- Laidiet! - Hugo sauca. Viņam acīs sariesās asaras.
Stacijas inspektors pieliecās tuvāk Hugo, kamēr kafejnīcas īpašniece un avīžu tirgotājs turēja zēnu no abām pusēm. - Tagad tu dosies taisnā ceļā uz cietumu! - viņš nošnāca.
10Vilciens ierodas stacijā
- ko mēs ar viņu darīsim? - jautāja Frika kungs.
- Sekojiet man, - noskaldīja stacijas inspektors un devās uz savu biroju. Viņš atvēra cietuma kameras durvis, un abi pieaugušie iesvieda Hugo kamerā. Tad inspektors aizcirta un aizslēdza durvis un iemeta atslēgu bikšu kabatā, atstājot Hugo vietā, no kuras viņš vienmēr bija tik ļoti baidījies. Tad kārtībnieks pagriezās pret Emīlijas kundzi un Frika kungu. - Apsolu, ka šoreiz viņš neizbēgs. Es izsaukšu policiju, un šis zaglīgais žurkulēns jūs nekad vairs netraucēs.
To sakot, stacijas inspektors smaidīja, bet tas nebija nekāds draudzīgais smaids. Tas bija ļauns un bīstams smīns. Emīlijas kundze un Frika kungs atvadījās un aizgāja, atstājot inspektoru vienatnē ar Hugo. Stacijas inspektors piezvanīja policijai un tad sacīja Hugo: - Vai nevēlies atzīties? Nē? Nu tad es drīz atgriezīšos kopā ar dažiem saviem draugiem. Nekur neaizklīsti, kamēr manis nebūs. - To teicis, stacijas inspektors iesmējās un izgāja ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.
Hugo bija iespiedies stūrī kā vajāts zvērs, viņš bija nosvīdis un trīcēja. Zēns vēlējās, kaut šeit būtu Izabella ar savām matadatām.
Hugo bija viens ļoti ilgu laiku. Tagad viņu ieliks cietumā vai bāreņu namā, par to zēns bija pilnīgi drošs. Mehānisko cilvēku izmetīs atkritumos. Viņš nekad vairs neredzēs Izabellu un viņas krustvecā-kus. Zēns aizklāja seju ar plaukstām. Beidzot istabas durvis atvērās, un pa tām ienāca stacijas inspektors ar diviem policistiem. Hugo piecēlās un mēģināja atkāpties ieslodzījuma vietas dziļumā.
- Viņš nerunā? - jautāja viens no policistiem.
- Nē, - apstiprināja stacijas inspektors.
- Nu, tad varbūt brauciens uz policijas iecirkni viņu mazliet sapurinās. Nāc nu, puika! Limuzīns padots! - Stacijas inspektors atslēdza durvis, un Hugo pamanīja izdevību. Viņš atkal metās prom. Izslīdēja starp policistiem un pazuda stacijas burzmā.
Šodien stacijā tiešām bija daudz ļaužu, un Hugo, skrienot arvien tālāk, burzmā tika grūstīts uz visām pusēm. Nonācis tukšākā vietā, zēns bija zaudējis virziena izjūtu. Viņš pagriezās un redzēja, kā tam seko stacijas inspektors, un aiz viņa skrēja abi policisti. Hugo šķita, ka viņš samana tuvojamies ari Emīlijas kundzi un Frika kungu.
Zēns turpināja skriet, viņu notrieca zemē tūristi, kas skrēja uz vilcienu. Zēns piezemējās uz savainotās rokas un sāpēs iekliedzās. Viņam izdevās pieslieties kājās, viņš asarām acīs izmisīgi mēģināja atrast stacijas parādes durvis, taču zēns apjuka un metās skriet pretējā virzienā. Viņš aizķērās un nogāzās tieši uz sliedēm. Hugo pacēla galvu un pamanīja vilcienu, kas pienāca stacijā. Likās, ka kaut kur aiz muguras viņš dzird kliedzienu.
Atskanēja briesmīgā, spalgā bremžu kaukoņa, ko papildināja metāliska riteņu skrāpēšanās pret sliedēm, un Hugo šķita, ka viņam pāri sagrūst visa stacija. Melnā lokomotīve bīstami ātri tuvojās Hugo, un zēns skatījās uz to kā nohipnotizēts, nespējot novērsties, it kā skatītos filmu.
Pēdējā brīdī Hugo tika parauts prom no sliedēm, drošībā. No dzinējiem pacēlās dūmi, no vilciena riteņiem lidoja dzirksteles. Hugo jutās apdullis.
Kādu mirkli valdīja klusums, tad vilciens izpūta tvaiku - izklausījās, it kā tas nopūstos. Neviens no pasažieriem nenojauta, kas tikko bija noticis. Viņi bija vienkārši iebraukuši stacijā. Bet Hugo pasaule bija sagruvusi.
