Hipnozes mehānismu atklāja izcilais padomju fiziologs akadēmiķis Ivans P avlovs (1849—1936), kurš pētīja sarežģītos augstākās nervu darbības procesus un īsti zinātniski izskaidroja tādas noslēpumainas parādības kā miegs un sapņi.
Hipnozes būtība
Lai izprastu hipnozes būtību, jāgūst noteikts priekšstats par to, kas ir reflekss. Pirmoreiz refleksa jēdzienu formulēja franču zinātnieks Renē* Dekarts pirms vairāk nekā 300 gadiem. Par refleksu tika nosaukta organisma atbilde uz ārējās un iekšējās vides kairinājumu, kura realizējas ar nervu sistēmas starpniecību pa noteiktiem nervu ceļiem, kas veido refleksa loku. Jebkurš ārējās vides kairinājums iedarbojas uz noteiktiem maņu orgāniem. Iegūtā informācija nervu impulsu veidā pa jušanas nervu šķiedrām tiek pārvadīta uz centrālo nervu sistēmu (muguras vai galvas smadzenēm), kur pārslēdzas uz motoriskajām vai sekretoriskajām nervu šķiedrām un atgriežas perifērijā — izpildorgānā (muskulī vai dziedzerī). Izšķir beznosacījuma (iedzimtus) refleksus un nosacījuma (iegūtus) refleksus. Beznosacījuma refleksi norisinās automātiski un, lai tie rastos, nav vajadzīgi citi nosacījumi kā vienīgi atbilstošs kairinājums. Beznosacījuma refleksu bioloģiskā nozīme ir dažāda. Piemēram, pie beznosacījuma refleksiem pieder organisma reakcijas, kas nodrošina elpošanas un sirdsdarbības automātismu. Dzīves un darba procesā izstrādājušies nosacījuma refleksi beznosacījuma refleksus zināmā mērā var kavēt un pārveidot. Svarīgāko beznosacījuma refleksu trūkums izraisa organisma bojāeju. Beznosacījuma refleksu loki iet caur muguras smadzenēm un iegarenajām smadzenēm.
L Pavlovs zinātniski pierādīja, ka cilvēka un dzīvnieka organismā milzīga loma ir nosacījuma refleksiem, kas pakāpeniski līdz ar dzīves pieredzi rodas uz beznosacījuma refleksu pamata. Nosacījuma refleksi spēj mainīties un pielāgoties jebkuriem ārējās vides apstākļiem. Tie ir dzīvā organisma augstākā pielāgošanās forma. Jebkurš ārējās vai iekšējās vides kairinājums, ko uztver organisms, tiek pārvadīts pa nervu šķiedrām — nervu sūnu izaugumiem" Nervu šķiedras, kas ierosu no perifērijas (maņu orgāniem, iekšējiem orgāniem, kauliem, muskuļiem) pārvada uz centrālo nervu sistēmu, (muguras smadzenēm vai galvas smadzenēm), sauc par centrtieces jeb jušanas nervu šķiedrām. Nervu šķiedras, kas impulsus vada no smadzenēm uz perifēriju un izraisa izpildorgānu (muskuļu vai dziedzeru) atbildi, sauc par centrbēdzes jeb kustību nervu šķiedrām.
Ir pierādīts, ka galvas smadzeņu garoza — augstākā matērijas attīstības forma — salīdzinājumā ar zemgarozu un citām centrālās nervu sistēmas daļām filoģenētiski, t.i., no vēsturiskās attīstības viedokļa, ir pats jaunākais smadzeņu veidojums. Cilvēka galvas smadzeņu lielās puslodes ir veidojušās ilgstošā vēsturiskās attīstības gaitā, cilvēka mērķtiecīgas darbības un pēc tam arī runas pakāpeniskās attīstības rezultātā. Galvas smadzeņu pusložu masa pakāpeniski palielinājās un tagad nervu šūnu, kas veido galvas smadzeņu pusložu pamatmasu, ir apmēram 14 miljardu. Attiecība starp galvas smadzeņu masu un ķermeņa masu cilvēkam ir lielāka nekā citiem augstākajiem dzīvniekiem. Tātad galvas smadzeņu lielo pusložu garoza, kaut arītās masa ir pakāpeniski palielinājusies, filoģenētiski vecākos smadzeņu nodalījumus nav izspiedusi un aizstājusi: kopā ar tiem pastāvot, tā tikai ieņēmusi vadošo vietu un pakļāvusi tos sev.
Jebkuru kairinājumu (piemēram, mehānisku) perifērijā (ādā, muskuļos, kaulos) uztver īpaši veidoti jušanas nervu gali — receptori. Tajos kairinājuma enerģija pārveidojas elektriskajā enerģijā — ierosā, ko jušanas nervu šķiedras aizvada uz galvas smadzenēm. Nervu šķiedru un šūnu kontakta vietās (sinapsēs) izdalās bioloģiski aktīvas vielas (acetilholīns vai noradrenalīns), kam ir starpnieka loma kairinājuma tālākā pārvadīšanā no vienas šūnas vai šķiedras uz otru. Tādējādi kairinājuma pārvadīšanā no perifērijas uz centru un otrādi — no centra uz perifēriju — ir fizikālķīmisks process.
