāvoklis neuzlabojās. Tomēr daži slimnieki — ar galvas sāpēm, krampjiem, paralīzēm — izveseļojās. Slava par burvju ārstu izplatījās visā pasaulē. Izveseļojušos cilvēku pateicībai nebija robežu. Par Paracelzu sāka interesēties inkvizīcija. Bet Paracelzs nomira ātrāk, pirms svētā inkvizīcija paspēja sadedzināt viņu uz sārta.
Nākamais magnētisma attīstības posms bija saistīts ar Vīnes ārsta medicīnas doktora Franča Antuāna Mesmera (1734—1815) vārdu. 1774. gadā viņš turpināja Paracelza aizsāktos pētījumus. Taču Mesmers novērotās magnētiskās parādības izskaidroja citādi nekā Paracelzs. Viņš ievēroja, ka dažkārt var iztikt bez magnēta, — tikai ar vienu pieskārienu pietika, lai slimnieks pēkšņi ieslīgtu miegā un atmodies būtu vesels. 1766. gadā aizstāvētajā medicīnas doktora disertācijā Mesmers izteica domu, ka Visumu piepilda neredzams varens magnētiskais gars (fluīds), kas virza planētu kustību un, cilvēkiem nemanot, ietekmē viņu veselību, likteni utt. Pārliecinājies, ka tādu pašu magnētisku iedarbību uz cilvēkiem viņš var panākt arī bez magnēta, Mesmers izvirzīja jaunu teoriju — par dzīvniecisko magnētismu. Šī Mesmera veikli safabricētā teorija atzina magnētiskā gara esamību, kā arī to, ka šis gars dažādā pakāpē koncentrējas arī cilvēkos. Un viņš, Mesmers, lūk, esot sevišķi «bagātīgi apveltīts» ar šo magnētisko garu un varot to pārvadīt uz citiem cilvēkiem, labvēlīgi ietekmējot viņu veselības stāvokli.