Telpas stūrī bija virvēs iekārti lieli atsvari, kas lika pulksteņiem darboties. Zēns pārbaudīja pulksteņu laiku, salīdzinot to ar sava tēvoča pulksteni, kurš bija zēna darbarīku kastē un kuru viņš katru rītu cītīgi uzgrieza. Puisis uzmanīgi aplūkoja visu mehānismu kopumā un tad ar nelielo eļļas kanniņu, kas bija viņa rīcībā, to ieeļļoja. Hugo piešķieba galvu un uzmanīgi ieklausījās, līdz bija pārliecināts, ka visu pulksteņu mehānismi darbojas nevainojami.
Tiklīdz zēns bija ticis galā ar jumta pulksteņiem, viņš nokāpa lejup pa pieslienamajām trepēm un šaurajām kāpnēm. Iegājis tumšajās ejās, Hugo pārbaudīja pārējos stacijas pulksteņus. Tie visi bija gatavoti no misiņa, un to apkopi varēja veikt no sienas puses.
Hugo iededzināja sveces, lai labāk redzētu tumsā, un sāka ar pulksteni, kas atradās virs biļešu kasēm. Arī šim pulkstenim, tāpat kā pārējiem, bija atsvari, tikai tie bija mazāki un ietiecās lūkā zem grīdas.
Hugo piestiprināja kloķi pulksteņa aizmugurē un, liekot lietā visu spēku, uzgrieza to līdz galam.
Viņš pārliecinājās, ka zobrati un sviras strādā, kā nākas, un pārbaudīja, vai laiks, kas redzams mazajā, pulksteņa aizmugurē iebūvētajā ciparnīcā, ir pareizs. Pēc tam zēns pa slepenu eju aizlavījās līdz pulksteņu rindai, kas atradās uz vilcienu platformām, un pārbaudīja pulksteņus, kas bija vērsti uz iekštelpām, arī inspektora kabinetu. Raugoties caur ciparnīcu, Hugo varēja saskatīt inspektora galdu un nelielo cietuma kameru telpas stūrī, kas paredzēta stacijā noķertajiem noziedzniekiem. Hugo bija redzējis tur ieslodzītus gan vīriešus, gan sievietes, un dažkārt šajā būrī bija iesprostoti pat viņa vecuma zēni, parasti to acis bija sarkanas no raudāšanas. Ar laiku kāds šos ļaudis savāca, un Hugo viņus nekad vairs neredzēja.
No kabinetiem Hugo pa zemu, garu tuneli devās pie pulksteņa, kas atradās pretī rotaļlietu stendam. Zēns vēlējās, kaut varētu izvairīties no šī pulksteņa, lai gan zināja, ka nedrīkst izlaist nevienu no laikrāžiem. Skatoties cauri ciparnīcai, Hugo atkal novēroja veco vīru, kas sēdēja savā rotaļlietu stendā pašā gaiteņa galā un šķirstīja viņa piezīmju grāmatiņu. Zēnam gribējās kliegt, bet viņš savaldījās. Ieeļļoja pulksteni un uzmanīgi klausījās tā tikšķēšanā. Viņš zināja, ka tuvākās pāris dienas šo pulksteni nevajadzēs uzgriezt, tāpēc zēns turpināja iesākto, līdz visi divdesmit septiņi pulksteņi bija pārbaudīti tieši tā, kā tēvocis viņam bija mācījis.
3 Putenis
Vecais virs lēnam aizšļūca līdz rotaļlietu stenda letei. Viņš jau iesāka slēgt veikalu, lēnām verot ciet koka slēģus, kad tam aiz muguras uzradās Hugo. Zēns zināja, kā slīdēt pavisam klusi, bet šoreiz puika tīšuprāt spēra soļus skaļi, lai pārdevējs zinātu, ka viņš ir šeit.
- Pacel taču kājas, puika, - vecais vīrs nošņācās. - Man riebjas kurpju klaudzoņa uz grīdas. - Viņš aizvēra un aizslēdza slēģus.
Stacijas telpas bija gandrīz tukšas. Hugo zināja, ka stacijas inspektors šobrīd veic apgaitu otrā ēkas galā, un izlēma, ka viņam ir pāris minūšu, pirms kārtības sargs te parādīsies.
Pārdevējs pabeidza slēgt stendu un vēlreiz pārbaudīja slēdzeni.
- Kā tevi sauc, puika?
Hugo vilcinājās. Viņš jau gribēja samelot, tomēr kaut kāda iemesla dēļ nosauca savu īsto vārdu. - Hugo… Hugo Kabrē.
- Klausies, Hugo Kabrē! Es tev liku turēties no manis pa gabalu. Ja vēl reizi redzēšu tevi šeit, nogādāšu taisnā ceļā pie stacijas inspektora un ieslēgšu cietuma kamerā, saprati? Vai saprati, ko es saku?
