Hugo prātā virmoja miljoniem jautājumu, bet vienīgais, kuru viņš izteica skaļi, bija: - Un kā tad ar skolu? - Hugo roka joprojām bija sažņaugusi piezīmju grāmatiņu kabatā, un zēns izklaidīgi sāka ņurcīt tās vākus.
Tēvocis Klods iesmējās. - O, brāļadēl, arī šajā jautājumā tev paveicies. Tev vairs nebūs jāiet skolā. Stacijā tam vienkārši vairs nebūs laika. Tev būtu jābūt man pateicīgam.-Tēvabrālis uzsita Hugo pa muguru un piebilda: - Tu nāc no hronologu dzimtas. Tēvs ar tevi lepotos. Bet tagad pasteidzies. - Tēvocis Klods noklepojās, iebāza roku kabatā un, izvilcis no tās nospeķotu sudrabotu blašķi, iedzēra krietnu malku.
Vārds “hronologs” bija rakstīts arī uz tēva pulksteņu veikala durvīm. Hugo zināja, ka tas nozīmē -pulksteņmeistars, un vienmēr bija domājis, ka arī viņš, tāpat kā tēvs, būs pulksteņmeistars. Bet, ieraudzījis mehānisko cilvēku, zēns sāka prātot par ko citu. Viņam iegribējās kļūt par burvju mākslinieku. Hugo pat iedomājās, ka varētu aizbēgt, bet tobrīd, it kā nolasījis zēna domas, tēvocis Klods saķēra brāļadēlu aiz skausta un nelaida vaļā līdz pat dzelzceļa stacijai.
Un tā Hugo augām dienām strādāja stacijas krēslā, labojot un uzraugot pulksteņus. Zēns bieži vien bija iztēlojies, ka arī viņa galvā ir zobrati un sviras, gluži kā mašīnai, tāpēc juta simpātijas pret visiem mehānismiem. Hugo ļoti patika mācīties, kā darbojas visi stacijas pulksteņi, un viņš juta zināmu gandarījumu lavīties pa slepenajām ejām un labot pulksteņus, pats paliekot neredzams. Viņiem ļoti bieži pietrūka ēdiena, un tēvocis Klods kliedza uz Hugo, sita viņu un lika gulēt uz grīdas.
Tēvocis iemācīja Hugo zagt, tas zēnam riebās par visu vairāk, tomēr dažkārt zagšana bija vienīgais veids, kā paēst. Vakaros Hugo lielākoties raudāja, līdz iemiga, un tad sapņoja par salauztiem pulksteņiem un ugunsgrēkiem.
Drīz vien tēvocis Klods stundām ilgi pazuda, atstājot Hugo vienu, un zēnam patstāvīgi bija divreiz dienā jāpārbauda pulksteņi. Dažkārt tēvabrālis atgriezās ļoti vēlu, un kādu dienu viņš nepārnāca pavisam.
Hugo baidījās, ka tēvocis viņu atradīs, ja viņš aizbēgs, tikai trešajā naktī pēc Kloda pazušanas zēns izlēma bēgt. Viņš sakravāja mantas un metās prom no stacijas. Hugo bija izsalcis un noguris, un viņam nebija ne jausmas, kurp iet. Zēns soļoja pa šaurajām ieliņām, ik pa laikam uz labu laimi nogriežoties, viņš baidījās, ka sasals ragā, iekams atradīs pajumti. Zēns gāja, galvu nepacēlis, jo pūta ass vējš, līdz pēkšņi attapās pie izdegušā muzeja. Viss, kas bija palicis no ēkas, bija sabrukušas mūra sienas un tukši logi, kas vērās tumšajās debesīs. Policija bija uzstādījusi koka barjeras, bet notikuma vietu neviens vēl nebija sakopis. Muzeja priekšā gulēja metāla atlūzu, koka dēļu un sagruvušu ķieģeļu kaudze. Tomēr kaut kas šajā kaudzē pievērsa Hugo uzmanību.
Tur nu tas bija, gluži kā apsūdzība, kas atgādināja Hugo visu, kas viņa dzīvē bija sagruvis. Viņš apsēdās un lūkojās uz to.
Ritēja laiks.
Tālumā rēja suņi, un sētnieku soļi atbalsojās naktī. Kur lai Hugo iet? Ko lai viņš dara? Viņam neviena vairs nebija. Pat mehāniskais cilvēks bija miris.
Zēns savāca savas mantiņas un devās prom, tomēr pār plecu atskatījās uz salauzto mehānismu un nespēja to pamest šeit. Pēc smagā darba, ko Hugo tēvs bija ieguldījis šajā ierīcē, mehāniskajam cilvēkam ir jāpieder viņam. Hugo ievilka elpu, apņēmīgi aizsoļoja atpakaļ un izvilka ierīci no gruvešiem. Tā bija smaga, turklāt salūzusi vairākās daļās, tomēr zēns to pacēla un, tā kā viņam nebija, kur iet, atgriezās ienīstajā stacijā.
