Izabellas krustmāte ķēra ar roku pie sudraba brošas, kura saturēja kleitas kakla izgriezumu. - Kas tas tāds?
- Viņu sauc Hugo, Zannas mamm.
- Tas puika, kas strādāja pie Zorža papa? Kurš viņu apzaga?
- Viņš nejauši iespieda pirkstus durvīs.
- Ko šis zēns te vispār dara? - Bet, pirms Izabella paspēja atbildēt, vecā sieviete ieveda Hugo istabā, sakot: - Nāc nu, paskatīsimies gaismā. Sieviete nolika malā zeķes, ko bija lāpījusi, un apsēdināja Hugo lielā koka krēslā pie skapja, kurā bija iebūvēts rakstāmgalds, jo tur bija visspilgtākā gaisma. Sieviete saņēma zēna plaukstu rokā un mēģināja iztaisnot pirkstus. Hugo sāpēs iekliedzās. - Tu esi pamatīgi savainojies, jauno cilvēk! - Izabellas krustmāte aizgāja un atgriezās ar kabatlakatiņā ietītu ledu, un pasniedza to Hugo. - Še, pieliec pie pirkstiem! - Tad viņa pievērsās Izabellai.
- Es domāju, ka tu šovakar nāksi mājās kopā ar Zorža papu!
Hugo joprojām dusmojās, ka Izabella nebija izstāstījusi krusttēvam, ka viņa ir nočiepusi piezīmju grāmatiņu. Ņemot vērā, ko meitene bija nodarījusi viņa rokai, zēnam likās taisnīgi, ja vismaz krustmātei viņa to pateiktu. Bet meitene tikai blenza uz viņu. Hugo saviebās sāpēs un pielika ledu pie savainotās rokas, ko turēja klēpī. Ar veselo roku zēns izvilka no kabatas savu zīmējuma pusi un sacīja: - Mēs jums gribējām kaut ko pajautāt!
- Ne tagad, Hugo! Es taču teicu: ne tagad! - Izabella izsaucās. Viņa mēģināja izraut zīmējumu krustmātei no rokām, bet bija jau par vēlu. Krustmāte to cieši turēja.
- Kur jūs to dabūjāt? - vecā sieviete satriekta čukstēja.
- Parādi viņai savu pusi, Izabella, - Hugo sacīja.
Izabella negribīgi iebāza roku kabatā un izvilka
zīmējumu.
Turot kopā abas zīmējuma daļas, Izabellas krustmāte skatījās uz papīra lapu un atkal uz bērniem.
- To uzzīmēja mehāniskais cilvēks, - Hugo turpināja.
-Tas nav iespējams! Es nesaprotu…-vecā sieviete nomurmināja, un viņai acīs sariesās asaras.
- Man ir mehāniskais cilvēks, - Hugo uzstājīgi teica.
- Tu gribēji teikt, ka tu to kaut kur nozagi, - Izabella iejaucās.
- Pie tevis ir mehāniskā lelle? Bet… tas nav iespējams.
- Es to atradu.
- Kā tā - atradi? - Izabellas krustmāte jautāja.
- Es to atradu pie muzeja pēc ugunsgrēka, - Hugo paskaidroja. - Es to salaboju, izmantojot detaļas no jūsu vīra rotaļlietu stenda. Un to varēja iedarbināt ar Izabellas atslēgu.
- Kādu atslēgu?
Izabella nobālēja.
- Kādu atslēgu, Izabella?
Izabella lēnām ieslidināja roku kleitas kakla izgriezumā un izvilka ķēdītē iekārto atslēgu.
- Mana atslēga! - izsaucās meitenes krustmāte. - Es domāju, ka esmu to pazaudējusi!
Izabella sāka raudāt. - Man ļoti žēl, es…
-Tu to nozagi ? - hugo pārsteigts iesaucās.
- Tas ir vienīgais, ko es jebkad esmu paņēmusi, zvēru! - meitene taisnojās. - Man likās, ka tā ir tik skaista! Lūdzu, nedusmojies uz mani! Man likās, ka tu nemaz nepamanīsi…
- Ak debestiņ, - vecā sieviete noelsās, atglaužot matus no sejas. - Visapkārt vieni vienīgi zagļi!
Tad viņa nomierinājās, noslaucīja asaras un nolika uz galda abas zīmējuma puses. Hugo tās aši paķēra. Vecā sieviete pēkšņi negaidīti stingri ierunājās: - Nes to prom! Nemodināsim pagātni. Un nekādā gadījumā nerādi to Zorža papam! Paslēp atslēgu zem kleitas, Izabella! Tev to vajadzēs ļoti uzmanīt. - Viņa vēlreiz noslaucīja asaras.
Izabella tikko jaušami pasmaidīja un paslēpa atslēgu, to ieslidinot kleitas izgriezumā.
- Lūdzu, pastāstiet mums, kas te notiek! - Hugo lūdza.
