iekārtošanai. Vienā istabas galā bija neliels darba galds, kur atradās mehāniskās rotaļlietas, kā ari dažādas burvju mākslinieka triku ierīces, kuras Hugo pats bija pagatavojis. Bija sācies skolas gads, un Hugo bija ari rakstāmgalds, kur pildīt mājasdarbus. Plaukti bija pilni ar grāmatām, te bija arī daudz suvenīru no
Pasaules Tirdzniecības izstādes, ko vini ar Izabellu
pirms mēneša bija apmeklējuši. Tēva piezīmju grāmatiņa bija droši noglabāta galdiņā pie gultas. Grīdu klāja zīmējumi. Un vienā no galda atvilktnēm zēns glabāja biļetes no filmām, kuras kopā ar Izabellu bija noskatījies.
Kinoteātrī, kas bija atvērts netālu no viņu mājas, Hugo bija ceļojis atpakaļ laikā, redzējis dinozaurus un pirātus, un kovbojus un skatījis nākotni ar robotiem un tik milzīgām pilsētām, ka to augstceltnes aizēnoja debesis. Viņš bija lidojis lidmašīnās un apbraucis apkārt pasaulei. Kinoteātra tumsā Hugo pirmo reizi mūžā ieraudzīja džungļus, okeānus un tuksnešus. Viņš gribēja tos redzēt arī dzīvē.
Vienā istabas stūrī stāvēja mehāniskais cilvēks, kuru Hugo un Zorža paps bija pilnībā atjaunojuši.
Hugo sabaza kabatās burvju māksliniekā piederumus un kārtis, kuras vienmēr nēsāja līdzi, tad ieskatījās savā pulkstenī un pieklauvēja pie Izabellas durvīm. Viņa tās atvēra, tērpusies baltā kleitā, kas šķita mirdzam.
Dzīvojamā istabā stāvēja Zoržs Meljess, uzvilcis smokingu un aplicis melno, debess spīdekļiem rotāto apmetni (kuru viņa sieva bija ar mīlestību salāpījusi un iztīrījusi un kurš tagad bija gluži kā jauns), un Meljesa kundzei mugurā bija kleita, kas vizēja kā ūdens. Drīz vien ieradās arī Etjēns, viņam mugurā bija jauns smokings un uz acs - jauns pārsējs.
Hugo pacēla ielūgumu, kas gulēja uz galda.
Francijas Kino akadēmija ielūdz jūs uz vakaru, kurā godināsim kino leģendas ŽORŽA MELJESA dzīvi un darbu
Pie durvīm piebrauca divas mirdzošas, melnas mašīnas, un visi devās laukā.
- Ai! Mana fotokamera! - izsaucās Izabella. - Gandrīz aizmirsu! - Viņa ieskrēja mājā un atgriezās ar sudraboti melnu kameru, kuru krustvecāki bija uzdāvinājuši meitenei dzimšanas dienā.
- Vai paķersi pāris filmiņu? - viņa jautāja Hugo un
iedeva zēnam rullus, kurus viņš sabāza kabatās. - Es jau kādu laiku gribēju tev atdot šo. - Izabella pasniedza Hugo fotogrāfiju, kur viņš bija uzņemts kopā ar vecajiem draugiem: Antuānu un Luisu. Visi trīs bija aplikuši rokas cits citam ap pleciem un smējās.
- Paldies, - Hugo teica un smaidot ieslidināja fotogrāfiju jakas kabatā.
Izabella sakārtoja fotokameras siksnu un ķēdītē iekārto atslēgu.
Šoferi atvēra viņiem durvis, un, kad visi bija sakāpuši, limuzīni devās uz Francijas Kino akadēmiju.
- Ir pagājis ļoti ilgs laiks, kopš es šeit biju, - sacīja vecais vīrs, kad viņi jau tuvojās galamērķim. - Varbūt jāpalūdz, lai man parāda Prometeju, ko es jaunībā uzgleznoju.
- Tu uzgleznoji to gleznu, Zorža pap? - jautāja Hugo. - Man jau likās , ka tas ir prometejs! es to redzēju bibliotēkā.
- Tātad tā joprojām atrodas turpat? Tās ir labas ziņas. Jūs taču esat lasījuši mītu par Prometeju, vai ne?
Bērni apliecināja, ka zina šo mītu.
- Tad jau jūs zināt, ka beigās Prometeju izglāba. Viņa ķēdes tika sarautas, un viņš beidzot kļuva brīvs. - Vecais vīrs piemiedza ar aci un teica: - Vai tas nav lieliski?
