M. RAMAINE
HUGO DIEGS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1986
Bieži vien sievietēm (ļoti retos gadījumos arī vīriešiem) biogrāfija beidzas ar apprecēšanos. Manu biogrāfiju liktenim ir labpaticies iegrozīt pavisam savādāk. Pirms mana mīļā dēliņa Hugo ierašanās pasaulē dzīve ritēja vienmuļi un neinteresanti. Mācījos pamatskolā, vidusskolā, Mākslas akadēmijā. Pamatskolā uz dzēšlapām zīmēju jocīgus ģīmjus, vidusskolā to darīju uz grāmatu baltajām malām. Akadēmijā zīmēju uz pusvatmaņa papīra podus, bļodas, kastroļus, ģipša un neģipša galvas. 5īs nopietnās nodarbības mani ļoti nogurdināja, tādēļ pēc akadēmijas beigšanas ar skubu ķēros pie pamatskolas gados iesāktajiem jocīgajiem tipiem.
Piedzima Hugo! Ar to arī sākās mana īstā un raibā biogrāfija. Kādas nedienas man tikai nesagādāja šis zeperis! Izsekojot viņa gaitām turpmākajās lappusēs, jūs tur atradīsit manas biogrāfijas baltās un nebaltās dienas, jo katras mīlošas mātes dzīve ir cieši saistīta ar viņas bērna priekiem un bēdām.
Mirdza Ramane
HUGO METAMCRFOZAS
HUGO AIZRAUJAS AR ABSTRAKTO MĀKSLU
HUGO TAUPA DARBASPĒKU
Kādēļ savus spēkus laupīt.
Ja var saudzēt tos un taupīt
Zāģēt, skaldīt, — darbiņš lieks,
Arī šitā deg, ka prieks.
Mājīgi un ļoti silti
Ir tā sēdēt, velna milti!
Tikai šķiet, ka tepat klāt
Sāk kāds cūku svilināt.
Uguns, mīksta čībā ticis.
Beidzot sevi manīt licis.
Hugo brēc ar visu spēku: —
Ļaudis, dzēsiet ugunsgrēku!
NEIZDEVIES SVĒTKU MIELASTS
— Nebūs daudz, ja par šo zosi.
Jaunskungs, sešus rubļus dosi.
Skaties, cik tā mīksta, jauna,
Svētku maltīte būs glauna!—
Sākot putnu tuvāk pētīt,
Hugo leb|aujas: — Ak tētīt!
Kur bij pērkot mana galva,
Te tik āda ir un spalva.
Pret šo vainu vēl var karot.
Jāsāk putniņš labi barot.
Apēd, cālīt, šito normu.
Redzēsi, kas būs par formu ! —
Velti Hugo nazi trina …
Meža zosi instinkts dzina
Līdz ar citām spārnus cilāt,
Projām traukties tālē zilā.
HUGO PARADĪZĒ
HUGO UN SLEPKAVAS
Kas gan tādā stundā vēlā
Sētā bļaut var balsī žēlā!
Hugo nobijies kā diegs —
Kādu moca slepkavnieks!
Vēl un vēl bļauj vārtu rūmē.
Nu gan vairākus te zūmē!
Šausmas, kādas briesmu lietas
Notiekas tepat uz vietas!
Vai jūs dzirdējāt, kā bļāva!
Naktī, likās, divus kāva.
Vai vēl nemētājas dunči!
Draudziņ, tie bij sētas runči!
HUGO IZGREZNO EGLĪTI
GARĪGS DARBINIEKS
Hugo dienas piecas sešas
Domīgs tausta tukšās ķešas.
Laikam nāksies šanci lūkot.
Tā bez naudas nevar kūkot.
— Jaunekli! — teic vīrs aiz galda.
— Kungs, kas zem' un debes' valda.
Baro manas miesas, garu,
Arī tev es līdzēt varu. —
Darba drēbes itin glaunas
Priekšnieks pasniedz Diegam jaunas,
Sveci rokā spiež un rāda
Izrīcība šeit būs kāda.
— Vespers, nespers — man vienalga,
Ja tik iznāk krietna alga.
Saldais vīns ar lielo mēru
Jāiedzer uz dieva jēru.
Iztukšoto vīna kausu
Nevar atstāt gluži sausu.
Kaut vai ūdens jālej iekšā —
Cieņai jābūt dieva priekšā! —
Baznīckungs kā pūķis šņāca:
— Rīma, tevi jāpārmāca! —
Diegu kaustīja un tēsa:
— Še tev alga, muļķa desa!—
Izrāvies ar lielām mokām
Dieva vietniekam no rokām,
Hugo kājas ņem pār pleciem: —
Traks, kas krīt uz māņiem veciem !
HUGO SIRDSKAITE
Nav tā meitene, bet dzeja —
Augums slaids un skaista seja,
Eņģels — ja tai spārni būtu!
Sirds pagalam, to es jūtu. —
Naktī mocās Hugo Diegs —
Galva smaga, nenāk miegs.
Tumšs gar acīm, sirdī dur,
Nav vairs miera it nekur.
Otrā rītā Hugo gāja
Meklēt, kur ir pūšļotāja. —
Tā vēl vienīgā var spēt
Manas kaites izdziedēt. —
Procedūra bija grūta —
Klibā Jūle šņāca, pūta,
Ūdeni ar sāli jauca.
Visu svēto vārdus sauca.
Tomēr veltas bija pūles —