- Atdodiet manu piezīmju grāmatiņu…
- Es tagad iešu mājās un sadedzināšu to tavu grāmatiņu!
To pateicis, vecais vīrs uzmeta skatienu pulkstenim, kas atradās pretī rotaļlietu stendam, un devās ārā, lielajā uzgaidāmajā telpā ar augstajām metāla velvēm. Viņš izgāja pa zeltītajām durvīm tumšajās
Parīzes ielās. Bija ziemas beigas, un sāka snigt. Hugo noskatījās, kā vecais pārdevējs dodas prom.
Bija pagājis ļoti ilgs laiks, kopš Hugo bija pametis staciju; kaut arī viņš nebija ģērbies atbilstoši ziemas apstākļiem, tomēr puika metās laukā pa durvīm vīram pakaļ.
-Jūs nedrīkstat sadedzināt manu piezīmju grāmatiņu! - viņš uzsauca vecajam vīram.
- Drīkstu gan, - skanēja atbilde.
Hugo gribējās mesties viņam virsū, nogāzt zemē un atņemt grāmatiņu ar varu, tomēr zēns apzinājās, ka viņš nav pietiekami pieaudzis. Turklāt vecais pārdevējs bija stiprs. Hugo joprojām sāpēja roka, ko vecais iepriekš bija saķēris.
- Beidz klabināt papēžus! - vecais pārdevējs uzšņāca. - Un neliec man to atkārtot! - Viņš pašūpoja galvu un sakārtoja cepuri, un tad pie sevis nomurmināja: - Es ceru, ka sniegs visu apsegs, lai visas pēdas tiktu noslēptas un pilsēta varētu dusēt mierā.
Viņi drīz vien ieradās pie ļodzīga nama pretī kapsētai. Šķita, ka visa ēka sašķiebusies uz vienu sānu. Reiz šīs sienas bija klājušas efejas, bet tagad tās bija noplēstas, atstājot garas krusteniskas švīkas uz nolu-pušā apmetuma. Vecais vīrs ar lielu atslēgu atslēdza čīkstošās koka durvis. Tad viņš pagriezās pret Hugo un sacīja: - Vai tad tu nezini, ka papēžu klaudzēšana spēj uzmodināt spokus? Vai gribi, lai tev visur seko pagātnes rēgi?
Vecais ieslīdēja pa durvīm un aizcirta tās.
4 Logs
Hugo stāvēja tumsā pie vecā vīra mājas. viņš notrauca sniegpārsliņas no skropstām un pavirpināja pirkstos plānās jakas netīrās pogas, ņurcot tās tāpat kā reiz piezīmju grāmatiņas stūrus.
Tad zēns pacēla no ielas akmeni un meta vienā no logiem, kur tas ar klikšķi atsitās.
Pavērās aizkari. Pa aizkaru spraudziņu palūkojās meitene. Hugo jau likās, ka viņš trāpījis pa nepareizo logu, bet tad viņš meiteni pazina.
Tā bija meitene, kas bija nākusi uz rotaļlietu stendu. Hugo jau gribēja viņai uzsaukt, bet meitene pielika pirkstu pie lūpām un deva zīmi, lai viņš pagaida. Tad aizkari atkal aizvērās.
Hugo aukstumā drebēja, bet pēc pāris minūtēm meitene parādījās ēkas otrā pusē un skrēja pie viņa.
- Kas tu tāds esi? - viņa jautāja.
- Tavs vectētiņš nozaga manu piezīmju grāmatiņu! Man tā jādabū atpakaļ, iekams viņš ir to sadedzinājis!
- Zorža paps nav mans vectētiņš, - meitene atcirta, - un viņš nav zaglis. Tu esi zaglis!
- Neesmu vis!
- Es tevi redzēju.
- Kā tu varēji redzēt? Vecais aizsūtīja tevi prom, pirms es biju atnācis!
- Ak, tad tu mani izspiego! Nu, tad mēs esam kviti.
Hugo uzmanīgi nopētīja meiteni. - Ielaid mani
iekšā!
- Nevaru. Tev jāiet prom!
- Es nekur neiešu, iekams nebūšu dabūjis savu piezīmju grāmatiņu! - Hugo pacēla no ielas vēl vienu akmeni, lai atkal mestu to logā, bet meitene saķēra viņu aiz rokas un izrāva akmeni. Viņa bija mazliet lielāka par zēnu.
- Vai tu esi traks? - viņa nočukstēja. - Mani nedrīkst pieķert te, ārā, runājamies ar tevi! Kāpēc tev tik traki vajag to grāmatiņu?
- Nedrīkstu teikt.
Hugo mēģināja pacelt vēl vienu akmeni, bet meitene nogāza zēnu uz ielas un neļāva celties. - Paklau, es nevaru tevi ielaist, bet es parūpēšos, lai viņš nesadedzinātu tavu piezīmju grāmatiņu. Rīt atkal aizej uz rotaļlietu stendu un paprasi, lai viņš tev to atdod.