- Viss būs labi, - Hugo pārliecinoši teica. - Bet sākumā man tev kaut kas jāparāda. - Viņš ielika meitenes rokās grāmatu no Kino akadēmijas bibliotēkas un atvēra lappusi, kurā bija redzams kadrs no filmas -rakete Mēness cilvēka acī.
Izabella neticīgi skatījās uz grāmatu. - Tad, redz, ko tas mehāniskais cilvēks uzzīmēja…
- Izlasi!
Meitene lasīja, kas šajās lappusēs bija teikts par
viņas krusttēvu.
- Zorža paps uzņēma filmas? Nespēju noticēt… bet viņš taču nekad nav ļāvis man iet uz kino!
- Mans tēvs noskatījās šo filmu, kad bija mazs zēns, - Hugo teica, norādot uz kadru no filmas “Ceļojums uz Mēnesi”. - Viņš man šo ainu aprakstīja. Es to nekavējoties pazinu, tiklīdz mehāniskais cilvēks bija to uzzīmējis. - Hugo pastāstīja par gājienu uz Kino akadēmiju un tikšanos ar Etjēnu.
Izabella nolika grāmatu malā. - Kāpēc Zorža paps vairs neuzņem filmas? Kā viņš kļuva par rotaļlietu veikala pārdevēju dzelzceļa stacijā? - Viņa pakasīja kāju. - Kāpēc neviens man par to nebija stāstījis?
- Pirms es aizgāju no Kino akadēmijas bibliotēkas, - Hugo sacīja, - es pastāstīju Etjēnam visu, kas noticis, un viņš aizveda mani pie sava skolotāja, tā, kurš sarakstījis šo grāmatu. Viņi man īsti negribēja ticēt, tāpēc es, nu…
- Ko tu izdarīji? - Izabella gribēja zināt.
- Es uzaicināju viņus pie jums ciemos.
-Ko?
- Etjēns un Renē Tabards nākamnedēļ atnāks pie jums. Tabarda kungs grib pats satikt tavu krusttēvu.
- Zannas mamma nekad to nepieļaus.
-Tad nestāsti viņai! Pagaidi, līdz tie abi ieradīsies.
- Tā nu gan ir slikta doma, Hugo!
- Nu, es varētu viņus atrunāt, tomēr man nešķiet, ka tas būtu pareizi. Tā mēs varēsim visu izdibināt! Nesaki vēl neko savai krustmātei! Nestāsti par šo grāmatu, neuzdod nekādus jautājumus. Pagaidīsim, līdz atnāks Etjēns un Tabarda kungs. Tad viņa redzēs, ka ļaudis ļoti priecājas, ka viņas vīrs ir dzīvs, ka ir cilvēki, kas viņu atceras. Un tad viņa atbildēs uz mūsu jautājumiem. Par to es esmu drošs.
Izabella pašūpoja galvu. Meitene izskatījās apmulsusi.
- Zini, tu nekad man neesi pastāstījis, kur dabūji mehānisko cilvēku.
Hugo nekad nebija stāstījis nevienam visu stāstu. Tas tik ilgi bija bijis viņa noslēpums, ka zēns nemaz nezināja, kā atrast īstos vārdus. Viņš paskatījās uz Izabellu, un tam likās, ka viņa prātā atkal sāk griezties visi zobrati un sviras, un vārdi pēkšņi sāka plūst. Hugo izstāstīja visu, sākot ar to, kā tēvs bija atradis mehānisko lelli muzeja bēniņos, par ugunsgrēku, tēvoča atnākšanu un mīklaino pazušanu. Zēns izstāstīja, kā zadzis rotaļlietas Izabellas krusttēva veikalā un labojis mehānisko cilvēku. Viņš izstāstīja visu.
Kad Hugo bija beidzis, Izabella kādu brīdi klusēja un tad sacīja: - Paldies.
- Par ko?
- Ka pastāstīji.
- Atnāc rit pēc skolas uz rotaļlietu veikalu. Man ir kāda laba doma.
- Bet veikals taču būs slēgts!
- Nebūs vis.
6 Merkis
Nākamajā rītā hugo atvēra rotaļlietu veikalu un sakārtoja rotaļlietas tā, kā to būtu darījis vecais vīrs. Viņam joprojām stipri sāpēja pirksti, bet zēns smaidīja pircējiem, kas drūzmējās pie veikala, un pārdeva rotaļlietas. Tomēr bija arī daudz pavisam klusu stundu.
Hugo bija satriekts, ka nespēj zīmēt vai labot mehānismus. Viņš mēģināja iemācīties rakstīt ar kreiso roku, bet tas viņam neizdevās. Zēns uzma-nīgi pētīja uzvelkamās rotaļlietas. Viņš mēģināja iztēloties, ko vecais vīrs bija domājis, gatavojot šīs rotaļlietas. Meljess noteikti bija juties nomākts, ka visu dienu jāsēž šajā veikalā.
