Viņš palūkojās aiz grēdām un ieraudzīja trīs zēnus platās biksēs un biezās blūzēs: divi, nikni sēkdami, dauzīja trešo zēnu, kas bija mazāks augumā, basām kājām, bez cepures, ieģērbies vatētā jakā, tik noskrandušā, ka nevarēja ne nobrīnīties. Viņš klusēdams aizstāvējās. Viņa vājā seja bija saskrāpēta, mazā mute cieši sakniebta, brūnās acis — kā vilcēnam.
Taraškins tūdaļ satvēra aiz apkakles divus zēnus un pacēla gaisā, trešajam iebelza ar kāju, zeņķis iekaucās un nozuda aiz nogaļiem.
Pārējie divi, kūļādamies gaisā, sāka draudēt ar briesmīgiem vārdiem. Taraškins sapurināja viņus spēcīgāk, un viņi nomierinājās.
— Tā nav pirmā reize, kad redzu mokām mazākos, — teica Taraškins, ielūkodamies zēnu sēcošajos purniņos. — Lai vairāk tas neatkārtotos. Sapratāt?
Spiesti dot pozitīvu atbildi, zēni drūmi norūca:
— Sapratām.
Tad Taraškins viņus palaida vaļā, un viņi, purpinādami, sak, gadies mums pa ķērienam, aizslāja, rokas kabatās sabāzuši.
Piekautais mazais zēns arī dzīrās aizmukt, taču tikai pagrozījās uz vietas, vāri iekunkstējās un apsēdās, ieraudams galvu skrandainajā jakā.
Taraškins noliecās pār viņu. Zēns raudāja.
— Eh tu! — Taraškins teica. — Kur tu dzīvo?
— Nekur, — zēns atbildēja no jakas apakšas.
— Ko tas nozīmē — nekur? Māmiņa tev ir?
— Nava.
— Un tēva ar nav? Tā. Noklīdis bērns. Ļoti labi.
Taraškins stāvēja kādu bridi, izlīdzinājis krunkas uz deguna1 Zēns kā muša dīca zem jakas.
— Ēst gribi? — Taraškins dusmīgi noprasīja.
— Gribu.
— Nu labi, nāc man līdz uz klubu.
Zēns pūlējās piecelties, taču neturējās uz kājām. Taraškins paņēma viņu uz rokām — puisēns nebija ne pudu smags — un aiznesa līdz tramvajam. Brauca ilgi. Pārsēšanās vietā Taraškins nopirka baltmaizes klaipiņu, zēns krampjaini iecirta tajā zobus. Līdz Airēšanas skolai aizgāja kājām. Ievezdams zēnu pa vārtiņiem iekšā, Taraškins teica:
— Tikai pieraugi, nepalaid nagus.
— Nē, es tikai maizi zogu.
Zēns miegaini raudzījās uz ūdeni, kas meta saules zaķīšus uz lakotām laivām, uz sudrabzaļo vītolu, kas mērca upē savu krāšņumu, uz divairu un četrairu gikiem ar muskuļotiem un iedegušiem airētājiem. Viņa vājā sejiņa bija vienaldzīga un sagurusi. Kad Taraškins aizgriezās prom, zēns palīda zem koka laipām, kas savienoja kluba platos vārtus ar boniem, un droši vien tūdaļ iemiga, saritinājies kamoliņā.
Vakarā Taraškins izvilka viņu no laipu apakšas, lika nomazgāt upē seju un rokas un aizveda vakariņās. Zēnu nosēdināja pie galda kopā ar airētājiem. Taraškins paziņoja biedriem:
— So puišeli varētu paturēt klubā, neko daudz viņš nenoēdīs, pie ūdens pieradināsim, mums nasks zeņķis ir vajadzīgs.
Biedri piekrita: lai dzīvo. Zēns to visu mierīgi noklausījās, cienigi ēda. Ieturējis vakariņas, klusēdams norāpās no sola. Viņu nekas nepārsteidza — ne tas vien bija piedzīvots.
Taraškins aizveda zēnu uz boniem, lika apsēsties un uzsāka sarunu:
— Kā tevi sauc?
— Par Ivanu.
— No kurienes nākdams?
— No Sibīrijas. No Amūras, no augšteces.
— Vai sen no turienes?
— Vakar atbraucu.
— Kā tu- atbrauci?
— Gan kājām vilkos, gan kastēs zem vagona.
— Kas tevi dzina uz Ļeņingradu?
— Nu, tā ir mana darīšana, — attrauca zēns un novērsās. — Redzams, bija vajadzība, ja atbraucu.
— Pastāsti, es tev neko ļaunu nedarīšu.
Zēns neatbildēja un atkal pamazām sāka nozust jakā. Sai vakarā Taraškins neko vairāk no viņa neizdabūja.
