Braiens Selzniks
Hugo Kabre izgudrojums
IEVADS
Stāsts, kuru vēlos jums pastāstīt, sākās 1931. gadā Parīzē. Seit Tu satiksi zēnu, vārdā Hugo Kabrē, un pieredzēsi, kā viņš atklāj noslēpumainu zīmējumu, kas uz mūžu maina viņa dzīvi.
Bet, pirms Tu pāršķir šo lappusi, es vēlos, lai Tu iedomājies, ka sēdi pilnīgā tumsā, gluži kā pirms filmas sākšanās. Ekrānā drīz lēks saule, un Tu tuvosies dzelzceļa stacijai pilsētas centrā. Pa durvīm steigsies uz ļaužu pārpildīto centrālo zāli. Un tad Tu pamanīsi pūlī kādu zēnu, kurš lēnām dosies prom pa stacijas ēku. Seko viņam, jo tas ir Hugo Kabrē. TLēna galva ir noslēpumu pilna, un viņš gaida, kad sāksies viņa stāsts.
Profesors H. Alkofrisbs
Pirmā daļa
..
1 Zaglis
No SOLIŅA, KAS PASLĒPTS AIZ PULKSTEŅA, Hugo redzēja visu. Viņš nervozi ņurcīja kabatā piezīmju grāmatiņu, atgādinot sev, ka jābūt pacietīgam.
Vecais vīrs rotaļlietu stendā strīdējās ar meiteni. Viņa bija apmēram Hugo vecumā, un zēns bieži vien redzēja viņu ieejam rotaļlietu stendā ar grāmatu padusē un pazūdam aiz letes.
Vecais vīrs šodien izskatījās nokaitināts. Vai viņš bija atklājis, ka trūkst kādas rotaļlietas? Nu, tur vairs neko nevarēs līdzēt.
Hugo bija nepieciešamas rotaļlietas.
Vecais vīrs ar meiteni vēl kādu brīdi ķildojās, tad viņa aizcirta grāmatu un aizskrēja.
Par laimi, drīz vien vecais sakrustoja rokas uz krūtīm un iesnaudās.
Hugo lavījās pa tumšajām ejām, izlīda pa ventilācijas lūku un steidzās pa gaiteni, līdz nokļuva pie rotaļlietu stenda. Viņš vēlreiz nervozi paņurcīja kabatā piezīmju grāmatiņu, tad uzmanīgi satvēra rokā uzgriežamo rotaļlietu, kuru bija nolūkojis.
Pēkšņi viņš samanīja kustību, un guļošais večuks pilnībā pamodās. Vecais saķēra viņu aiz rokas, pirms Hugo paspēja aizbēgt.
Mazā, zilā uzgriežamā pele, ko Hugo bija paķēris, izkrita viņam no rokas, aizripoja pa leti un ar blīkšķi novēlās zemē.
- Zaglis! Zaglis! - vecā vīra balss atskanēja tukšajā gaitenī. - Izsauciet stacijas inspektoru!
Dzirdot pieminam inspektoru, Hugo pārbijās. Viņš mēģināja izrauties no tvēriena, bet vecis cieši turēja zēnu aiz rokas un nelaida vaļā.
- Beidzot es tevi noķēru! Iztukšo kabatas!
Hugo klankšķēja kā suns. Viņš bija pārskaities uz sevi, ka ir noķerts.
Vecais vīrs viņu sagrāba tik cieši, ka Hugo jau bija pacēlies uz pirkstgaliem.
- Man sāp!
- Iztukšo kabatas!
Hugo negribīgi citu pēc cita vilka ārā dažādus sīkus priekšmetus: skrūves un naglas, metāla gabalus, uzgriežņus, nobružātas spēļu kārtis, pulksteņa mehānisma detaļas un zobratus. Vēl viņš izņēma saspiestu sērkociņu kastīti un dažas sveces.
- tev ir vēl viena kabata, - vecais uzbļāva.
- Tajā nekā nav!
- Tad izgriez to uz āru!
- Pie manis nav nekā tāda, kas piederētu jums! Laidiet!
- Kur ir stacijas inspektors? - vecais vīrs atkal ieaurojās, viņa kliedzieni atbalsojās tukšajā gaitenī. — Kāpēc inspektora nekad nav līdzās, kad viņš patiešām ir nepieciešams?
Hugo zināja - ja stacijas inspektors savā zaļajā uniformā pēkšņi parādītos tukšajā gaitenī, visam būtu beigas. Zēns mēģināja izrauties, bet velti. Beidzot, pirkstiem trīcot, puika iebāza roku kabatā un izvilka savu nobružāto, kartona vākos iesieto piezīmju grāmatiņu. Tas vāks bija pilnīgi gluds no biežās lietošanas.
