Z. M. Sarko un viņa uzskatu piekritēja, ievērojamā neiropataloga S. Rišē kopīgais darbs (divi sējumi ilustrāciju ar autoru komentāriem) atmaskoja baznīcas literatūra aprakstītos «brīnumus». Slimnieku ārstēšanu ar lūgsnu, svētā ūdens un svēto pieskārienu palīdzību viņi pretstatīja histērijas slimnieku izārstēšanai ar hipnozi Salpetrieri slimnīcā. Salīdzinot šos piemērus, kļūst skaidrs, ka abos gadījumos ārstnieciskais efekts tiek panākts, izmantojot hipnozi. S. Rišē un Z. M. Sarko pārliecināja lasītaju, ka izveseļošanās «brīnumam» ir dabisks, materiāls raksturs. Nozīmīgs ir arī 2. M. Sarko darbs «Dziednieciska ticība» (1892), kurā autors izskaidroja brīnumainos izveseļošanās gadījumus, vēlreiz satriekdams misticiskos uzskatus.
Zinātniskā doma turpināja hipnozes būtības meklējumus. Šī problēma nodarbināja zinātnieku prātus ne tikai Francijā un Anglijā, bet arī daudzās citās valstīs. Radās Z. Freida un citu zinātnieku teorijas, kas dažādos aspektos mēģināja raksturot hipnozes būtību. Apkopojis Bernheima, Z. M. Sarko un S. Rišē pieredzi, D. Lūiss atklāti paziņoja, ka «atpalikusī fizioloģija» nav spējīga dot atbildi uz jautājumu par hipnozes raksturu. Un patiešām pat izcilākie tālaika Rietumeiropas zinātnieki to vēl nespēja zinātniski izskaidrot.
Daudzus gadus hipnozes fizioloģiskajai izpētei bija veltījis vācu fiziologs un histologs Breslavas universitātes profesors Rūdolfs Peters Heinrihs Heidenhains (1834— 1897). Izdarījis daudz eksperimentālu pētījumu, viņš nonāca pie minējuma, ka hipnoze ir tāds stāvoklis, kur apziņa ir nomākta un cilvēciskais saprāts aizmidzis. Pēc Heidenhaina domām, apziņa ir smadzeņu darbības prodūkts, centrālas nervu sistēmas augstākās daļas — galvas smadzeņu garozas — darbības rezultāts. Heidenhains uzskatīja, ka apziņu iespējams nomākt, kavējot galvas smadzeņu garozas nervu šūnu darbību, un to var panākt, ritmiski, monotoni kairinot cilvēka dzirdes un redzes nervus vai adas nervus.
Šo minējumu Heidenhains izteica 1880. gadā, kad teatralizēta publikas krāpšana daudzās Eiropas valstīs joprojām turpinājās. Hipnozes seansi pievilka plašas masas, bet šarlatāni magnetizētāji, izmantodami skatītāju neuzmanību, veikli viņus mānīja, nelaižot garām arī izdevību piebāzt savas kabatas. Lai atspēkotu atmaskojošās zinātnieku runas un saglabātu savu popularitāti, viņi, šie vieglās peļņas tīkotāji, centās visiem ieskaidrot, ka noslēpumainajam magnētiskajam miegam, kurā cilvēkus varot iegremdēt tikai viņi, neesot nekā kopīga ar hipnozi. Taču arī šos mistifikatoru trikus atmaskoja A. Bernheima un Z.M. Sarko skolu zinātniskie sasniegumi, kā arī R. P. H. Heidenhaina pētījumi fizioloģijā.
Hipnozes parādības pētīja čehu fiziologs I. Cermaks, vācu fiziologs V. Preijers, kā arī krievu fiziologs V. Daņiļevskis (1852—1939). Šie zinātnieki pierādīja, ka hipnozes parādības var izraisīt arī dzīvniekiem. Tādi fakti bija novēroti arī agrāk, taču absolūti nepareizi izskaidroti.
Jau 1646. gadā vācu zinātnieki Sventers un Kirhers publicēja ziņas par savu «brīnišķīgo eksperimentu», un tas bija šāds: vistu nolika uz sāna un tādā stāvoklī turēja, līdz tā nomierinājās, un tad tai pie pašas galvas ar krītu novilka svītru. Kad vistu atbrīvoja, tā šo stāvokli saglabāja un ilgi gulēja nekustēdamās, it kā būtu dziļi iemigusi. Šo eksperimentu ar «apburto» vistu Kirhers izskaidroja tādējādi, ka vista svītru uzskatot par virvīti, kas to tur uz sāniem, un, «saprazdama» pretošanās veltīgumu, neceļoties.
Vairāk nekā divus gadsimtus vēlāk čehu zinātnieks I. Čermaks līdzīgus eksperimentus veica ar vistām, zosīm, sīkiem dziedātājputniem, pīlēm, vēžiem.