25
Divnieks, divairu sarkankoka sacīkšu giks, graciozs kā vijole, līdzīgi šautrai tikko manāmi slīdēja pa upes spoguli. Abi airu pāri plakaniski vilkās pa ūdens virsu. Seļga un Taraškins baltās sporta biksītēs, līdz jostas vietai kaili, ar saules aprautām mugurām un pleciem sēdēja nekustīgi, sacēluši ceļgalus.
Stūrētājs, nopietns puisis jūrnieku cepurē un šallē, kas bija aptīta ap kaklu, vērās hronometrā.
— Tuvojas negaiss, — noteica Seļga.
Uz upes bija karsti, mežainajā krastā nekustējās neviena lapa. Koki likās pārmērīgi izstiepti. Debess tik loti pilna saules, ka tās kristalzilgā gaisma šķita krītam kristālu gāzmām. Sāpīgi žilbināja acis, spieda deniņos.
— Airus ūdenī! — nokomandēja stūrētājs.
Airētāji reizē pieliecās pie izplestajiem ceļgaliem, atvēzēja, iemērca airus, atgāzās, gandrīz apgulās, izstiepuši kājas, ieslīguši sēdekļos.
— Viens — divi …
Airi ieliecās, giks kā bulta aizslīdēja pa upi.
— Viens — divi, viens — divi, viens — divi! — komandēja stūrētājs.
Vienmērīgi un ātri, taktī ar sirds pukstiem — ieelpu un izelpu airētāju augumi savilkās, pārliekdamies pār ceļgaliem, un iztaisnojās kā atsperes. Vienmērīgi, asins plūsmas ritmā, saspringti strādāja muskuļi.
Giks šāvās garām izpriecu laivām, kur braucēji bikšturos bezpalīdzīgi kūļāja airus. Seļga un Taraškins airēdami raudzījās tieši sev pretī — uz stūrētāja pieri starp uzacīm, ieturēdami ar acīm līdzsvara līniju. No izpriecu laivām paguva tikai nosaukt pakaļ:
— Va velni! … Kā aizdiedza! …
Izbrauca jūrmalā. Atkal vienu minūti nekustīgi apgulās uz ūdens. Norausa sviedrus no sejas. Viens — divi! Pagrieza atpakaļ garām jahtklubam, kur kā sastinguši transparenti kristāliskajā tveicē nokarājās Ļeņingradas arodbiedrību sacīkšu jahtu milzīgās buras. Jahtkluba verandā spēlēja muziķa. Neplīvoja arī visgarām krastam izkārtie vieglie, krāsainie signālkarodziņi un vimpeļi. Upes vidū no laivām ūdenī metās brūni augumi, uzsiz- dami šļakatas.
Izslīdējis cauri peldētāju baram, giks iegāja Ņevkā, izšāvās pa tilta apakšu, dažas sekundes turējās blakus četrairu autrigeram [10] no kluba «Šautra», tad apdzina to (stūrētājs pār plecu noprasīja: «Varbūt paņemt tauvā?»), iebrauca šaurajā, kupli saaugušu krastu ietvertajā Kres- tovkā, kur sudraba vītolu zaļganajā ēnā slīdēja sieviešu mācību komandas sarkanie lakatiņi un kailie ceļgali, un apstājās pie Airēšanas skolas boniem.
Seļga un Taraškins uzlēca uz boniem, uzmanīgi nolika uz slīpajām laipām garos airus, noliecās pār giku un pēc stūrētāja komandas izrāva to no ūdens, pacēla uz rokām un ienesa platajos vārtos, šķūnī. Pēc tam pagāja zem dušas. Norīvējās, kamēr āda sarkana, un, kā piederas, izdzēra pa glāzei tējas ar citronu. Pēc visa tā viņi jutās kā nule piedzimuši šai brīnum jaukajā pasaulē, kas ir to vērta, lai beidzot ķertos pie tās labiekārtošanas.
26
Atklātā verandā, otrā stāva augstumā (kur dzēra tēju), Taraškins stāstīja par vakardien atrasto zēnu.
— Izveicīgs, gudrs, prieks redzēt. — Viņš pārliecās pār margām un pasauca: — Ivan, panāc šurp!
Tūdaļ uz kāpnēm iedipējās basas kājas. Ivans iznāca verandā. Noskrandušo jaku viņš bija novilcis. (Sanitāru apsvērumu dēļ to sadedzināja virtuvē.) Kājās viņam bija airētāju biksītes un uz kailas miesas vadmalas veste, neticami sadilusi, viscaur nosieta ar aukliņām.
— Redzat, — Taraškins teica, norādīdams ar pirkstu uz zēnu, — lai kā pūlos pierunāt viņu novilkt vesti — neparko nevelk. Kā gan tu peldēsies, atbildi, kad jautā? Būtu vēl bijusi kārtīga veste, bet šitā — vanckars.