Joprojām turot Hugo, vecais izrāva viņam piezīmju grāmatiņu un nolika to zēnam neaizsniedzamā vietā, atvēra un sāka šķirstīt. Kāda lappuse pievērsa viņa uzmanību.
- Atdodiet! Ta ir mana! - Hugo sauca.
- Spoki… - vecais virs pie sevis murmināja. - Es jau zināju, ka viņi mani reiz atradīs. - Vecis aizvēra piezīmju grāmatiņu. Viņa sejas izteiksme strauji mainījās - bailes tajā mijās ar skumjām un dusmām. - Kas tu esi, puika? Vai tu uzzīmēji šīs bildes?
Hugo klusēja.
- Es jautāju: vai tu uzzīmēji šīs bildes?
Hugo kaut ko norūca un nospļāvās uz grīdas.
- Kam tu nozagi šo piezīmju grāmatiņu?
- Es to neesmu zadzis!
Vecais vīrs ieburkšķējās, atgrūda Hugo un beidzot palaida vaļā. - Tad liec mani mierā! Turies pa gabalu no manis un mana rotaļlietu stenda.
Hugo paberzēja roku un atkāpās, nejauši uzminot uzgriežamajai pelei, kuru pats bija nometis zemē.
Vecais vīrs nodrebēja, dzirdot, kā salūst rotaļlieta.
Hugo pacēla saplēsto peli un nolika uz letes. - Es nevaru iet prom bez savas piezīmju grāmatiņas.
- Tā vairs nav tava piezīmju grāmatiņa! tā ir manējā, un es ar to darīšu, ko gribēšu. - Viņš pavicināja gaisā sērkociņu kastīti. - Iespējams, es to sadedzināšu.
-Nē!
Večuks savāca Hugo kabatās atrastās mantas, ieskaitot piezīmju grāmatiņu, salika kabatlakatiņā, sasēja tā stūrus un saņēma abās plaukstās. - Tagad pastāsti man par bildēm! Kas tās ir zīmējis?
Hugo neatbildēja.
Vecais vīrs trieca dūri galdā tā, ka visas rotaļlietas palēcās. - Pazūdi no šejienes, sīkais zaglēn!
- Jūs pats esat zaglis! - hugo, pagriezdamies un skriedams prom, izsaucās.
Večuks kaut ko kliedza zēnam pakaļ, bet Hugo dzirdēja tikai savu kurpju klaudzoņu atbalsojamies stacijas sienās.
2 Pulksteņi
Hugo skrēja pa gaiteni un apstājās pie metāla durvīm, kas veda uz ventilācijas šahtu sienā. Zēns uz mirkli apstājās. Gaiss bija vēss un mitrs. Tumšās ejas apgaismoja dažas dūmakainas spuldzītes.
Viņš atvēra durvis un iegāja iekšā.
Virs centrālās uzgaidāmās zāles griestiem atrodas vairāki slepeni dzīvokļi, kas izbūvēti cilvēkiem, kuri vadīja staciju pirms daudziem gadiem. Lielākā daļa dzīvokļu jau sen ir pamesti, tikai viens joprojām tiek izmantots.
Pa noputējušajiem logiem iespīdēja saule. Hugo nopētīja neskaitāmās rindas ar burkām, kas pilnas ar to rotaļlietu detaļām, kuras viņš šo mēnešu laikā bija nozadzis stacijas stendā. Burkas rindojās no dēļiem pagatavotos plauktos. Šos dēļus zēns bija noplēsis no stacijas sienām. Zem ļodzīgās gultas atradās kaudze ar Hugo zīmējumiem. Uz putekļainas ceļasomas istabas vidū gulēja spēļu kāršu kava. Blakus uz neliela galdiņa bija sakrāmētas vēstules - viņa tēvoča nenomaksātie rēķini, kas ar katru nedēļu pieauga.
Hugo izberzēja acis un paņēma darbarīku kasti. Salicis kabatās jaunus sērkociņu un sveču krājumus, zēns ķērās pie darba.
Kā jau parasts, Hugo sākumā devās pie lielajiem stikla pulksteņiem uz jumta, jo tiem bija visgrūtāk piekļūt. Pulksteņi bija kā milzīgi, apaļi logi, kas nolūkojās uz pilsētu: viens - uz ziemeļiem, otrs - uz dienvidiem. Hugo bija jākāpj augšup pa stāvām, šaurām kāpnēm un jāizlien pa lūku griestos, lai tiktu pie pulksteņiem. Parasti dienā viņa acis apžilbināja spilgtā gaisma, kas atspīdēja stiklā. Mehānismi, kas darbināja šos pulksteņus, bija lielākie visā stacijā, un Hugo bieži vien baiļojās, ka tikai viņam tajos neiesprūstu roka.