Stacijas inspektors kārtējo reizi bija saķēris zēnu aiz delma, viņa savainotā plauksta smeldza. Zēns redzēja, kā policists noņem pie jostas piesprādzētos roku dzelžus, un beidzot sāpes un šausmas uzveica Hugo.
Kad zēns atvēra acis, viņš redzēja tikai zvaigznes. Zvaigznes un mēnešus, kas izskatījās kā raķetes. Tas atgādināja apmetni no filmas “Ceļojums uz Mēnesi”, un šis apmetnis bija mugurā Zoržam Meljesam.
- Ar atgriešanos, Hugo Kabrē, - viņš sacīja, sēžot stacijas inspektora krēslā un turot klēpī Hugo galvu. Aiz Hugo stāvēja Izabella, atbalstījusies uz kruķiem. - Izdzer šo, - meitene sacīja, sniedzot viņam ūdens krūzi. - Es nojautu, ka kaut kas nav kārtībā, — viņa turpināja. - Tu biji prom pārāk ilgi. Zorža paps uzstāja, ka nāks man līdzi…
Stacijas inspektors pastiepās pēc Hugo, bet vecais vīrs ļoti pavēlošā balsī noskaldīja: - Novāciet rokas!
- Man ļoti žēl, kungs, bet, kā jau iepriekš sacīju, šis zēns tika pieķerts zogam kafejnīcā un Laika glabātāja istabā, turklāt Laika glabātājs ir noslēpumainā kārtā pazudis! Manuprāt, zēns varētu būt iesaistīts…
Hugo redzēja, ka Emīlijas kundze un Frika kungs ir ienākuši telpā un uzmanīgi klausās.
- Pastāsti viņam visu, ko zini, Hugo, — mudināja Zoržs Meljess.
Hugo ielūkojās vecā vīra acīs, kas izskatījās daudz laipnākas nekā jebkad agrāk.
Viņš nočukstēja: - Viss kārtībā, Hugo! Tu nāksi uz mājām kopā ar mums. Tagad pastāsti inspektoram, ko tu zini.
Hugo paskatījās uz kārtībnieku. - Laika glabātājs bija mans tēvocis, un es biju viņa māceklis, bet viņš ļoti daudz dzēra un beidzot kaut kur pazuda, un man bija jāzog piens un kruasāni, lai nenomirtu badā, un es kopš tā laika esmu uzraudzījis visus pulksteņus, bet tagad izrādās, ka viņš ir miris, to rīt varēs lasīt avīzēs.
Stacijas inspektors nopētīja Hugo, uzacis saraucis. Un pēc neizturami ilga klusuma viņš pēkšņi sāka smieties. Abi policisti, kas stāvēja aiz viņa, izskatījās apjukuši.
-Tu? - izsaucās inspektors.- Tu visu laiku uzraudzīji visus stacijas pulksteņus? Viens pats? Desmitgadīgs zēns! Ha!
- Man ir divpadsmit, - Hugo iebilda.
Bet stacijas inspektors turpināja smieties. - Nu, vecotēv, tavam mazajam draugam gan ir laba iztēle! Vai tad mēs nezinātu, ja Laika glabātājs būtu pagalam?
- Viņš ir miris, - iejaucās Emīlijas kundze. - Zēns saka taisnību.
- Es ari varu to apstiprināt, - piebilda Frika kungs.
- Bet kas bija tā… tā manta, ko tu gribēji nozagt Laika glabātāja dzīvoklī?
- Es to nezagu! - Hugo izsaucās, paskatoties uz veco vīru. — Es to nejauši nometu zemē! Tas atkal ir saplīsis!
- Par to es neraizējos. Gan jau mēs abi to pietiekami ātri salabosim. - Zoržs Meljess pagriezās pret inspektoru. - Nav iespējams nozagt to, kas pieder tev pašam, vai ne? Tas mehānisms pieder zēnam. Mēs izdomāsim, kā varam samaksāt jums par pienu un kruasāniem, kundze. Bet tagad mums ir laiks doties prom no stacijas.
Viņš palīdzēja Hugo piecelties. Abus bērnus ieskāva vecā vīra apmetņa ieloces, un viņi visi trīs devās mājup.
PĒC SEŠIEM MENEŠIEM
11 Burvjumākslinieks
Hugo uzvilka smokingu. viņš pavirpināja pirkstos pogas, novērtējot, cik tās ir gludas un mirdzošas. Zēns uzmeta skatienu savam spoguļattēlam un nodomāja, ka izskatās gandrīz pieaudzis.
Meljesi bija atbrīvojuši nelielu istabiņu savā dzīvoklī, un tagad tur dzīvoja Hugo. Francijas Kino akadēmija, pateicoties Renē Tabarda ieteikumam, bija piešķīrusi Meljesam mūža stipendiju, un daļa šo ienākumu tika izmantoti Hugo istabas