— Nu, labi, — viņš piekrita nopūzda¬mies. — Skaidrs, ka tu vairs neesi bērns! Un ja jau esmu to pamanījis . . .
— Kas tā par rotaļu? — sarūgtinātā balsī jautāja Nadja. — Vai tad rotaļājoties var nomirt? Vai nogalināt?
— Visādi gadās. Taču tad tā, protams, nav rotaļa.
— Mīļo Anton! Es vairs tā nevaru! Lūdzu, lūdzu, izdari kaut ko īpašu!
Ak dievs, cik man skumji! Viss sāp un de¬dzina … Es taču neesmu normāla, es esmu krople! . . .
«Esi pacietīgs un gudrs!» pie sevis noteica Antons, visiem spēkiem cenzda¬mies saglabāt smaidu. «Velns parāvis, esi pacietīgs un gudrs! Viņa neko ne¬drīkst pamanīt . . . Nolādētie drebuļi!»
— Nu, nu, netrako! —viņš jautri atbil¬dēja. — Tu taču esi daudz normālāka par citiem! Skaidrs, ka tu esi citāda. Bet kas tur slikts?
— Bet es negribu tāda būt! Man ir grūti! Man sāp! Man riebjas!
«Tikai nepārspīlē!» pats sevi uzmundri¬nādams, domās noteica Antons. «Ka tik nu izdotos noturēties uz naža asmens … Lai nu kurš, bet Nadja tevi pazīst visla¬bāk un redz cauri kā . . . Ak kungs, kur gadījusies tik smaga diena! Spēj tik iz¬skaidroties!»
— Bet kā gan citādi? — viņš atbildē¬ja. — Pirmajiem vienmēr ir grūtāk.
— Pirmajiem?
— Nu jā. Uzkrāsim vēl mazliet prāta t spēka, un, jādomā, tad nāks laiks, kad va¬rēsim pārvērsties par brīnumdariem.
— Anton! — piesardzīgi iesaucās Nad¬ja. — Vai tu esi izdomājis jaunu pasa¬ciņu? Tagad nav īstais laiks.
— Spried pati, vai man tā būtu jāiz¬domā, — atbildēja Antons. Tad viņš pielie¬cās meitenei tuvāk, satvēra Nadjas vēsās plaukstas, lai sasildītu savās rokās, un turpināja:
— Uzklausi mani, Nadja! Es taču visu saprotu! Tev tagad ir grūti. Atceries, ka tā ir bijis ari agrāk. Taču rīts vienmēr ir izgaisinājis visas skumjas. Tu tagad izgulē¬sies, atpūtīsies, un pasaule atkal kļūs gaiša un priecīga. Viss pāriet, Nadja. Jābūt tikai pacietīgam . . . Vai tu man tici?
Meitene pamāja ar galvu. Viņas elpa raustījās.
— Padomā pati, un tu sapratīsi, ka tā rUjA būt nav pārmērīga cena. Vai tad tev gritf^ļj dzīvot tāpat kā citiem — tikpat pliekani un garlaicīgi? Bet tu jau tā nemaz ne- ļ varētu. Vienu gan liec aiz auss, Nadja! ļ Nekādā gadījumā nedrīkst pretoties savam talantam, jo tad var notikt nelaime. Jā, dievi ir viltīgi un savtīgi. Tāpēc jābūt uz¬manīgam ar viņu dāvanām.
— Bet kāpēc tieši es tā esmu? — jau¬tāja Nadja ar aizvainojumu balsī. — Teik¬sim, ja tu tas būtu . . .
— Tas nu gan nekur neder, — pārtrauca Antons, un viņa vārdos ieskanējās satrau¬kums. — Mani pieminēt nevajag, man tas nepatīk.
— Bet tu taču visu zini, visu proti. Tu esi vislabākais . . .
— Kur te jāsmejas?
— … no visiem, ko es pazīstu. Lai nu kā, tu esi daudz gudrāks par mani.
Antons iesmējās un noteica, piedraudē¬dams meitenei ar pirkstu:
— Tu pārspīlē, skuķi! Vispirms izaudz, un tad mērosimies gudrībā!
— Un tu to sauc par nomierināšanu! Kāpēc tu man atļāvi filmēties?
— Bet kas cits man atlika? Sākumā mēs spēlējām visas tavas fantāzijas divatā. Bet tad šis enerģijas patēriņš izrādījās par mazu un es sameklēju Mamontovu.
— Skaidrs, — domīgi noteica Nadja. — Es fantazēju, radu pasaules, pārvietoju sevi un citus nezināmā virzienā . . . Bet kā tas apraujas? — ar pārsteidzoši asu, viņas vecumam nepiemērotu skatienu Nadja ieurbās Antonam acīs un turpi¬nāja:
— Vai tas ir tavs nopelns?
Bridi klusējis, Antons atbildēja:
— Uzskati to par manu talantu. Vai ta¬gad tu saproti, kāpēc es neļauju tev ceļot vienai pašai?
Iecirtuši zobus ābolā, Nadja izklaidīgi košļāja kumosu.
ve— Vai palika vieglāk? — jautāja An- — Vai es varu būt brīvs?
Meitene paraustīja plecus, savilka seju mīlīgā grimasē un aizvēra acis, pēkšņi saritinājusies kamolā uz platā krēsla.
— Kā mērkaķis! — smiedamies iesaucās Antons. — Nu, tad guli!
Apsedzis meiteni ar pledu, Antons de¬vās uz kabinetu. Gaismu neiededzis, viņš piegāja pie loga un pacēla acis pret zvaig¬znēm.
«Nospēlēju gods godam,» viņš domāja. «Laikam būšu samācījies no tiem ākstiem, lai velns viņus parauj! . . . Labi gan, ka pierunāju, nomierināju . . . Lai Nadja zina, ka līdzās atrodas kāds varenāks un vil¬tīgāks cilvēks, kurš visu izskaidro un iz¬lemj arī par viņu . . . Bet tas, ka arī šim gud¬riniekam dažkārt gribas kaukt no skum¬jām un šausmām, viņai nav jāzina . . .
Ak dievs, vai kādreiz man izdosies jīrvarēt bailes, kas mani pārņem, redzot czgalību, kura atklājas šajā sīkajā meite¬nē?! Kā nosargāt šo trauslo brīnumu? Diemžēl, Nadja nākusi mūsu grēcīgajā pa¬saulē nedaudz par agru . . . Tādi cilvēki reti kad dzīvo ilgu mūžu. Niecīgākā atkāpe no harmonijas prasībām draud ar neprātu, ar nāvi. . . Tādu piemēru ne¬trūkst.»
Kā apburts Antons noskatījās zvaigznā¬jos, kas blīvā slānī bija izkaisīti tumša¬jās debesīs. Jau piekto gadu viņi abi ar Nadju ceļoja pa pasaulēm un pa laikme¬tiem, un jādomā, ka kādreiz jau bija apcie¬mojuši arī tos tālos spīdekļus.
«Slikti, ka Nadjai vēl jāaug,» domāja Antons. «Reizē ar meiteni aug arī viņas dīvainais, briesmīgais talants. To savaldīt kļūst arvien grūtāk. Vai kādreiz nāks arī tāda diena, kad mēs vairs nevarēsim atgriezties?»
No krievu valodas tulkojis P. Zaļkalns