- Nē! Vienīgais, ko es pateikšu, ir tas, ka man jāaizstāv savs vīrs. Un labākais, kā to izdarīt, ir visu aizmirst. Lūdzu, ticiet man! Nekad vairs pie šīs sarunas neatgriezīsimies.
2 S k ap i s
Sēžot guļamistabā, bērni dzirdēja atveramies dzīvokļa durvis. Vecais virs ienāca iekšā, skaļi klepodams. Sieviete pačukstēja Hugo: - Viņš nedrīkst uzzināt, ka tu esi bijis šeit! Sēdi pavisam klusi, lai viņš var mierīgi paēst, tad es aizvedīšu viņu uz vannas istabu, bet tu varēsi izlavīties ārā. Tā kā lai no jums ne skaņas nedzirdētu! - Viņa uzmeta skatienu slēgtajam skapim. Tas bija pavisam ātrs acu uzmetiens, bet gan Hugo, gan Izabella to pamanīja. Sieviete izgāja no guļamistabas un aizvēra durvis.
Hugo un Izabella kādu laiku nikni blenza viens uz otru, un tad Hugo čukstēja: - Viņa skatījās uz skapi. Tur noteikti kaut kas ir paslēpts.
- Es jau to pārmeklēju, kad mēģināju atrast tavu piezīmju grāmatiņu, - meitene attrauca. - Tur nekā nav.
- Tad pameklē vēlreiz! - Hugo nošņācās.
- Ne jau tu noteiksi, ko man darīt! - Izabella atcirta, bet, brīdi padomājusi, meitene izmakšķerēja no kabatas sprādzi. Pēc mirkļa durvis bija vaļā.
Meitene vēlreiz pārskatīja skapī iekārtos mēteļus, salocītos palagus un citas drēbes zemākajos plauktos.
Viņa paņēma krēslu, uz kura Hugo bija sēdējis, uzkāpa uz tā un pārbaudīja augstākos plauktus, bet ari tur neko neatrada. Kad Hugo paskatījās uz skapi, viņš pamanīja kaut ko dīvainu. Pašā augšā bija dekoratīvs panelis, kurā bija divas šauras, paralēlas plaisas. Zēns norādīja uz tām Izabellai. Viņa pastiepās un pieklaudzināja pie koka. Izklausījās, ka aiz tā ir tukšums. Stāvot uz krēsla, meitene varēja tikt klāt koka cilnim, kuru vajadzēja paraut, lai panelis atvērtos kā atvilktne.
Izabella iekliedzās un palaida vaļā koka kasti. Meitene nogāzās zemē, kaste uzkrita viņai uz kājas un saplīsa gabalos. Izabella atkal iekliedzās. Kastes saturs izkaisījās pa grīdu, tur bija simtiem papīra gabalu dažādās formās un izmēros. Hugo redzēja, ka uz tiem visiem ir zīmējumi. Un kastē bija arī kāds audums, kas līdzinājās ļoti plānai, tumšai segai, uz kuras bija attēlotas zvaigznes un mēneši. Audums bija saburzījies un putekļains.
Pēc mirkļa atsprāga vaļā guļamistabas durvis. - Izabella! - iesaucās krustmāte un steidzās pie viņas.
Vecais vīrs palika stāvam durvju ailā. Viņš skatījās uz zīmējumiem.
- Kāpēc jūs tā darījāt, bērni, kāpēc? - sauca vecā sieviete. - Hugo, savāc tos zīmējumus un ieslēdz atpakaļ skapi! - Viņa pasniedza zēnam atslēgu, ko izņēma no kabatas. - Nu taču! Ātri! Izabella, nāc man līdzi! Zorž, ej uz virtuvi!
Hugo ielika kabatā atslēgu un sāka lasīt no grīdas zīmējumus. Viņš tos uzmanīgi ņēma ar veselo roku, it kā tie būtu dimanti un rubini. Daži bija uz parastām papīra lapām, citi bija sašūti kopā kā grāmatas. Lapas bija nodzeltējušas un vecas, bet zīmējumi uz tām bija ļoti skaisti, un tos visus bija radījis Zoržs Meljess.
- Nē, - vecais virs pie sevis nočukstēja. - Nē. Nē. Nē. Nē! Nē! - Viņa balss ar katru vārdu kļuva skaļāka, un viņš sāka klepot. - Kas te notiek? No kurienes tie zīmējumi? - Viņš paslēpa seju plaukstās. - Kas tos visus uzzīmēja? Kurš grib mani tik nežēlīgi izjokot?
- Ej prom, Zorž! - sauca vecā sieviete, mēģinot palīdzēt Izabellai piecelties.
Vecais vīrs pieskrēja pie zīmējumiem un sagrāba rokās veselu kaudzi, un sāka tos plēst. Bērni instinktīvi metās pie Zorža Meljesa, grūžot viņu prom no papīriem. Hugo roka šausmīgi sāpēja, un Izabellas kāja, visticamāk, bija lauzta vai izmežģīta, bet viņi izmisīgi mēģināja aizkavēt veco vīru, lai viņš neiznīcinātu pats savus zīmējumus.