Impulsi, kas nāk no jebkuras cilvēka ķermeņa daļas, tiek novadīti pa noteiktām nervu šķiedrām un ir saistīti ar noteiktu galvas smadzeņu nervu šūnu grupu. Galvas smadzeņu garozā atsevišķas šūnu grupas izveido dzirdes, runas, redzes u.c. centrus. Muguras smadzeņu nervu šķiedras ir saistītas gan ar galvas smadzeņu garozu, gan zemgarozu.
Tātad viss cilvēka organisms caurausts ar neskaitāmām nervu šķiedrām, kas kairinājumu izraisīto ierosu pārraida uz galvas smadzeņu centriem, nodrošinot ar informāciju centrālo nervu sistēmu. Ir pierādīts, ka cilvēkiem vai dzīvniekiem, kam galvas smadzeņu lielo pusložu garoza tiek ievainota vai izoperēta, nosacījuma refleksi, kas izveidojušies organisma individuālās attīstības procesā, izzūd. Nosacījuma refleksi vienmēr veidojas kā atbilde uz kairinājumu, un, atkārtoti nepastiprināti, tie var atslābt vai pavisam izzust. Cilvēkam vienu vai otru nosacījuma refleksu izstrādāšanās visbiežāk ir saistīta ar runu, nosacījuma kairinājums šādos gadījumos ir vārds. Vārdi saistībā ar darbību veicina stabilu nosacījuma refleksu rašanos. Cilvēka dzīve — viņa darbs, atpūta, izklaidēšanās utt. — balstās uz nosacījuma refleksiem. Arī sporta nodarbības nav nekas cits kā jaunu nosacījuma refleksu izveidošanās uz agrāk izstrādājušos refleksu bāzes. Siekalu atdalīšanās izsalkušam cilvēkam, kas ieraudzījis ēdienu vai sajutis tā smaržu, ir nosacījuma reflekss, kas radies uz beznosacījuma refleksa pamata. Arī tas ir nosacījuma reflekss, kas autovadītājam liek strauji bremzēt pie sarkanās gaismas signāla.
Nosacījuma refleksu lielo nozīmi cilvēka dzīvē pētījis un zinātniski izskaidrojis I. Pavlovs. 1903. gadā viņš konstatēja, ka ārējā vidē nav neviena kairinājuma, kas, iedarbojoties uz maņu orgāniem, nevarētu kļūt par nosacījuma kairinājumu. I. Pavlovs ievēroja, ka ne visi kairinājumi nervu šūnās izraisa ierosu: noteiktos apstākļos smadzenēs attīstās tieši pretējs process — kavēšana (aizture).
Ja uz dzīvnieku ilgstoši iedarbojas noteikta veida monotoni kairinātāji, tad nosacījuma refleksi pavājinās un pakāpeniski izzūd pavisam. Pētījumi pierādījuši, ka stāvoklis, kas tad iestājas, ir analoģisks miegam.
Tika veikts šāds eksperiments. Izsalkušam sunim parādīja barību — un viņam sāka bagātīgi atdalīties siekalas. Barību tūdaļ atņēma, bet pēc dažām minūtēm atkal parādīja. Un atkal sunim tecēja siekalas, viņš tiecās pēc barības, smilkstēja. Šo procedūru atkārtoja daudzas reizes. Siekalas atdalījās arvien mazāk un mazāk, līdz suns pēc ēdiena vairs netiecās, nesmilkstēja. Pēc brīža dzīvnieks pēkšņi aizmiga, nemaz nereaģējot uz ēdienu, kas bija nolikts tam priekšā.
Kas tad bija noticis? Sākumā barības izskats, tās smarža sunim izraisīja noteiktu galvas smadzeņu garozas nervu šūnu ierosu. Šīs šūnas raidīja signālus dzīvnieka siekalu dziedzeriem, kuņģa dziedzeriem un muskuļiem, kas reaģēja ar attiecīgu atbildi. Atsevišķu galvas smadzeņu garozas šūnu grupu spēcīgā kairināšana, kas periodiski atkārtojās, izraisīja ierosas izplatīšanos visā galvas smadzeņu garozā, t.i., ierosa no vienām šūnām tika pārvadīta uz blakusesošajām nervu šūnām. Taču, kairinājumam ilgstoši iedarbojoties un barībai netiekot saņemtai, radās pretējs process — nervu šūnu ierosa pakāpeniski pārgāja kavēšanā, galvas smadzeņu garozas nervu šūnas uz periodiski pienākošajiem impulsiem (barības izskatu un smaržu) pārstāja reaģēt. Nervu šūnas kļuva inertas, jo izsīka to fizioloģisko darbaspēju krājums, tāpēc ierosa pakāpeniski pārgāja kavēšanā, un sakari ar perifēriju uz laiku pārtrūka — suns iemiga. Tādā veidā tika pierādīts, ka periodiska un ilgstoša galvas smadzeņu noteiktas grupas šūnu kairināšana var izraisīt ne tikai kavēšanu šajās šūnās, bet arī kavēšanas procesa izplatīšanos visā galvas smadzeņu lielo pusložu garozā. Kavēšanai ir ļoti liela nozīme — nervu šūnu tā pasargā no pārāk stipriem un ilgstošiem kairinājumiem. Miegs ir kavēšana, kas pārņēmusi visu vai gandrīz visu galvas smadzeņu pusložu garozu un pat dažus zemgarozas centrus.