- Mani vecāki nomira, kad es vēl biju pavisam maza, - Izabella paskaidroja. - Zorža paps un Zan-nas mamma bija mani krustvecāki, tāpēc viņi mani pieņēma un uzaudzināja. Viņi ir ļoti jauki, ja neņem vērā to, ka nelaiž mani uz kino.
Hugo neko neatbildēja, tāpēc Izabella teica: - Nez kur ir Etjēns? Šajā laikā viņš parasti ielaiž mani iekšā.
Hugo aizlavījās līdz kinoteātra parādes durvīm un palūkojās pēc Etjēna. Kinoteātra menedžeris, kura plānie, melnie mati bija pārķemmēti pāri plikajam galvvidum, atvēra durvis un uzsauca Hugo: - Ko tu gribi? - Cigarete, kas bija iesprausta mutes kaktiņā, viņam runājot, šūpojās augšup lejup.
- Es… es meklēju Etjēnu.
Vīrs blenza uz zēnu.
- Viņam ir pārsējs uz acs, - zēns paskaidroja.
- Es zinu, kas ir Etjēns, - vīrietis atcirta, pieglaužot matus un nobirdinot pelnus Hugo pie kājām. - Es viņu atlaidu. Mēs uzzinājām, ka viņš slepus laiž kinoteātrī bērnus. Vai nav briesmīgi? - Vīrs nikni lūrēja uz Hugo.
Zēns atkāpās no durvīm un metās pie teātra sētas durvīm, kur izstāstīja Izabellai par notikušo.
- Kāds briesmīgs vīrs! - meitene izsaucās. - Seko man! - Viņa piegāja pie sētas durvīm un izvilka no kabatas matadatu. Hugo vēroja, kā meitene ķimerējas gar slēdzeni, līdz durvis ar klikšķi atvērās.
- Kur tu to iemācījies? - Hugo ar apbrīnu novilka.
- Grāmatās, - Izabella attrauca.
Izabella pabāza galvu pa durvīm, lai pārliecinātos, ka viņus neviens neredz, un tad pieturēja durvis, lai Hugo varētu ienākt. Viņi ieslīdēja priekšnama tālākajā galā, kur pie sienām bija redzami filmu plakāti. Izabella uz mirkli apstājās un palūkojās uz vienu no plakātiem, tā bija melnbalta fotogrāfija, kurā bija redzama aktrise ar ļoti tumšām acīm.
- Dažkārt man šķiet, ka šīs fotogrāfijas man patīk tikpat ļoti kā filmas, - meitene paskaidroja. - Skatoties uz bildi, tu vari izdomāt jaunu stāstu!
Arī Hugo palūkojās uz bildi, bet tad Izabella sacīja: - Ātri! Tur nāk menedžeris! - Viņi ieskrēja kinozālē, iegrima pēdējās rindas mīkstajos, sarkanajos velveta krēslos un gaidīja, kad sāksies filma.
Tukšais, baltais ekrāns Hugo atgadinaja baltu
Sākumā tika rādīti ziņu izlaic katrs vairāku
papīra lapu, viņam ļoti patika projektora dūkoņa, kas piepildīja kinozāli.
minūšu garumā - par to, kas notiek pasaulē. Vienā rādīja Amerikas Lielo depresiju, citā - Pasaules Tirdzniecības izstādi, kas pēc pāris mēnešiem notiks Parīzē (Hugo nosprieda, ka tas nu gan izklausās interesanti, lai gan zināja, ka nekad nevarēs atļauties turp aiziet), un vēl citā tika rādīti politiskie notikumi Vācijā. Un tad beidzot sākās filma. To sauca “Pulksteņu veikals”. Filmas sākumā kāds vecs vīrs iededza laternas un, to darot, pagāja garām pulksteņu veikalam. Visi pulksteņi tajā bija dzīvi, tie dejoja klasiskās mūzikas pavadījumā. Hugo zināja, ka tēvam tas būtu ļoti paticis. Beigās mūzika kļuva arvien trauksmaināka, diviem modinātājpulksteņiem uzsākot cīņu. Aizkari aizvērās, visi aplaudēja, projektorā tika nomainīta filma. Pēc pāris mirkļiem aizkari atkal tika atvērti un sākās režisora Renē Klēra filma “Miljons”. Tā bija par mākslinieku, pazaudētu loterijas biļeti, zagli, aizlienētu mēteli un operdziedātāju, un tajā bija aizraujošākie pakaļdzīšanās skati, kādus vien Hugo bija redzējis. Viņam likās, ka ikvienam labam stāstam vajadzētu beigties ar satriecošu pakaļdzīšanos.
Laiks tumšajā kinozālē paskrēja nemanot, un, kad iedegās gaismas, Hugo vēlējās, kaut šī pēcpusdiena tik drīz vēl nebeigtos.
Viņi ar Izabellu saskatījās, abiem acīs mirdzēja nesen redzēto notikumu atspulgi. Visi izgāja no kinozāles, līdz bērni bija palikuši zālē vieni paši. Hugo blenza uz ekrānu, it kā joprojām redzētu uz tā gaismēnas spēles, dzirdētu skaņu.
