- Nezinu, bet varbūt Renē Tabards varēs mums palīdzēt, kad nākamnedēļ atnāks ciemos. Viņš zinās, ko darīt…
Hugo un Izabella kādu bridi klusēja, un tad meitene jautāja: - Vai tāds ir tavs dzīves mērķis? Salabot to, kas saplīsis?
Hugo par to kādu brīdi domāja. - Nezinu, - zēns teica, - varbūt.
- Un kāds ir mans dzīves mērķis? - prātoja Izabella.
- Nezinu, - Hugo atkārtoja.
Abi paskatījās uz pulksteni, novāca rotaļlietas, arī zilo peli, un aizvēra rotaļlietu stenda durvis. Viņi savāca visu naudu, un Izabella ielika to kabatā.
- Pirms iesi mājās, atnāc man līdzi, - Hugo sacīja un palīdzēja Izabellai ielīst stacijas sienās pa tuvāko ventilācijas lūku. Tā kā Hugo bija savainota roka un Izabellai - izmežģīta potīte, bērniem bija ļoti grūti tikt augšā pa kāpnēm, bet viņi viens otram palīdzēja, kamēr uztrausās līdz stikla pulksteņiem, no kuriem pavērās skats uz pilsētu. Bija paredzēts, ka pulksteņi no iekšpuses tiek izgaismoti, diemžēl elektrības padeve jau sen bija pārstājusi darboties.
- Cik skaisti, - Izabella sacīja. - Izskatās, it kā visa pilsēta būtu radīta no zvaigznēm!
- Dažkārt es te naktīs atnāku, pat ja man nav jālabo pulksteņi, un vienkārši vēroju pilsētu. Man patīk iztēloties, ka pasaule ir viens liels mehānisms. Zini, mehānismā nekad nav lieku detaļu. Tajā ir tikai tik daudz detaļu, cik vajadzīgs, un tikai tādas, kādas vajadzīgas. Tāpēc, es domāju, ja visa pasaule ir viens liels mehānisms, man arī tajā ir kāda vieta un mērķis. Un tas nozīmē, ka arī tev tāds ir.
Viņi vēroja zvaigznes un mēnesi sev virs galvas. Pilsēta mirdzēja bērniem pie kājām, un vienīgā skaņa šajā pasaulē bija pulksteņa mehānisma dūkoņa. Hugo atcerējās kādu citu filmu, kuru viņi ar tēvu pirms pāris gadiem bija skatījušies, - Parīzē apstājās laiks, un visi cilvēki sastinga. Vienīgi Eifeļa torņa naktssargs kopā ar dažiem pasažieriem, kas tikko atlidojuši ar lidmašīnu, savādā kārtā spēja pārvietoties pa sastingušo pilsētu. Kā gan tas būtu? Paija visi pulksteņi stacijā apstātos, Hugo domāja, laiks tik un tā turpinātu savu ritējumu. Pat tad, ja tu vēlētos to apturēt.
Kā tagad.
7 Apciemojums
Drīz vien bērni bija nopelnījuši pietiekami daudz naudas vecā vīra zālēm, kuras Izabella nopirka vietējā aptiekā. Bet šī bija bijusi smaga nedēļa. Hugo, staigājot pa staciju, ievēroja, ka pulksteņi sāk lūzt. Katrs rādīja citu laiku. Pats briesmīgākais bija tas, kas stacijas inspektors bija uzrakstījis zīmīti Hugo tēvocim un piespraudis to pie pēdējā algas čeka, aicinot viņu uz tikšanos klātienē. Hugo nezināja, ko darīt. Viņš tikai lūdza Dievu, kaut spētu izvairīties no stacijas inspektora tik ilgi, līdz uzzinās atbildes uz jautājumiem, kas radušies pēc mehāniskā cilvēka iedarbināšanas.
Šī bija nakts pirms Etjēna un RenēTabarda apciemojuma. Hugo ilgi nespēja aizmigt, bet iesnaudies sapņoja par briesmīgo negadījumu, kas pirms trīsdesmit sešiem gadiem bija noticis stacijā, par šo notikumu cilvēki joprojām runāja. Hugo bija dzirdējis nostāstus par šo traģēdiju jau bērnībā. Kāds vilciens bija pārāk strauji pienācis stacijā. Tam bija saplīsušas bremzes, un vilciens, noskrējis no sliedēm, bija salauzis barjeras, aizslīdējis pāri stacijas zālei, izgāzis divas sienas un izlidojis laukā pa logu, sašķaidot stiklu miljons gabaliņos.
Sapnī Hugo viens pats soļoja gar staciju, kad pēkšņi sadzirdēja skaļu troksni un pacēla skatienu. Viņam virsū no debesim gāzās vilciens.
Hugo pamodās, sviedros izmircis.
Izsalcis un nespēdams aizmigt, zēns izlīda no gultas un apģērbās. Viņš nokāpa stacijā un nozaga piena pudeli. Hugo par lielu prieku pie kafejnīcas durvīm bez uzraudzības bija atstāta paplāte ar svaigi ceptiem kruasāniem. Viņš nočiepa pāris kruasānu un metās atpakaļ uz istabu, kur paēda un gaidīja norunāto tikšanos.
