Vājos čukstus pēkšņi noslāpēja dobji si¬tieni, kas satricināja būdiņu. Viņi abi sastin¬ga un ieklausījās.
— Tomēr atraduši! — iesaucās bruņi¬nieks. Atņirdzis zobus, viņš pastiepa roku pēc zobena. Taču kādreiz varenie muskuļi atteicās klausīt un varonis vaidēdams no¬krita uz muguras. Viņa acīs parādījās vajāta zvēra skumjas.
— Protams! — bruņinieks iesaucās, ar pūlēm izmocīdams srnaidu. — Tas ir tik vienkārši! Dunča dūriens — un viss kār¬tībā!
— Nē! — iekliedzās princese. — Es ne¬gribu! Dievs, apžēlojies! Glāb mūs!
Lēkādams no priekšmeta uz priekšmetu, viņas izmisuma pilnais skatiens šaudījās būdiņas tumsā, kamēr uzgrūdās zobenam un sastinga pie tā kā apburts. Uzmanīgi paņē¬musi smagā ieroča asmeni smalkajos pirk¬stos, princese pastūma zobenu uz priekšu, līdz tā rokturis atspiedās pret akmeni, un pacēla smaili pret krūtīm. Tad viņa kaut ko nočukstēja pie sevis it kā atvadīdamās.
— Attopies!!! — viņš iekliedzās, ar izmi¬sīgu piepūli atbrīvodamies no sāpju un ne¬spēka valgiem. — Nadja!
Ar rāvienu meties uz priekšu, Antons iz¬sita zobenu no vārgajām rokām un piespie¬da raudošo meiteni pie sevis.
— Attopies, Nadjuša! — viņš čukstēja. — Sapnis ir beidzies, kaislības rimušas. Mēs atkal esam mājās. Mosties jel!
Viņas šņuksti pierima. Telpa pamazām at¬guva sākotnējo izskatu, pārvērzdamās par ultramodernu, komfortablu istabu vecpuiša dzīvoklī. It kā atgādinādams par sitieniem, kas satricināja būdiņas durvis, no gaiteņa atskanēja zvana skaņas.
— Kās tas ir? . . . Kas notiek? — čukstēja Nadja. — Anton! . . . Vai tu tas esi? . . . Kur mēs esam? . . . Kur ir pārējie? Kas tur dau¬zījās?
Antons nosodoši pagrozīja galvu un de¬vās atvērt durvis. Vienlaikus viņš berzēja krūtis, kuras joprojām sāpēja no ievaino¬jumiem. Meitene noskatījās viņam pakaļ, ar plaukstām satvērusi deniņus un pamazām atgriezdamās šajā pasaulē.
Kad viņa roka gandrīz jau bija pieskā¬rusies durvju rokturim, Antons pēkšņi sa¬stinga, ar visu ķermeni sajuzdams labi pa¬zīstamo baiļu priekšnojautu. «Kas nu būs?» viņš nodomāja. «Kas gaidāms šoreiz?>
Paskatījies pa novērošanas «actiņu», An¬tons nevarēja novaldīt pārsteiguma sau¬cienu.
Tas bija Mamontovs, pats personīgi. Iespiedis dūres sānos, drūms un apņēmības pilns, ar sirmām sajukušām krēpēm viņš stāvēja durvju priekšā. «Nu, gluži kā lauva miniatūrā,» nodomāja Antons. «Taču sa¬biedrībai tas netraucē uzskatīt viņu par iz¬cilu režisoru. Ja jau Mamontovam nav bijis slinkums atnākt pašam, viņš droši vien ir ārkārtīgi saniknots. Bet kā viņš mūs samek¬lējis?»
Antons atvēra durvis un satrūkās, vien¬laikus sagatavodamies aizsardzībai, jo iz¬rādījās, ka atnācēji ir divi. Taču, redzot, ka otrs — garākais un slaidākais stāvs — pie¬der Mamontova asistentei, kura vienmēr bija izaicinoši eleganta un izskatījās pār¬steidzoši svaiga kā tikko no vannas izkā¬pusi, sasprindzinājums izgaisa.
