- Izklausās interesanti, - Labisa kungs sacīja, nogludinot kaklasaiti un pieceļoties kājās. - Nāc, jauno cilvēk! - Hugo sekoja viņam pie skapja un gaidīja, kamēr veikalnieks pārlūkoja savas grāmatas. Viņš izvilka vairākus sējumus, ieskatījās satura rādītājā un nolika atpakaļ. - Nē, nē, te nav nekā par pirmajām filmām. Man ļoti žēl.
Hugo pateicās un nolēma doties prom.
Kur lai viņš dodas tālāk? Grāmatnīca bija kalpojusi Hugo par iedvesmas avotu.
- Iespējams, ka tu varētu kaut ko atrast Kino akadēmijas bibliotēkā, - sacīja Labisa kungs.
Hugo apcirtās. - Kur tas ir?
Labisa kungs pastāstīja Hugo, kurp viņam jādodas, un zēns, pateicis paldies, izskrēja no veikala.
4 Sapnu izgudrojums
Hugo joprojām baidījās pamest stacij’u.Tomēr viņš dziļi ieelpoja un metās lejup pa kāpnēm, kas veda uz metro sazarotajām ejām, kuras stiepās zem pilsētas kā slepenas upes.
Hugo iegāja priekšnamā, kur pie liela galda sēdēja smalka sieviete. Viņš palūdza, vai varētu apmeklēt bibliotēku, bet sieviete, kritiski nopētījusi zēnu, atcirta: - Nē.
-Nē?
-Tu esi pārāk mazs un netīrs, turklāt tev jāierodas kopā ar kādu pieaugušo, - dāma noskaldīja. - Paliec sveiks!
Hugo stāvēja un skatījās uz dāmu. Zēns palūkojās uz savām rokām un drēbēm un apzinājās, ka jau ilgu laiku viņam bijis vienalga, kā viņš izskatās.
Hugo saprata, ka sieviete ir netaisna, bet nezināja, ko darīt. Viņš mēģināja izdomāt, ko vēl varētu pateikt, kad sadzirdēja kādu saucam viņa vārdu.
- Hugo? Vai tas esi tu?
- Etjēn! - Hugo piesteidzās pie jaunekļa. - Ko tu te dari?
- Es tev gribēju prasīt to pašu.
Mazā sieviete pie galda palūkojās uz Etjēnu un jautāja: - Tu pazīsti šo netīro bērneli?
- Morijē kundze, šis ir mans draugs Hugo. Sieviete pastūma melnos rāmjos ierāmētās brilles
uz degungala un pacēla telefona klausuli.
- Man ļoti žēl, ka tu zaudēji darbu kinoteātrī, -Hugo pačukstēja.
- Patiesībā viss notika uz labu. Kad mani atlaida, es sāku mācīties šeit, un vini man deva arī darbu. Es mācos par kinooperatoru.
Hugo pašķielēja uz Etjēna acs pārsēju, un puisis pasmaidīja. - Patiesībā tieši acs pārsējs man palīdz filmējot. Man nav jaaizver viena acs kā visiem citiem.
Etjēns piesita ar pirkstu pie pārsēja un sacīja: - Tagad pastāsti man, ko tu te dari!
- Man jāsameklē informācija bibliotēkā. Vai tu varēsi man palīdzēt?
- Nāc man līdzi, - Etjēns sacīja. Hugo neatskatījās uz Morijē kundzi, viņš bija ļoti priecīgs, ka tiek tai garām un varēs nokļūt bibliotēkā.
Bibliotēka bija otrajā stāvā. Tā bija tīra un kārtīga telpa ar rindās sakārtotiem plauktiem, bija sajūta, ka te nekam nedrīkst pieskarties. Istabas centrā atradās liela glezna, tai Hugo pievērsa uzmanību.
Viņš nesaprata, kas gleznā attēlots, bet zēnam tā patika.
Etjēns palīdzēja Hugo pārskatīt katalogu, lai viņš varētu atrast nepieciešamo grāmatu, un tad aizveda zēnu pie vajadzīgā plaukta. Etjēns pacēlās pirkstgalos un izvilka no augstākā plaukta grāmatu, ko pasniedza Hugo. Zēns apsēdās uz grīdas un atšķīra biezo sējumu. - Zini, šo grāmatu sarakstīja mans pasniedzējs. Vai tu man pastāstīsi, kālab tev tā vajadzīga? -Bet Hugo nespēja parunāt. Grāmatu sauca “Sapņa izgudrojums: stāsts par pirmajām uzņemtajām filmām”. To 1930. gadā bija uzrakstījis Renē Tabards.