Iespējams: Izabellas krusttēvs bija juties laimīgs tikai tajos brīžos, kad gatavoja jaunu rotaļlietu. Varbūt tas atgādināja viņam to laiku, kad viņš bija konstruējis mehānisko cilvēku.
Kad Izabella pēc skolas ieradās, viņa kopā ar Hugo stāvēja aiz letes.
Kad nebija pircēju un bērni visu bija pārrunājuši, Izabella pārsēja Hugo roku, paņēma grāmatu un sāka lasīt.
Hugo pazina šo grāmatu. Tie bija sengrieķu mīti, ko meitene bija aizņēmusies no Labisa kunga.
-Tu to jau kādu laiciņu lasi, - Hugo sacīja.
- Ak jā, esmu to izlasījusi jau divdesmit reižu! Aiznesu to atpakaļ uz grāmatu veikalu, paņemu citas grāmatas, bet vienmēr atgriežos pie šīs. Man patīk šie stāsti.
- Izlasi skali!
Izabella lasīja Hugo priekšā, un viņš atcerējās, kā bija skolā mācījies par sengrieķu mītiem. Meitene lasīja par Olimpa kalnu un tādiem radījumiem kā himera un fēnikss, un vēl viņa lasīja stāstu par Prometeju. Hugo uzzināja, ka Prometejs bija radījis cilvēkus no māliem, nozadzis dieviem uguni, ko uzdāvinājis cilvēkiem, lai tie varētu izdzīvot.
Tatad Prometejs bija zaglis.
Hugo pēkšņi atcerējās to bildi Kino akadēmijas bibliotēkā. Viena cilvēka roka bija pastiepta augšup, turot uguns lodi, it kā tajā no augšas litu uguns liesmas, bet no otras rokas plūda gaisma, it kā notiekošais tiktu uzņemts filmā. Hugo domāja, ka, iespējams, tā bija versija par Prometeju, tikai šoreiz Prometejs bija nozadzis dieviem gaismu, lai uzņemtu filmas.
Izabella turpināja lasīt stāstu. Izrādījās, ka Prometeju par šo zādzību sodīja, piekaļot pie klints, un katru dienu atlidoja ērglis, kas plosīja viņa aknas, bet tās allaž atauga. Prometejs tika sodīts par to, ka bija nozadzis uguni, lai palīdzētu izdzīvot cilvēkiem, kurus viņš pats bija radījis. Hugo bija zadzis, lai izdzīvotu un palīdzētu mehāniskajam cilvēkam. Kāds būs viņa sods? Vai viņš līdz mūža galam paliks iespundēts šajā rotaļlietu veikalā gluži kā vecais vīrs? Vai tas ir viss, kas viņu nākotnē gaida? Hugo mēģināja nedomāt par to. Noteikti bija arī citas iespējas.
Viņš pēkšņi pievērsa uzmanību pulkstenim pretējā zāles pusē. Lielie bronzas rādītāji lēni slīdēja pār pulksteņa seju, gluži kā saule pār debesīm. Zēns prātoja, kad gan tas apstāsies.
Hugo palūkojās uz savainotajiem pirkstiem un ilgojās, kaut atkal drīz varētu ar tiem darboties. Viņš atvēra atvilktni un izņēma zilo mehānisko peli, ko uzmanīgi iztina no drāniņas.
- Kas tā tāda? - Izabella prasīja.
- Rotaļlieta, kuru es mēģināju nozagt, kad tavs krusttēvs mani pieķēra. Es to nejauši saplēsu, un viņš lika man to salabot. Nezinu, kāpēc viņš to ir paturējis.
- Tu viņam noteikti patīc, - Izabella sacīja. - Krusttēvam mājās plauktā ir saglabāti visi zīmējumi, kurus es viņam bērnībā dāvināju.
Hugo pasmaidīja, un Izabella uzvilka peli. Bērni noskatījās, kā tā aizskrēja pa leti.
Hugo domāja par to, ko tēvs bija teicis par mehānisko cilvēku. - Vai tu esi pamanījusi, ka visi mehānismi ir radīti ar kādu mērkti - viņš jautāja Izabellai. -Tie tiek izveidoti, lai liktu tev smieties - piemēram, kā šī pele, vai lai paziņotu par pareizu laiku - kā pulksteņi, vai lai apburtu tevi un liktu brīnīties - kā mehāniskais cilvēks. Iespējams, tāpēc salauzti mehānismi vienmēr mani skumdina, jo tie vairs nespēj īstenot mērķi, kam tie radīti.
Izabella pacēla peli, uzvilka to un nolika uz letes.
- Varbūt ar cilvēkiem ir tāpat, - Hugo turpināja. -Ja tu zaudē savu dzīves mērķi… tad tu esi kā salauzts.
- Kā Žorža paps?
- Iespējams… varbūt mēs varam viņu salabot.
- Kā mēs to varam izdarīt?