Aizraušanās ar Mesmera «magnētismu» nemazinājās, to lietoja, kā vien mācēja un gribēja. 1837. gadā atkal tika ierosināts šo jautājumu izskatīt Parīzes Medicīnas akadēmijā. Atkal tika sastādīta speciāla komisija, kuras locekļi lielākoties bija nikni «magnētisma» pretinieki. Pēc šīs komisijas referāta 1840. gadā dzīvnieciskais magnētisms uz visiem laikiem tika izslēgts no Parīzes Medicīnas akadēmijas nodarbību programmas. Šoreiz autoritatīvā komisija savu lēmumu oficiāli publicēja, tādējādi pārvelkot svītru tālākai dzīvnieciskā magnētisma parādību pētīšanai. Liela daļa dabaszinātnieku un ārstu uzskatīja, ka «magnētisma» parādības ir šarlatānisma un pašapmāna produkts. Nievājoša un noraidoša attieksme pret to tika uzskatīta par nepieciešamu priekšnoteikumu zinātnieka pašcieņas saglabāšanai. Taču netrūka arī zinātnieku, kas dzīvniecisko magnētismu aizstāvēja. Viens no viņiem bija angļu ārsts Džeims Breids (1795—1860), kas aktīvi cīnījās par tiesībām «magnētismu» lietot cilvēku ārstēšana. Sākumā arī viņš, tāpat kā vairums ārstu praktiķu, pret «magnētisma» parādībām izturējās ar neuzticību. Strādādams Mančestrā acu ķirurģijas nozarē, viņš dzīvi interesējās arī par nervu slimībām. 1841. gadā daudzas Eiropas valstīs spožus panākumus guva magnetizētājs Saris Lafontēns. Kad S. Lafontēns ieradās Mančestrā, Breids atnāca uz viņa seansu, cieši apņēmies atmaskot ši šarlatāna trikus. Trīsreiz pabijis S. Lafontēna seansos, viņš pārliecinājās, ka redzētās parādības nebūt nav šarlatāna triki ar speciāli sagatavotiem cilvēkiem. Breida vērīgajam skatienam nepalika nepamanīts, ka magnetizēta cilvēka acis ir aizvērtas un ka viņš patiešam tas nevar atvērt, kaut-gan cenšas to darīt, — tas bija redzams gan no viņa sejas izteiksmes, gan no mīmikas muskulatūras savilkšanās. Acu ķirurgs ar interesi vēroja, kā magnetizēto cilvēku durstīja ar adatām, bet viņš, kā bija redzams, nekādu sāpju nejuta, viņam deva ost ožamo spirtu, bet viņš, spriežot pēc sejas izteiksmes, izjuta patiku. Vel vairāk: bez ierunām paklausot magnetizētajā rīkojumiem, viņš nostājās pavisam neiedomājamās pozās un pēc tam ilgi varēja palikt ļoti neērta stāvoklī. Visapkārt dūca izbrīnītais skatītāju pūlis, tikai magnetizētais saglabāja pilnīgu mieru un vienaldzīgu sejas izteiksmi. Taču, līdzko Lafontēns izteica dažus vārdus, magnetizētais pamodās.
Redzētais Dž. Breidu satrieca; viņš saprata, ka dažiem mesmeriskiem «brīnumiem» nav nekā kopīga ar mistiskiem speķiem. Savus minējumus Breids sāka pārbaudīt prakse. Pirmo «magnētisma» seansu viņš sarīkoja ģimenes loka divu draugu klātbūtnē divas dienas pēc S. Lafontena uzstāšanas. Jau tad viņš sāka nojaust, ka «magnētisms», ko gandrīz visi magnetizētāji lietoja pēc Mesmera metodes, rodas, ja uz cilvēka nervu sistēmu iedarbojas monotonas atkārtotas kustības — lēna roku virzīšana gar slimnieka seju un ķermeni nelielā attālumā no ķermeņa virsmas. Rezultāta nogurst visi slimnieka maņu orgāni, un iestājas miegam līdzīgs stāvoklis.
Būdams gandrīz pārliecināts par savu taisnību, Dž. Breids pirmoreiz aizmidzināja kādu savu draugu, liekot viņam skatīties uz kādu priekšmetu. Mēģinājums izdevās, miegam līdzīgais stāvoklis ilga četras minūtes (sakuma Breids baidījās no nelabvēlīgām sekām). Nākošajos mēnešos tādā pašā veidā Breids aizmidzināja radus, draugus, paziņas, kalpotājus, visus, kas tikai to vēlējās, bet pēc tam arī pacientus. Pametis ķirurģiju, viņš pilnīgi nodevas šīs neizprotamās parādības izzināšanai un tās praktiskajai izmantošanai.