Kad visi bija sanākuši kinozālē, Tabarda kungs uzkāpa uz skatuves. - Labvakar, dāmas un kungi, -viņš teica. - Mani sauc Renē Tabards, un es esmu šī vakara vadītājs. Mēs esam sapulcējušies, lai godinātu vienu no mūsu dižākajiem filmu veidotājiem -Zoržu Meljesu. Viņš ieveda maģiju kino pasaulē. Gadiem ilgi visi domāja, ka viņa filmas ir zudušas. Tika pat uzskatīts, ka pats Meljesa kungs ir pazudis bez vēsts. Bet pasaule ir pārsteigumu pilna. Meljesa kungs šovakar ir kopā ar mums, un izrādās, ka ne visas viņa filmas ir iznīcinātas. Pateicoties mūsu Kino akadēmijas studenta Etjēna Prušona centībai un divu drosmīgu bērnu, kuri aug Meljesu pāra ģimenē, - Hugo un Izabellas - palīdzībai, mēs vēlreiz pārbaudījām visus arhīvus. Vienu filmu atradām mūsu pagrabtelpās. Pēc tam Etjēns, Hugo un Izabella pārmeklēja visas noliktavas un sen slēgtus arhīvus. Viņi apmeklēja privātkolekcionārus un nonāca tādās vietās kā šķūni un katakombas, un vinu darbs tika dāsni atalgots. Viņi atrada senus negatīvus, kastes ar zīmējumiem un mucas ar filmām, kuras mēs vēlāk atjaunojām. Mūsu rīcībā tagad ir astoņdesmit Meljesa kunga filmu. Neliela daļiņa no tiem pieciem simtiem, ko viņš ir uzņēmis, bet esmu pārliecināts, ka ar gadiem mēs atradīsim arī citas.
- Šovakar Žoržs Meljess, mans bērnības varonis, tiek atklāts no jauna. Iekārtojieties ērtāk, dāmas un kungi, atveriet plaši acis un sagatavojieties ieraudzīt savus sapņus. Dāmas un kungi, laipni lūgti Zorža Meljesa pasaulē!
Apmeklētāji uzgavilēja un aplaudēja.
Gaismas nodzisa, orķestris sāka spēlēt, un atvērās aizkari. Pirmo reizi pēdējo desmit gadu laikā uz ekrāna atkal atdzīvojās Zorža pasaule, parādoties arvien jaunās filmās.
Pēdējā filma, kas tika rādīta, bija “Ceļojums uz Mēnesi”.
Hugo paskatījās uz Izabellu. Viņai pār vaigiem lija asaras, veidojot divas mirdzošas tērcītes.
Gaismas atkal tika ieslēgtas, un Meljesa kungs tika aicināts uz skatuves, kur viņam pasniedza apzeltītu lauru vainagu. Viņš nostājās tribīnē un siltā, emociju pārpilnā balsī sacīja klātesošajiem: - Skatoties uz jums, kas šovakar te sapulcējušies, es neredzu parīziešus hūtēs un parīzietes dimanta kaklarotās un zīda kleitās. Es neredzu baņķierus, mājsaimnieces un ierēdņus. Nē, es uzrunāju tos, kas jūs patiesībā esat - burvji, nāras, ceļotāji, piedzīvojumu meklētāji un mākslinieki. Jūs visi esat sapņotāji!
Pēc pasākuma visi devās uz tuvējo restorānu vakariņās. Izabella visu vakaru fotografēja, bet Hugo sēdēja pie galda un rādīja burvju mākslinieka trikus.
Ap zēnu drīz vien sapulcējās ievērojams pulks cilvēku.
Zoržs Meljess pienāca pie Hugo, uzlika roku viņam uz pleca un sacīja klātesošajiem: - Es vēlos, lai jūs visi atcerētos šo brīdi. Manuprāt, šī ir profesora Alkofrisba pirmā uzstāšanās plašākai publikai.
Hugo pacēla galvu un jautāja: - Kas ir profesors Alkofrisbs?
- Tas esi tu, manu zēn! Profesors Alkofrisbs bija manu filmu varonis, dažkārt viņš bija pētnieks, dažkārt alķīmiķis - cilvēks, kas spēj pārvērst visu zeltā. Bet galvenokārt viņš bija burvju mākslinieks, un tagad viņš ir materializējies īstajā dzīvē, tieši šeit, šajā istabā.
Tobrīd šīs pasaules mehānisma zobrati ideāli sakļāvās. Kaut kur pulkstenis nosita divpadsmit, un Hugo nākotne pēkšņi kļuva pilnīgi skaidra.
12 Iedarbinašana
Laiks spēj izstrādāt visneiedomājamākos trikus.
Vienā acumirkli šūpuļos parādās zīdaiņi, zemē nozūd zārki, tiek uzvarēti un zaudēti kari un bērni, gluži kā taureņi, pārtop par pieaugušajiem.
Tieši tā notika ari ar mani.
Reiz es biju zēns, vārdā Hugo Kabrē, un es no visas sirds ticēju, ka salauzts mehāniskais cilvēks spēs mani glābt. Tagad, kad kāpura kokons ir pārplīsis un es esmu parādījies no tā kā burvju mākslinieks profesors Alkofrisbs, es varu atskatīties uz notikušo, saprotot, ka man bija taisnība.