1895. gadā tika parādīta pirmāfilma pasaulē, un to sauca “Vilciens ierodas stacijā”, un tajā bija parādīts tieši tas, kas rakstīts virsrakstā, - vilciens, kas pienāk stacijā. Bet, kad vilciens traucās pretī skatītājiem, daudzi kliedza un ģība, jo domāja, ka viņus tūlīt sabrauks. Iepriekš neviens neko tādu vēl nebija redzējis.
Hugo pāršķīra lappuses. Tur bija attēli, kuros bija redzami vīri, kas spēlē kārtis, cilvēki, kas nāk ārā no fabrikas.Tie visi bija uzņēmumi no pirmajām filmām.
Viņa teva mīļāko filmu sauca “Ceļojums uz Mēnesi”.
Režisors Zoržs Meljess sāka savu karjeru kā burvju mākslinieks, viņam Parīzē bija savs teātris. Zināšanas burvju mākslinieka darbā palīdzēja viņam saprast, uz ko ir spējīgs kino - šis jaunais
izgudrojums. Viņš bija viens no pirmajiem, kas uzņēma filmu, kura neatspoguļoja realitāti. Viņš ātri vien saprata, kafilmās iespējams notvert sapņus. Meljesa nopelns ir īpaša paņēmiena radīšana, kas lika lietām parādīties un pazust no ekrāna gluži kā uz burvja mājienu. Tas uz visiem laikiem mainīja filmu uzņemšanas stilu.
“Ceļojums uz Mēnesi ”, Meljesa slavenākā filma, stāstīja par pētnieku grupu, kas devās uz Mēnesi, cīnījās ar Mēness cilvēku un atgriezās mājās kopā ar gūstekni, saņemot plašu atzinību.
Ja kādu dienu cilvēcei tiešām būs pa spēkam aizlidot uz Mēnesi, tad tikai tāpēc, ka Zoržs Meljess un viņafilmas būs palīdzējušas mums saprast -ja mūsu sapņi ir pietiekami lieli, viss ir iespējams. Diemžēl Žoržs Meljess gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā, un daudzas-ja ne visas - viņafilmas ir zudušas.
- Gāja bojā? Viņš taču nav miris… - Hugo skaļi sacīja.
- Kurš nav miris? - pārjautāja Etjēns, kas bija lasījis Hugo pār plecu.
- Zoržs Meljess. Viņam pieder rotaļlietu stends mūsu stacijā.
Etjēns iesmējās.
- Es nemuļķojos! - Hugo uzstāja. - Viņš ir Izabellas krusttēvs.
5 Zorža paps uzņēma filmas
Tovakar hugo atgriezās mājās ar bibliotēkas grāmatu padusē. Etjēns bija nokārtojis, ka viņam ļauj to aizņemties. Zēns atkal un atkal pārlasīja grāmatā teikto, īpaši lappuses par Zoržu Meljesu. Viņš lūkojās uz Mēness vīra attēlu, kad sadzirdēja kādu klauvējam pie durvīm.
- Hugo? Tā esmu es, Izabella.
Hugo pielēca kājās un atvēra durvis. Izabellai līdzi bija kabatas baterija. Viņa pārvietojās ar kruķiem, un meitenes kāja bija apsaitēta.
- Ko tu te dari? - zēns noprasīja. - Kā tu te tiki ar kruķiem?
- Visi domā, ka es guļu gultā. Pagāja ilgs laiks, kamēr tiku laukā pa logu un atkliboju šurp.
Viņi apsēdās uz gultas, un Izabella sāka raudāt.
- Kas noticis? - Hugo jautāja.
- Lūdzu, piedod, ka iecirtu tev pirkstus durvīs, un piedod, ka nepateicu krustvecākiem, ka es nozagu to piezīmju grāmatiņu! Es biju nikna, jo tu paņēmi manu atslēgu.
- Kuru tu pirms tam biji nozagusi, - Hugo atgādināja.
Izabella to neņēma vērā, tikai turpināja runāt. -Un tagad Zorža paps ir galīgi slims. Viņam ir drudzis, un viņš visu laiku runā pats ar sevi, murmina visādas savādas lietas, kā “putns bez spārniem, krāsmatas, skabarga, muša, smilšu grauds…”. Es par viņu ļoti raizējos. Nekad neesmu redzējusi viņu slimu. Ja nu viņš nomirst?
- Viņš nemirs, - Hugo sacīja.
- Tu to nevari zināt! Zorža paps mūs visus uztur! Ko tad mēs darīsim? Zannas mamma izsauca ārstu, kas apsaitēja manu kāju un izrakstīja zāles Žorža papam. Bet, tā kā rotaļlietu stends ir slēgts, mums nav naudas ne zālēm, ne kam citam.