Skaļš, smejošs pūlis — piemīlīgas universālveikalu pārdevējas, izsūtāmie zēni, ārzemnieki, jauni cilvēki apspīlētās žaketēs, strādnieki sviedrainos kreklos, kas sabāzti zem kumača jostām, — spiezdamies virzās uz vilcienu. Momentāli atbīdās stikla durvis … «O-o-o-o,» pārskan nopūta, un dāmu cepurītes, izbolītas acis, vaļā pavērtas mutes, sasarkušas, jautras, saniknotas sejas vienā virpulī sāk gāzties iekšā. Konduktori ķieģeļkrāsas blūzēs, ieķērušies rokturos, ar vēderu iespiež publiku vagonos. Blīkšķēdamas aizcērtas durvis; aprauts svilpiens. Vilciens kā ugunīga lenta ienirst pazemes melnajās velvēs.
Semjonovs un Tiklinskis sēdēja ziemeļu-dienvidu līnijas vagonā uz sānu sola, ar muguru pret durvīm. Polis nevarēja rimties:
— Palūgšu panu ņemt vērā — vienīgi pieklājība mani attur no skandāliem … Simtreiz es biju gatavs aizsvil- ties … It kā nebūtu ēdis brokastis pie miljardieriem! Es uzspļauju virsū šīm brokastīm … Nosaukt mani par nelieti!
— Eh, liecieties mierā, pan Stas. Mums maksā brangu naudu, no mums galu galā nekas netiek prasīts. Darbs nav bīstams, gandrīz vai patīkams: blandāmies pa krodziņiem un kafejnīcām..
— Es prasu, lai mani cienī!
— Rimsties, Stas, par cienīšanu naudu nemaksā!..
Pie durvim, aiz sola, kur sarunājās Tiklinskis un Semjonovs, atbalstījies ar elkoni pret vara stieni, stāvēja tas, kas kādreiz Arodbiedrību bulvārī sarunā ar Seļgu bija nosaucis sevi par Pjankovu-Pitkeviču. Viņa mēteļa apkakle bija uzcelta un aizsedza sejas apakšējo dalu, platmale uzvilkta virs acīm. Stāvēdams nevērīgi un laiski, pielicis pie mutes spieķa kaula rokturi, viņš vērīgi noklausījās visu sarunu starp Semjonovu un Tiklinski, pieklājīgi pavirzījās sāņus, kad viņi piecēlās, un izkāpa no vagona divas stacijas vēlāk — Monmartrā. Tuvākajā pasta nodaļā viņš nodeva telegramu:
«Ļeņingrada. Kritninālizmeklēšanas nodaļa. Seļgam. Četrpirkstainais šeit. Notikumi draudoši.»
22
Iznācis no pasta, viņš nogriezās šaurā blakus ieliņā, kuras nomīdītie pakāpieni veda uz Monmartra virsotni, vērīgi paskatījās visapkārt un iegāja tumšā krodziņā. Palūdza avīzi, glāzi portvīna un iegrima lasīšanā.
Pēc dažām minūtēm no ielas krodziņā ātri ienāca kalsns cilvēks buraudekla apmetnī, ar atsegtu, gaišmatainu galvu.
— Sveiks, Gariņ, — viņš teica tam, kas lasīja avīzi. — Vari mani apsveikt… Veiksme …
Garins strauji piecēlās, paspieda viņam roku:
— Viktor …
— Ja, jā. Esmu traki priecīgs … Es pastavu uz to, ka mums ir jāizņem patents.
— Nekādā gadījumā … Iesim.
Viņi izgāja no krodziņa, uzkāpa pa ieliņas pakāpieniem augšā, nogriezās pa labi un ilgi soļoja garām netīrām nomales mājām, garām dzeloņstieplēm iežogotiem klajumiem, kur uz auklām plandījās nožēlojama veļa, garām sīkām rūpnīciņām un darbnīcām.
Diena dzisa. Pretī izretis nāca nogurušu strādnieku pulciņi. Seit, kalnos, liekas, dzīvoja cita cilvēku cilts, citādas bija viņu sejas — stingras, kalsnas, spēcīgas. Šķiet, franču nācija, glābdamās no aptaukošanās un deģenerācijas, bija pacēlusies augstienēs virs Parīzes un šeit mierīgi un draudīgi gaida brīdi, kad varēs attīrīt no salašņām lejas pilsētu un atkal iestūrēt Lutēcijas [9] kuģīti saulainā okeānā.
— Šeit, — teica Viktors, ar amerikāņu slēdzeni slēgdams vaļā kādas zema mūra šķūņa durvis.
23
Garins un Viktors Lenuārs piegāja pie neliela ķieģeļu pavarda ar dūmtveri. Blakus uz galda rindās gulēja piramīdas. Uz pavarda, nolikts uz šķautnes, stāvēja biezs bronza*s gredzens ar divpadsmit porcelāna kausiņiem, kas bija piestiprināti gredzena ārējai aplocei. Lenuārs aizdedzināja sveci un ar savādu smīnu pavērās Gariņā.