«Kas notiek? Vai tiešām viņa izpļāpājusies? Kur paliek.konspirācija?» nodomāja Antons.
— Skaidrs, ka Nadežda ir pie jums, — saērcinātā balsī uzstāja režisors. — Beidzot man pietiek! Es ziņošu milicijai!
— Ja labpatikas, varat piezvanīt no mana tālruņa, — laipni piedāvāja Antons.
— Starp citu, vispirms — labdien! Priecā¬jos tevi sastapt, Alīna!
Režisora asistente atbildēja ar smaidu, kurā nekas neliecināja par parasto siltumu. «Tas nekas,» nodomāja Antons. «Šobrīd viņa pieder tikai savam šefam, un viss pā¬rējais ir pagaisis.»
— Vai sirdsapziņa jums ir? — jautāja Mamontovs. — Meitenei vēl nav ne piec¬padsmit gadu, bet jūs esat divreiz vecāks! Es nodošu jūs tiesā!
— Maziņš, bet nikns, — pie sevis nomur¬mināja Antons. Atkāpies sāņus, viņš uzai¬cināja: — Lūdzu!
Apveltījis namatēvu ar nicīgu skatienu, Mamontovs iesoļoja viesistabā. Nedaudz atpalikusi Alīna, priecīgi uzsmaidīdama, slepus noskūpstīja Antonu un tad, veikli atgriezdamās šodienas lomā, aizsteidzās re¬žisoram pa pēdām. Priecādamies par viņas izkopto gaitu, Antons pārmetoši pagrozīja galvu, nodomādams pie sevis: «Ak grēki, mani grēki …»
— Nadja, — viņš palūdza, tūlīt aiz vie¬siem ieiedams istabā. — Vai tu neuzliktu mums kafiju?
Ar neko nesaprotošu skatienu Nadja da¬žas sekundes nolūkojās uz viņu, tad pamāja ar galvu un devās uz virtuvi.
— Vai viņai kas atgadījies? — bažīgi jautāja Mamontovs. — Kas viņai samaitājis garastāvokli?
— Jūs esat labs novērotājs, — Antons noteica. — Vai tas ir jūsu profesijas zī¬mogs?
— Izbeidziet, velns parāvis! — gandriz uzsprāgdams dusmās, kliedza režisors. '— Man izjūk filmēšana! Vai jūs to sapro¬tat?!
— Nu, protams. «Pēdējā satikšanās», vai ne?
— Vai jums tas ir kas jauns?
— Ziniet ko, — domīgi noteica Antons.
— Manuprāt, jums vajadzētu mainīt scenā¬riju. Kāpēc tajā tik daudz pesimisma? Dzī¬ve taču jāuztver jautrāk!
Šķiet, Mamontovs bija tā sašutis, ka ne¬varēja ne pakustēt.
— Es nejokoju, — piebilda Antons.
— Vai nu jūs maināt sižetu, vai Nadja aiz¬iet no uzņemšanas grupas. Izlemiet paši, kas labāk.
— Ar kādām tiesībām jūs varat tā ru¬nāt?!
— Pavaicājiet to Nadjai.
Jūs esat pavedējs!
■— Ak kungs . . .
— Protams! Es taču to zināju, es to jutu … — Mamontovs pēkšņi sāka runāt klusāk un turpināja ļaunā mierā:
«ZINĀTNE UN TEHNIKA», 1989. g. 3. nr.
— Vai jūs domājat, ka es netikšu galā ar jums? Jauno cilvēk, jūs maldāties. Jūs dziļi maldāties!
«Tiesa jau tiesa,» nodomāja Antons. «Slavenajam režisoram ir plaši sakari, un arī aizbildņu viņam netrūkst. Viņš cīnīsies līdz pēdējam, jo viņam ir par ko cīnīties. Interesanti, vai viņš pats ir visu aptvēris, vai ari kāds viņam atvēris acis.»
Antons cieši nopētīja Alīnu. Režisora asistente nemierīgi sakustējās, taču atbil¬stoši situācijai viņas sejā saglabājās nici¬noša nožēla.