Ar dzīvnieku hipnozi nodarbojās arī vācu fiziologs V. Preijers. Ar zibenīgu kustību viņš trušus, jūrascūciņas un putnus nolika neērtā stāvoklī un kādu laiku pieturēja. Zinātnieks ievēroja, ka dzīvniekiem rodas ne tikai muskuļu vaskveida lokanība (tieksme saglabāt līdzšinējo pozu), kas dod iespēju tos atstāt pavisam neiedomājamās pozās, bet arī pilnīgs jutības zudums.
Krievu fiziologs V. Daņiļevskis savus eksperimentus veica citādi. Vardi noguldījis uz muguras, viņš kādu brīdi to tādā stāvoklī pieturēja, pēc tam «apsēdināja» uz sakrustotām pakaļkājām. Izrādījās, ka varde var saglabāt jebkuru pozu, kādā to noliek. Pēc tam vardi knaibīja ar pinceti — varde nekustējās, aizlīmēja tai nāsis ar papīriņu; vardei sāka trūkt gaisa, izspiedās acis, bet papīriņu tā nemēģināja nomest. V. Daņiļevskis veica milzumdaudz eksperimentu un noskaidroja, ka hipnozē var novest daudzus dzīvniekus: upes vēžus, jūras krabjus, čūskas, zivis, bruņrupučus, ķirzakas, krokodilus, putnus, trušus, jūrascūciņas un citus dzīvniekus.
I. Cermaka, V. Preijera un V. Daņiļevska eksperimentiem bija liela nozīme hipnozes izpētē. Viņi pieradīja, ka hipnozes parādības var izraisīt gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, līdz ar to tika atspēkota A. Bernheima teorija, kas apgalvoja, ka hipnozes nav, ir tikai suģestija. Bet suģestija ir vārda iedarbība un tātad iespējama tikai ar cilvēku.[3][4]Mūsdienu izpratnē hipnoze pastāv un nav pielīdzināma suģestijai. Bez tam V. Daņiļevskis neapšaubāmi pieradīja, ka hipnozē piedalās galvas smadzeņu garoza.
Lieli nopelni V. Daņilevskim ir materiālistiska hipnozes izskaidrošanā, kas palīdzēja cīnīties pret reakcionāro misticismu, kurš pagājušā gadsimta beigās sevišķi izplatījies bija Krievijā. Aktīvi šajā cīņā iesaistījās arī pazīstamais krievu hipnologs A. Tokarskis (1859—1901). Hipnozi propagandēdams, viņš vērsās pret reliģijas sludinātajiem, kas hipnozi un suģestiju izmantoja ticīgo ļaužu krāpšanai.
Izcilais krievu neiropatologs un psihiatrs akadēmiķis V. Behterevs, kas daudz enerģijas veltījis arī hipnozes pētīšanai, atklāja visai interesantu un svarīgu hipnozes īpatnību: tai labāk padodas cilvēku grupa nekā atsevišķi cilvēki. Šie krievu akadēmiķa klīniskie vērojumi noderēja par pamatu ārstēšanas metodei, saskaņā ar kuru vienlaicīgi tiek ārstēti 5—10—15 cilvēki, kas sirgst ar vienu un to pašu kaiti. Sevišķi veiksmīgi izrādījās narkomānu, arī hronisku alkoholiķu, kolektīvās ārstēšanas seansi.
Neraugoties uz daudzu ārvalstu, kā arī krievu zinātnieku nopietno zinātniski pētniecisko darbu, teorijas, kas objektīvi un pareizi izskaidrotu hipnozes būtību, vēl joprojām nebija. Taču Dž. Breida, A. O. Ljebo, A. Bernheima, Z. M. Sarko, V. Daņiļevska, A. Tokarska un daudzu citu zinātnieku lielākais nopelns bija tas, ka viņi hipnozi nosargāja no reliģijas uzbrukumiem, noņēma tai misticisma čaulu. Pamatojoties uz eksperimentiem, viņi stingri zinātniski pierādīja, ka hipnoze ir vērtīga ārstniecības metode, ka ar to var un arī nepieciešams ārstēt slimības, kas saistītas ar dažādiem nervu sistēmas traucējumiem. Tika izstrādāta hipnotizēšanas metodika. Pamatojoties uz novērojumiem, tika radīti hipnozes stadiju apraksti, kas raksturoja hipnozes dziļuma pakāpi. Tika atklāta hipnozes fizioloģiska iedarbība, pierādīts, ka hipnotiskais stāvoklis (kataleptiskā stadija) ir gan cilvēkam, gan dzīvniekiem. Hipnozes īstās dabas atklāšanai vistuvāk nonāca R. P. H. Heidenhains, kurš tās būtību saistīja ar galvas smadzeņu lielo pusložu garozas darbību. Viņš pirmais izteica domu, ka hipnozes mehānisma pamatā ir galvas smadzeņu garozas nervu šūnu darbības kavēšana. Šo viedokli apstiprināja arī daudzie krievu zinātnieka V. Daņiļevska eksperimenti.