Dž. Breids pierādīja, ka starp to «sevišķa miega stāvokli», ko izraisa viņš, un noslēpumaino «magnētismu» nav nekādas atšķirības, jo būtībā tas ir viens un tas pats. Breids pirmais šai parādībai deva nosaukumu «hipnotisms» (medicīna pazīstams arī kā «breidisms»), ar to pasvītrodams tas līdzību ar parastu normālu miegu. Meklēdams izskaidrojumu hipnotiskām parādībām, Breids noliedza jebkuru mistiku, arī pieņēmumu, ka magnetizētajiem piemīt sevišķi maģiski spēki. Bez tam viņš uzskatīja, ka lēna roku virzīšana gar cilvēka seju un ķermeni nav īpaši piemērots paņēmiens, jo izkliedē magnetizējamā uzmanību. Ar to arī bija izskaidrojams, kāpēc magnetizētāji ne vienmēr savos seansos guva panākumus. Pēc Breida domām, daudz lielāks efekts ir paņēmienam, ja slimniekam liek neatlaidīgi skatīties uz kādu nekustīgu priekšmetu.
Dž. Breids ar hipnozi aizrāvās arvien vairāk. Viņš pārliecinājās, ka ar to sekmīgi var ārstēt daudzas slimības, it īpaši tas, kas ir saistītas ar nervu sistēmas traucējumiem, piemēram, histēriskās paralīzes. Viņš konstatēja, ka jutība pret hipnozi nav visiem cilvēkiem vienāda, ka hipnozes dziļums var mainīties un hipnoze organisma izraisa fizioloģiskas pārmaiņas. Bez tam viņš atklāja, ka hipnotizētu cilvēku var ārstēt ar vārdu palīdzību, iedvešot viņam domu par izveseļošanos.
Dž, Breids eksperimentēja ne jau slavas un iedzīvošanās kāres dēļ, viņa mērķis bija izzināt hipnozes būtību, iegūt stingri zinātnisku izskaidrojumu šai interesantajai parādībai. Viņš pierādīja, ka Mesmera un viņa piekritēju izrādēs nekā pārdabiska nav. Ne jau velti pret Dž. Breidu nostājās baznīca. Garīgie tēvi ātri vien uzminēja ķirurga hipnotizētāja publiskās uzstāšanas bīstamību, jo viņš bija atklājis hipnozes īsto, materiālistisko būtību. Baznīca Dž. Breidu apsūdzēja visos pasaules grēkos, bet viņa eksperimentus pasludināja par grēcīgiem. Arī kolēģu vidū Breida eksperimenti neguva atzinību. Šaubīdamies par viņa zinātnisko meklējumu godīgumu, nesaprazdami viņa izziņas kaisli, vēlēšanos zinātniski izskaidrot hipnozes parādības, daudzi ievērojami mediķi viņu pieskaitīja jau atmaskotajiem mesmeristiem, apsūdzēja šarlatānisma. Tomēr nekas nespēja kavēt drosmīgo dabas pētnieku. Viņš publicēja zinātniskus rakstus, pierādīja, strīdējās, demonstrēja savus hipnozes seansus. Atbildēdams uz baznīcas apvainojumu, Breids uzrakstīja asu pamfletu, kurā pilnīgi satrieca ticīgo tēvu melīgās koncepcijas un pārliecinoši pierādīja savu taisnību. Pretiniekus viņš izsauca uz godīgu zinātnisku strīdu.
Tomēr domubiedru Dž. Breidam bija maz. Viens no tiem bija slavenais angļu ķirurgs un psihologs Herberts Meijo, kas 1842. gadā ārstu konferencē Londona Breida metodi atzina par pašu labāko, ātrāko un drošāko, ar kuras pa līdzību slima cilvēka nervu sistēmu var novest līdz tādam stāvoklim, lai sekmīgi varētu uzsākt ta ārstēšanu. Un tomēr gan Breida dzimtenē, gan citas Eiropas valstīs viņa centieni palika bez ievērības. Galvenais Dž. Breida mūža darbs «Neirohipnoloģija» tika izdots tikai pēc autora nāves 1860. gadā.
Francijā, kur vairums ārstu stingri ticēja, ka ar Mesmera metodi nevar ārstēt un ka tā, ļoti iespējams, ir pat kaitīga veselībai, joprojām netrūka arī tādu ārstu, kas turpināja nodarboties ar hipnozi. Tā, 1829. gada hipnozi izmantoja, lai mazinātu sāpes krūts dziedzera vēža operācijas laikā, 1842. gadā — augšstilba amputācijas laika.
1845. un 1846. gada hipnoze amputēja apakšstilbu un kakla rajona izlobīja dziedzeru audzēju. 19. gadsimta 50. gados Stokholma sekmīgi izdarīja dzemdes operāciju, sāpju remdēšanai lietojot hipnozi. 1859. gadā Francijas ārstu uzmanību saistīja ķirurga profesora Azama paziņojums ķirurgu biedrības sēdē, ka hipnozē iespējams iedvest pilnīgu nejutību. Tajā paša gadā franču ķirurgi hipnozi veiksmīgi lietoja, izdarot vairākas amputācijas, lielu sāpīgu augoņu atvēršanu, piededzināšanu ar kvēlošu dzelzi un zobu ekstrakcijas. Hipnozi kā sāpju remdētāju izmantoja arī Indijā: Kalkutas hospitālī sešu gadu laikā hipnoze tika lietota vairāk nekā 600 lielas ķirurģiskās operācijās. Šos ziņojumus apstiprināja īpaša valdības izveidota komisija.