Tas bija smags atpakaļceļš. Mantas viņš bija uzsviedis plecā, rokas un mugura sāpēja no salauztā mehānisma svara. Zēns pat nezināja, ko viņš ar mehānisko cilvēku iesāks, kad būs atgriezies savā istabā.
Ta kā bija nakts, Hugo neviena nemanītam izdevās iesviest mehānisko ierīci kādā stacijas ventilācijas lūkā. Zēnam bija vajadzīgi vairāki gājieni pa noslēpumainajām ejām, lai dabūtu visas metāla daļas savā slepenajā istabā. Kad darbs bija paveikts, Hugo plaukstas bija pamatīgi saskrambātas, rokas un mugura smeldza.
Viņš nolika visas detaļas uz grīdas, nomazgāja rokas bļodā, kas stāvēja pie gultas, pēc tam atkal piepildīja bļodu ar ūdeni no mazās virtuvītes ļodzīgās izlietnes krāna. Viņš blenza uz salauztajiem metāla gabaliem un jutās pateicīgs, ka tēvocis vēl nav atgriezies.
- Salabo to!
Hugo sarāvās. Viņš būtu varējis zvērēt, ka kāda balss viņam iečukstējusi šos vārdus ausī. Zēns paskatījās pār plecu, vai nav pārnācis tēvocis, bet istabā neviena nebija. Hugo nesaprata, vai tās bijušas tikai viņa iedomas vai arī ar viņu runājis spoks, tomēr šos vārdus zēns bija dzirdējis pavisam skaidri.
- Salabo to!
Skatoties uz mehānisko cilvēku, Hugo šķita, ka viņš neko tādu nespētu izdarīt. Tas bija daudz sliktākā stāvoklī nekā iepriekš. Tomēr zēnam joprojām bija tēva pierakstu grāmatiņa. Iespējams: viņš varētu izmantot tēva zīmējumus, lai saliktu mehānismu un aizstātu trūkstošās detaļas.
Hugo juta arvien lielāku apņēmību mēģināt. Ja viņam izdotos salabot mehānisko cilvēku, viņš vis-maz nebūtu pavisam viens šajā pasaulē.
Hugo saprata, ka būs bīstami palikt stacijā. Tēvocis varētu atgriezties, turklāt zēnam likās, ka stacijas inspektors zina, ka viņš te dzīvo viens pats, tas varētu ieslēgt viņu cietuma kamerā un pēc tam nosūtīt uz bāreņu namu. Tad gan mehāniskais cilvēks noteikti tiktu aizsviests vai iznīcināts.
Hugo ātri vien saprata, ka viņām jādara viss, lai izskatītos, ka tēvocis joprojām ir šeit. Viņš gādās, lai pulksteņi darbojas precīzi, un paņems tēvoča algas čekus no biroja, kad neviens neskatīsies (lai gan zēns nezināja, kā čekus apmainīt pret naudu). Turklāt viņam jācenšas palikt neredzamam.
Bija pagājuši jau trīs mēneši. Hugo pārslidināja pirkstus pār mehāniskā cilvēka roku un lūkojās tam sejā. Zēns bija uzmanīgi pētījis tēva pierakstus un paveicis lielu darbu. Viņš bija no jauna izkrāsojis cilvēka seju, tai bija pavisam savāda izteiksme. Tā Hugo atgādināja tēvu - viņš vienmēr šķita domājam par trim lietām vienlaikus. Nopulētā koka roka bija sastingusi virs galdiņa, gaidot, kad Hugo tai izgatavos pildspalvu.
Hugo turpināja prātot par ziņu, ko mehāniskais cilvēks reiz uzrakstīs. Un, jo vairāk viņš strādāja pie mehānisma salabošanas,jo vairāk viņa prātu pārņēma pavisam neprātīga doma. Zēnam likās, ka ziņā būs atbilde uz visiem viņa jautājumiem, ka tā pateiks, ko viņam tagad darīt, kad ir palicis viens. Tā glābs dzīvību.
Kad vien zēns domāja par šo ziņu, viņš allaž redzēja to uzrakstītu tēva rokrakstā. Varbūt tēvs, strādājot muzeja bēniņos, bija nomainījis mehānisma detaļas tikai tik daudz, lai tas rakstītu jaunu ziņu, kas būtu domāta tieši Hugo. Galu galā tas taču bija iespējams.
Tagad viņam vajadzēja tikai sadabūt piezīmju grāmatiņu no vecā vīra, lai viņš varētu pabeigt darbu un izlasīt tēva atstāto ziņu.
6 Pelni
Nakamas dienas rīta, gaismai austot, vecais vīrs tik tikko vēra vaļā savu rotaļlietu stendu, kad viņam jau tuvojās Hugo.
- Es jau domāju, ka šodien tevi satikšu, - sacīja pārdevējs, pagriežoties pret Hugo. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka no tās cieši sasietu kabatlakatiņu.
Hugo acis cerībā iepletās. Bet, tiklīdz viņš bija paņēmis to rokā, zēns saprata, kas viņam ir iedots.