Pēkšņi kāds Hugo un Izabellu saķēra aiz apkaklēm un pierāva kājās.
- Kā jūs, abi žurkulēni, te tikāt? - menedžeris uzbrēca. Bērniem uz galvas bira cigaretes pelni. Viņi paspēja paķert mēteļus, iekams menedžeris izsvieda abus uz ielas. - Lai es jūs te vairs neredzētu! - Vīrs aizcirta stikla durvis, noslaucīja rokas gar biksēm un noskatījās, kā bērni muka prom, purinot pelnus no matiem.
Kādu gabalu noskrējuši, viņi sāka iet lēnāk. Gaiss bija auksts, abi drebēja.
Izabella stāstīja Hugo par citām filmām, kas viņai patika, - par komēdijām un multfilmām, un kovboju filmām, kurās filmējās kāds vīrs, vārdā Toms Miks. Tad vēl bija kāda aktrise, vārdā Luīze Brūka, kuras frizūru Izabella bija atdarinājusi. Viņa bija redzējusi piedzīvojumu filmas un mistērijas, mīlestības un fantāzijas filmas. Viņa sauca tādus vārdus kā Cār-lijs Caplins, Zans Renuā, Basters Kītons. Hugo bija redzējis vairākas Kltona filmas un divas Cārlija Cap-lina filmas, bet viņš par tām nepastāstīja Izabellai, tikai klausījās.
Drīz vien bērni atgriezās stacijā. Viņi iegāja uzgaidāmajā telpā. Hugo pamanīja kādu cilvēku nekustīgi stāvam un lūkojamies uz galveno pulksteni un pierakstām piezīmes uz lapiņas.
Tas bija stacijas inspektors.
Hugo saķēra Izabellu aiz rokas un paslēpās aiz tuvākā soliņa. Viņš nervozi sāka pirkstos virpināt žaketes pogas.
- Ko tu dari? - Izabella izsaucās, izslejoties taisni.
Bet Hugo bija aizdomājies. Vai stacijas inspektors ir sācis izmeklēšanu un atklājis, ka Hugo tēvocis pazudis? Hugo tagad nedrīkst nonākt inspektora rokās, ne jau tagad, kad viņš ticis tik tuvu mehāniskā cilvēka mīklas atrisinājumam. Viņam nevajadzēja iet uz kino! Nevajadzēja pamest staciju!
Hugo sirds strauji sitās. Viņam bija jātiek aiz sienām pārbaudīt pulksteņus, bet Izabella visu laiku runāja. Viņš gan pēdējās minūtes nebija klausījies meitenes vārdos. Izlēmis, ka tagad būtu droši, zēns piecēlās un metās prom, attālinoties no stacijas inspektora.
- Atbildi, Hugo! - meitene sauca, saķēra viņu aiz rokas un apstādināja. - Kur tu skrien?
- Man jāiet.
- Tieši to jau es jautāju… kurp jāiet? Es prasīju, kur tu dzīvo.
Hugo apstājās un lūkojās uz meiteni.
- Es par tevi neko nezinu, - viņa sacīja. - Tu zini, kur es dzīvoju, pazīsti manus vecākus. Lai mēs būtu draugi, man šis tas ir jāzina arī par tevi, vai ne? Kāpēc tu man neko nestāsti?
Hugo atkal metās skriet.
- Hugo! - meitene sauca. - Apstājies! Pagaidi mani!
Zēns atgriezās un palīdzēja meitenei piecelties, nespējot novērst skatienu no atslēgas. Izabella to pamanīja un pabāza atslēgu zem savām drēbēm.
- Kur tu to dabūji? - Hugo nočukstēja.
- Kur tu dzīvo? - meitene prasīja.
Neviens no viņiem neatbildēja.
Pēkšņi Izabella atkal sāka skriet, un šoreiz Hugo dzinās pakaļ viņai. beidzot meitene apstājās pie kafejnīcas un apsēdās pie galdiņa, galīgi aizelsusies. Arī Hugo apsēdās. Pie galdiņa pienāca viens no stacijas baložiem un palūkojās uz zemē nokritušajām maizes drupačām.
- Kāpēc tevi tik ļoti interesē mana atslēga? - Izabella gribēja zināt.
- Pastāsti, kur tu to dabūji!
Dīzeļvilciena dzinējs izgrūda apdullinošu kaucienu, kas noslāpēja visas pārējās stacijā dzirdamās skaņas un lika Hugo salēkties, kā jau allaž. Bērni lūkojās viens uz otru, nesakot ne vārda, līdz pienāca kafejnīcas vadītāja un lika abiem doties prom. Viņi šķīrās pat neatvadījušies.
10 Piezimīu grāmatiņa
Nākamajā dienā hugo rotaļlietu stendā ieradās vēlu. viņš izlaida pirkstus caur netīrajiem, izspūrušajiem matiem un paberzēja acis.