Dzērieni, kas bija galdā —
Vairāk sīvā, nedaudz saldā,
Viesiem tukšās galvās kāpa,
Kas pēc alkohola slāpa.
Rezultāts, kā redzat paši,
Traki danči, žesti plaši.
Ja jau notiek šādas lietas.
Klusumam šeit nav vairs vietas,
Māja gan patiešām klusi
Sašķiebās uz vienu pusi.
Viscaur ļodzījās un juka
Kamēr beidzot kopā bruka
Žēli skatās kaza Grieta: —
Šeit man bija mājas vieta!
Tādiem, kam tīk plēst un postīt,
Šņabi nevar dot pat ostīt. —
HUGO DIEGS — LAIVINIEKS
Divus mēnešus no vietas
Hugo strādā raibas lietas:
Urbj un zāģē, kaļ un skrūvē.
Acīm redzot, kaut ko būvē.
«Kuģis» tiešām glīts no skata.
Līdzīgs gondolai uz mata.
Vēl tik jāpierīko bura
Un tad — labdien, mīļā jūra!
— Sinjorina! Gondoljēro
Savā laivā vientuļš sēro.
Nāciet, trauksim jūrā zilā.
Vējš kur viļņu bangas cilā! —
Smaidīdama sinjorina
(Kuras īstais vārds bij Džina)
Labprāt Diega laivā kāpa,
Jo tai sirds pēc tālēm slāpa.
Laivai nevar spiest ar varu
Turēt tādas būtnes svaru,
Kura gan prot smaidīt liegi.
Tomēr sver, cik desmit Diegi,
Džina Diegu krastā nesa,
Dziļi aizvainota, dvesa: —
šitāds nožēlojams cālis
Grib man rādīt jūras tāles .
HUGO MAINA DZĪVOKLI
Nopirkta ir glīta lieta.
Tikai nav nekur tai vietas.
Šeit, kā saka, pietrūkst elpas.
Jāiemaina vairāk telpas.
— Jaunskungs, ja tā sacīt drīkst.
Tikai vientieši šeit nīkst.
Līdzi nāc uz klusu ielu.
Esmu vīrs ar «blatu» lielu.
Skaties pa šo loga rūti,
Nebūs saredzēt tev grūti,
Istaba cik karaliska,
Arī maiņa būs bez riska.
Trīsdesmit pret desmit metriem.
Pietiks man ar simtiem četriem.
Atslēgas tev rīt būs saujā,
Atnāc un pēc Tumšā taujā. —
Hugo priecīgs steidzas mājās.
Nu tik žigli jākravājas.
Jā, visvērtīgākā balva
Cilvēkam ir gudra galva.
Šķiet, šeit komentāri lieki:
Draugiem īsi bija prieki.
Vīrs, kas stipri viltīgs bija,
Viņus abus piemānīja.
HUGO LAUKOS
Raksta tēvocis: «Tu gadiem
Ciemos neatbrauc pie radiem.
Svētkos gaidīšu ar prieku.
Neaizmirsti veco Diegu.»
Zina fo ikviens no galvas:
Ja brauc ciemos — jāved balvas.
Lauku tumsībā šīs lietas
Tūlīt noderēs uz vietas.
Stacija, tad drusciņ kājām,
Nonāk Diegs pie Diegu mājām.
Tikai te ir tumšs kā peklē.
Kur to tēvoci lai meklē!
Māmiņa, kas garām gāja,
Zināja, kur Diegam māja: —
Pavej, dēls, pie meža stūra
Šim nu māja ir no mūra. —
Māja ir, bet tumsa melna,
Neredz te ne paša velna.
Esmu skāris īstās stīgas.
Gaismu atvezdams no Rīgas.
Hugo prieks mazlietiņ plaka.
Cilvēks vilties var, kā saka.
Tagad vecā Diega mājās
Paši redzat, kā tur klājas.
JAUNĀ FRIZŪRA
Diegam saka Žanis Vieplis: —
Tu pēc dabas esi tleplis,
Sen jau modē mati īsi —
Kad tu beidzot savus dzīsi! —
Hugo atbildēja: — Labi,
Tikai vispirms dzersim šņabi
Un šai idejai par godu
Izgāzīsim kādu podu. —
Draugi dzēra matu bēres: —
Dārgais, drīz jo asas šķēres
Tevi pataisīs par bildi —
Varēsim tad iet uz ģildi. —
Dzeršanā, tāpat kā karā,
Viss ir nejaušību varā:
Sākot nevar beigas zināt,
Nekā nevar aprēķināt.
Otrā dienā Diegs teic: — Žani,
Tagad paskaties uz mani —
Šķiet, šī frizūra pēc formas
Pārsniedz jaunās modes normas. —
HUGO SALDINA DZĪVI
Te viss savandīts kā peklē,
Sities nost, ja tur ko meklē.
Bikses, kurpes, nazis ass, —
Galīgs haoss, cits nekas.
Arī virtuvē tas pats —
Gaužām nepatīkams skats.
Nemazgātu trauku grēdas,
Veca zupa … taisni bēdas!
— Vecīt, — saka Žanis Vieplis,
— Tu, kā vienmēr, esi tieplis.
Precies taču, dullais Dauka,
Redzēsi — kļūs dzīve jauka. —
Bildēs pēdējās, man liekas.
Būs jebkuras vārsmas liekas.
IZPOSTĪTĀ ROMANTIKA
Saticies ar vecu brūti, Hugo teic: —
Man dzīvot grūti
Sieva, cālīt, īstais pūķis …
Ak, es nabags darba rūķis! —
