Beidzot trešajā dienā vecais vīrs nāca pie viņa ar slotas kātu. Hugo sarāvās, domādams, ka pārdevējs viņam sitīs, bet viņš tikai pasniedza zēnam slotu un sacīja: - Esi noderīgs.
Hugo paņēma slotu un sāka slaucīt grīdu pie
rotaļlietu stenda.
Vecis viņu uzmanīgi vēroja.
Kad Hugo beidza slaucīt, viņš atdeva vecajam vīram slotu un sacīja: - Tagad atdodiet man piezīmju grāmatiņu.
Vecais vīrs noklepojās un iebāza roku kabatā. No tās viņš izvilka monētas. - Aizej un nopērc mums kafiju un kruasānus. Protams, ja tu nedomā nozagt manu naudu.
Hugo priecīgs paķēra monētas un ātri atgriezās ar divām kafijas krūzēm un kruasāniem. Viņi ēda un dzēra klusēdami.
Kad viņi bija beiguši iestiprināties, vecais vīrs piecēlās no krēsla, kur abi sēdēja, aizgāja aiz letes un atrada salūzušo zilo uzvelkamo peli, kurai Hugo bija uzkāpis tajā dienā, kad viņu pieķēra zādzībā. Vecais vīrs uzlika salauztās detaļas uz letes un sacīja: - Salabo.
Hugo blenza uz veco pārdevēju.
- Es teicu - salabo! - viņš atkārtoja.
- Man vajadzīgi darbarīki, - Hugo nomurmināja.
Vecais vīrs uzlika uz galda kārbu ar skrūvgriežiem, plakanknaiblēm, vīlēm un āmuriem. - Izmanto šos!
Hugo mirkli vilcinājās, bet tad ķērās pie darba.
Pele trokšņaini aizripoja pa leti.
- Tātad es nebiju kļūdījies, - sacīja vīrs. - Tev tiešām ir talants! Vai tagad pastāstīsi, kāpēc ieradies pie manis? Vai pastāstīsi par zīmējumiem piezīmju grāmatiņā?
- Vispirms atdodiet manu grāmatiņu, - zēns pieprasīja.
Vecais vīrs nošņācās. - Ja nu es gadījumā nebūtu sadedzinājis tavu piezīmju grāmatiņu, tad ir viens nosacījums, kā dēļ es būtu ar mieru to atdot. Tādi bērni kā tu neesat vairāk vērti par lupatām, kas tev mugurā, un lielākā daļa tādu skrandaiņu kā tu pazustu bez pēdām, ja kādreiz tiktu noķerti. Tomēr lielākā daļa tādu bērnu kā tu nav tik prasmīgi meistari. Iespējams: tu spēsi pierādīt, ka esi kas vairāk par zagli. Iespējams, ka tu dabūsi savu grāmatiņu. Bet ņem vērā, ka tas tikpat labi varētu būt zemē nomests laiks, jo tu vari nostrādāt pie manis daudzus jo daudzus mēnešus, lai pēc tam uzzinātu, ka tavus pierakstus tomēr esmu sadedzinājis. Pastāv iespēja, ka es to esmu izdarījis. Tev būs jāriskē. Tu katru dienu nāksi uz manu rotaļlietu stendu. Es izlemšu, cik ilgi tev būs jāatstrādā par katru nozagto rotaļlietu, un es vienīgais noteikšu, kad tu būsi pelnījis saņemt savu grāmatiņu, ja tā nebūs sadedzināta. Vai saproti?
- Man jau ir darbs, - Hugo attrauca.
Vecais virs iesmējās. - Zagt nav darbs, puika!
- Man ir darbs, bet es tik un tā nākšu strādāt pie jums, kad vien varēšu.
- Sāksi rīt, - vecais vīrs noskaldīja, un Hugo metās prom pa tukšo gaiteni, mēģinot neklaudzināt papēžus uz akmens grīdas.
Šis ne tuvu nebija plāns, bet tas vismaz bija sākums.
8 Kārtis
Pēc tam kad hugo bija veicis rīta apgaitu visiem stacijas pulksteņiem, viņš ieradās rotaļlietu stendā, lai sāktu strādāt. Zēns juta, kā viņam galvā lielā ātrumā pretējos virzienos griežas zobrati. Vienu mirkli viņš jutās laimīgs, cerot, ka dabūs savu piezīmju grāmatiņu, bet pēc brīža viņu atkal pārņēma dusmas un skumjas. Tomēr zēns darīja savu darbu. Izslaucīja grīdu un sakārtoja kastītes aiz letes. Atpiņķerēja virves, kurās bija iekārti putni, un pārkrāsoja nobružātās rotaļlietas. Laboja mehāniskos zvērēnus, kas vairs nedarbojās.