Lija, un Hugo pie Izabellas mājas bija ieradies gandrīz vienlaikus ar Etjēnu un Tabarda kungu, kas tuvojās, paslēpušies zem melniem lietussargiem. Tabarda kungam padusē bija savāds melns sainis. Izabella pamāja pa logu un, atbalstījusies uz kruķiem, sagaidīja visus pie lejas durvīm. Abi vīrieši, pirms ienāca mājā, aizvēra lietussargus un nopurināja no tiem ūdeni. Etjēns apskāva Izabellu. Meitene piekodināja, lai viesi novelk kurpes. - Zorža papam nepatīk, ka pa istabu staigā kurpēs.
- Lūdzu, pasaki man vēlreiz sava krusttēva pilnu vārdu, - Tabarda kungs sacīja.
- Zoržs Meljess, - Izabella atteica.
- Tātad tā ir taisnība, - viņš nočukstēja, lūkojoties uz meiteni, tad atguvās un piebilda: - Tas ir… ļoti laipni no tavas puses, jaunā dāma. Ceru, ka šī ir piemērota diena apmeklējumam.
- Jā, - Izabella attrauca, - vismaz man tā liekas. Zorža paps jau jūtas mazliet labāk.
- Viņš taču zina par mūsu apciemojumu, vai ne? -Tabarda kungs jautāja.
- Ēm… nāciet vien augšā.
Izabella lūdza visiem pagaidīt gaitenī, kur Tabarda kungs nolika zemē lielo saini, kas viņam bija padusē. Tad, nervozi palūkojusies uz Hugo, Izabella ieslīdēja istabā. Viņi dzirdēja no tās atskanam skaļas balsis, līdz Izabella atgriezās un aicināja viesus tālāk.
- Lūdzu, nedusmojies, Zannas mamm!
Vecā sieviete bija kapājusi dārzeņus, un, nākot pretī ciemiņiem, viņai rokā bija liels, spožs nazis. - Kas tie par ļaudīm, Izabella? - Dzīvokļa dūmakainajā gaismā nazis spīdēja. Etjēns un Tabarda kungs atkāpās.
Hugo iebāza roku azotē un izvilka grāmatu, ko bija aizņēmies Kino akadēmijas bibliotēkā. Viņš pasniedza grāmatu Izabellai.
- Mēs uzzinājām, kas patiesībā ir Zorža paps, -viņa sacīja savai krustmātei. - Hugo atrada šo grāmatu. Tajā ir rakstīts par viņa filmām. Šo grāmatu sarakstīja Tabarda kungs, un Etjēns pie viņa studē.
Lūdzu, mamma Žanna! Viņi grib palīdzēt! Viņiem patīk Zorža papa filmas!
Tabarda kungs nogludināja savu tauriņu un spēra soli uz priekšu. - Lūdzu, atvainojiet. Mēs domājām, ka jūs mūs gaidāt. Tūlīt pat iesim prom un atgriezīsimies tikai tad, kad jūs mūs aicināsiet.
Vecā sieviete, sapratusi, ka vicina rokā diezgan asu ieroci, nolika to un noslaucīja rokas priekšautā. - Lūdzu, runājiet klusāk, mans vīrs guļ. Man ļoti žēl. Es… es vēlos, kaut mana krustmeita būtu pastāstījusi par jūsu apmeklējumu, tad mēs būtu varējuši izvairīties no šīs nepatīkamās scēnas. Diemžēl es jūs neielūgšu viesos.
- Lūdzu, mamma Zanna, neliec viņiem iet prom!
- Meljesa kundze, es nevēlos būt par apgrūtinājumu, - sacīja Tabarda kungs, - bet, ja šī tiešām būs mūsu vienīgā tikšanās, ļaujiet man izstāstīt pavisam īsu stāstiņu. Es satiku jūsu vīru pirms daudziem gadiem, kad vēl biju mazs zēns. Mans vecākais brālis bija galdnieks, kuru jūsu vīrs bija nolīdzis vienai no savām agrīnajām filmām. Brālis bieži ņēma mani līdzi uz darbu studijā, kur notika filmēšana, - es to atceros tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar. Atceros, kā logos spīdēja saule. Man likās, ka esmu nokļuvis pasakā.
- Kādu vakaru ieradās jūsu vīrs. Viņš paspieda man roku un pateica ko tādu, ko es nekad neaizmirsīšu. - Tabarda kungs apklusa, palūkojās uz aizvērtajām durvīm un tad sacīja: - Viņš notupās uz viena ceļa un man čukstēja: “Ja tu kādreiz esi prātojis, no kurienes atnāk sapņi, paskaties apkārt! Mēs šeit radām sapņus.”
- Es uzaugu, vēloties radīt sapņus. Jūsu vīrs todien sniedza man nenovērtējamu dāvanu. Ceru, ka kādu dienu spēšu viņam to atlīdzināt.
Hugo atcerējās, ko viņa tēvs bija stāstījis par pirmo bērnībā redzēto filmu. Viņš bija teicis, ka tas esot bijis kā skatīt sapņus gaišā dienas laikā.