— Pjotr Petrovič, mēs pazīstam viens otru nu jau gadus piecpadsmit, vai ne? Aiztecējis daudz ūdeņu. Jūs varējāt pārliecināties, ka esmu godīgs cilvēks. Kad es aizbēgu no Padomju Krievijas, jūs man palīdzējāt… No tā secinu, ka jūs neizturaties pret mani slikti. Sakiet, — kāda velna pēc jūs slēpjat no manis aparātu? Es taču zinu, ka bez manis, bez šīm piramīdām jūs esat nevarīgs … Rīkosimies biedriski…
Vērīgi pētīdams bronzas gredzenu ar porcelāna kausiņiem, Garins noprasīja:
— Jūs vēlaties, lai es atklāju noslēpumu?
— Jā.
— Jus velaties but ša pasakuma līdzdalībnieks?
— Jā.
— Ja apstakli to prasīs, bet es domāju, ka šadi apstākļi radīsies visai drīz, jums mūsu pasākuma interesēs vajadzēs būt gatavam uz visu …
Nenovērsdams no Gariņa acis, Lenuārs apsēdās uz pavarda malas, viņa mutes kaktiņi ietrīcējās.
— Jā, — viņš stingri noteica, — esmu ar mieru.
Garins kādu brīdi klusēja, plūkādams ar nagiem
bārdiņu.
— Es jūs ņemšu par līdzdalībnieku … Bet ir viens noteikums … Tas jāizpilda nekavējoties …
— Labi, piekritu jebkuram noteikumam.
— Jūs zināt, Viktor, ka Parīzē uzturos ar viltotu pasi. Katru nakti es mainu viesnīcu. Vakar uzzināju, ka mani izseko. Sī izsekošana uzdota krievu baltgvardiem. Acīm Ļedzot mani uzskata par boļševiku aģentu. Man jānovirza izsekotāji uz aplamām pēdām.
— Kas man jādara?
— Jānogrimējas manā izskatā. Ja jūs notvers, parādīsiet savus dokumentus. Es vēlos dubultoties. Mēs abi esam viena auguma. Jūs nokrāsosiet matus, pielīmēsiet mākslīgu bārdiņu, mēs nopirksim vienādas drēbes. Pēc tam šovakar pat jūs pārbrauksiet no mūsu viesnīcas uz citu pilsētas daļu, kur mūs nepazīst, teiksim, uz Latīņu kvartālu. Līkop?
Lenuārs nolēca no pavarda, spēcīgi paspieda Gariņam roku. Pēc tam viņš sāka skaidrot, kā viņam izdevies pagatavot piramīdas no alumīnija un dzelzs oksida (ter- mita) maisījuma ar cieto eļļu un dzelteno fosforu.
Ielicis gredzena porcelāna kausiņos divpadsmit piramīdas, viņš aizdedzināja tās ar auklas palīdzību. Žilbinošs liesmu stabs pacēlās virs pavarda. Vajadzēja atkāpties šķūņa tālākajā stūrī: tik neizturama bija gaisma un svelme.
— Lieliski, — Garins noteica. — Ceru, ka kvēpu nav nemaz.
— Sai briesmīgajā temperatūrā viela sadeg pilnīgi. Materiāli ķīmiski attīrīti.
— Labi. Sais dienās jūs piedzīvosiet brīnumus, — Garins teica. — Ejam pusdienās. Mantas no viesnīcas atnesis izsūtāmais. Pārnakšņosim kreisajā krastā. Bet rīt Parīzē parādīsies divi Gariņi … Vai jums ir otra slēdzene no šķūņa durvīm?
24
šeit nebija ne spožās automobiļu straumes, ne dīkdienīgo gājēju, kas mežģī kaklus, vērdamies veikalu skatlogos, ne mulsinošo sieviešu, ne industriālo karaļu.
Svaigu dēļu grēdas, akmeņu kaudzes, ielas vidū zilgana māla vaļņi un visgarām ietvei, izlikti kā milzīgs gabalos sagriezts tārps, kanalizācijas cauruļu posmi.
Spartakietis Taraškins nesteigdamies soļoja uz salām, uz klubu. Viņam bija vislabākais noskaņojums. Vērotājs no malas pirmajā brīdi gan laikam noturētu viņu par sa- drūmušu, bet šāds iespaids rastos vienīgi tāpēc, ka Taraškins bija nopietns, nosvērts cilvēks un jautrais noskaņojums viņam neizpaudās ārējās pazīmēs, ja neņem vērā klusu svilpošanu un līganu gaitu.
Kad līdz tramvajam bija atlikuši kādi simt soļi, viņš saklausīja jezgu un spiegšanu starp nogaļu grēdām. Viss pilsētā notiekošais, protams, tieši attiecās uz Ta- raškinu.