Hugo atklāja, ka tagad viņam apkārt ir daudz vairāk mehānismu nekā jebkad agrāk. Visur, kur vien viņš palūkojās, bija spaiņi, pilni ar metāla detaļām, maziem motoriņiem, uzgriežņiem, eņģēm, atsperēm un skrūvēm, un krāsaina skārda gabaliņiem. Hugo zināja, ka neko no tā visa nedrīkst zagt, bet šie priekšmeti bija tik kārdinoši! Ja viņam izdosies atgūt piezīmju grāmatiņu, vajadzēs detaļas.
Zēns pavirpināja pirkstos žaketes pogas, nemanāmi satvēra kādu detaļu un iemeta kabatā.
Kamēr Hugo strādāja, vecais pārdevējs spēlēja kārtis. Hugo tēvs bija iemācījis dēlam dažas kāršu spēles un arī kavējis laiku, rādot kāršu trikus. Hugo par kārtīm jau bija aizmirsis. Skatoties, kā vecais vīrs spēlē, zēns jutās apburts. Vecis nevis vienkārši sajauca kārtis, bet izveidoja no tām vēdekli, uzsita pa to, lai kārtis lēktu gaisā, veidojot arku, kas stiepās no viņa vienas rokas otrā. Viņš prata pāršķirt kārtis ar vienu roku, un aiz pirmā kāršu vēdekļa uzreiz parādījās otrs. Viņš pat spēja likt kārtij lidot gaisā, bdz tā piezemējās kaudzē pie citām. Kā gan tik riebīgs, vecs vīrs spēja paveikt kaut ko tik apbrīnojamu?
Nākamreiz, dodoties uz darbu, Hugo paņēma līdzi savu kāršu kavu. īsi pirms darba beigām zēns piegāja pie vecā vīra un apsēdās blakus.
- Parādiet, kā jūs to darāt ar kārtīm!
- Ko tad? Spēlēju pasjansu?
- Kā jūs liekat kārtīm peldēt gaisā un veidot tiltus?
- Vai tad es to daru? - vecais pārjautāja. - Nemaz nepamanīju! Atgriezies pie darba, iekams neesmu sadusmojies.
Bet Hugo nepakustējās.
Vecais vīrs vilcinājās. Viņš piemiegtām acīm nopētīja zēnu, tad pacēla kārtis un izvietoja rokās kā vēdekli. Viņš lika tām dejot, lidot un peldēt gaisā.
Hugo stāvēja un sajūsmināts skatījās, līdz vecā vīra balss izrāva viņu it kā no citas pasaules.
- Gana! Marš, strādāt!
Bet dienas gaitā Hugo šad un tad pameta skatienu uz veco vīru, kas joprojām turpināja izmēģināt dažādus kāršu trikus. Dažkārt Hugo likās, ka vecais it kā uzstājas tieši viņam par prieku un grib , lai viņš to visu redz.
Beidzot vecais pārdevējs aizsnaudās, un Hugo sajuta, ka viņam uz pleca kāds uzsit. Zēns pagriezās un pamanīja meiteni ar spilgti sarkanu grāmatu rokā. Viņa pielika pirkstu pie lūpām.
- Pēc desmit minūtēm grāmatu veikalā, - viņa čukstēja. - Zorža paps negrib mani te redzēt. - Tad viņa aizslīdēja aiz soliem un kolonnām un pazuda skatienam.
- Es sāku meklēt tavu piezīmju grāmatiņu, - meitene sacīja, kad Hugo ienāca grāmatnīcā.
- Tikai nemēģini to lasīt!
-Ja es tavu grāmatiņu atradīšu, tev jāļauj man to apskatīt.
-Tad labāk nemaz nemeklē! - Hugo noburkšķēja.
- Es tikai mēģinu tev palīdzēt! Kāpēc tu esi tik nejauks?
Hugo samirkšķināja acis. Līdz šim viņš nebija iedomājies, ka būtu nejauks. Vecais vīrs gan bija nejauks, bet ne jau Hugo. Zēnam taču nebija izvēles… viņam bija jāglabā grāmatiņas noslēpums, bet viņš nespēja to paskaidrot meitenei.
Viņa tur stāvēja, rokas sānos iespiedusi, un lūkojās uz Hugo ar neizprotamu skatienu. Meitene izskatījās ļoti pieaugusi, un šķita, ka viņa pēkšņi, pavisam negaidot, ir vīlusies zēna rīcībā; viņam kļuva skumji. Zēns novērsās un ieslidināja rokas kabatās.
- Lūdzu, apsoli, ka nevērsi to vaļā, - puika beidzot sacīja.
- Labi, - meitene nikni attrauca, bet pēc brīža piebilda: - Bet, ja tā nokritīs zemē un nejauši atšķirsies kāda lapa, es netaisos to pacelt ar aizvērtām acīm.
Pēkšņi nodžinkstēja durvju zvans, un grāmatnīcā ienāca jauns vīrietis.
- Etjēn! - meitene iesaucās.
- Sveika, Izabella! — viņš sveicināja.