Rollings piecēlās, iešķībi paskatījās uz Gariņu un sāka staigāt, grimdams ar lakādas kurpēm sudrabainā paklājā. Pēkšņi viņš izvilka roku no kabatas un uzsita knipi.
— Lēta spēlīte, — viņš ierunājās, — jūs melojat. Esmu apdomājis visas iespējamās kombinācijas piecus gājienus uz priekšu. Man nekas nedraud. Jūs esat vienkārši lēts šarlatāns. Gariņu sagaida mats. Viņš to zina un atsūtījis jūs kaulēties. Par viņa patentu es nedošu pat divus luidorus. Garins ir izsekots un iekritis. (Rollings aši paskatījās pulkstenī, aši iebāza to vestes kabatā.) Vācieties pie velna!
Garins tikmēr arī bija piecēlies un stāvēja pie galda, nodūris galvu. Kad Rollings aizsūtīja viņu pie velna, viņš pārvilka roku pār matiem un ierunājās vārgā balsī, kā cilvēks, kas negaidīti iekļuvis slazdā.
— Labi, mister Rolling, es piekrītu visiem jūsu noteikumiem. Jūs minējāt simt tūkstošus …
— Ne santīma! — Rollings nokliedza. — Vācieties prom, vai ari jūs izmetīs!
Garins aizbāza pirkstus aiz apkakles, viņa acis iz- valbījās. Viņš sagrīļojās. Rollings ierēcās:
— Bez trikiem! Arā!
Garins sāka gārgt un novēlās sāniski uz galda. Viņa labā roka atsitās pret aprakstītajām papīra lapām un krampjaini tās sagumzīja. Rollings pieskrēja pie elektriskā zvana. Acumirklī uzradās sekretārs …
— Izmetiet šo subjektu..
Sekretārs pietupās kā panteris, elegantās ūsiņas sa- spurojās, zem plānās žaketes pietūka tērauda muskuli.. Bet Garins jau virzījās prom no galda — sāniski, sāniski, klanīdamies Rollingam. Skriešus nolaidās pa marmora kāpnēm Malzerbas bulvāri, ielēca īrētā mašīnā ar paceltu jumtu, nosauca adresi, aizbīdīja abas loga rūtis, nolaida zaļus aizkariņus un aprauti, griezīgi iesmējās.
No žaketes kabatas viņš izvilka saņurcītu papīra lapu un uzmanīgi izgludināja to uz ceļgaliem. Uz čaukstošās lapas (izrautas no liela bloknota) Rollinga plašajā rokrakstā bija uzmestas piezīmes šāsdienas darījumiem. Acīm redzot brīdī, kad kabinetā ienāca Garins, uzmanībā saspringušā Rollinga roka bija sākusi rakstīt mehāniski, izpauzdama slepenas domas. Trīs reizes, rindu zem rindas, bija uzrakstīts: «Gobelēnu iela sešdesmit trīs, inženieris Garins». (Tā bija Viktora Lenuāra jaunā adrese, kuru Semjonovs nupat kā tika paziņojis pa telefonu.) Pēc tam: «Pieci tūkstoši franku — Semjono- vam …»
— Vareni! Velns ar ārā! Tas nu gan ir ķēriens! — čukstēja Garins, saudzīgi gludinādams lapiņas uz ceļgaliem.
28
Pēc desmit minūtēm Garins izlēca no automobiļa Sanmišelas bulvārī. Spoguļlogi kafejnīcā «Panteons» bija pacelti. Zāles dziļumā pie galdiņa sēdēja Viktors Lenuārs. Ieraudzījis Gariņu, viņš pamāja ar roku un izsita knipi.
Garins steidzīgi apsēdās pie viņa galdiņa — ar muguru pret gaismu. Šķita, ka viņš apsēdies spoguļa priekšā: Viktoram Lenuāram bija tāda pati iegarena bārdiņa, mīksta platmale, tauriņā sasieta kaklasaite, žakete no svītrota auduma.
— Vari apsveikt — veiksme! Neticami! — teica Garins, smiedamies ar acīm. — Rollings bija gatavs uz visu. Sagatavošanas izdevumus sedz viens pats. Kad sāksies ekspluatācija, piecdesmit procentu kopieņē- mumu — viņam, piecdesmit — mums.
— Vai kontraktu parakstīji?
— Parakstīsim pēc divām trim dienām. Aparāta demonstrēšanu nāksies atlikt. Rollings izvirzija noteikumu — parakstīs tikai pēc tam, kad pats savām acīm būs redzējis, kā darbojas aparāts.
— Vai pudeli šampanieša izmaksāsi?
— Divas, trīs, duci.
— Tomēr žēl, ka šī haizivs aprīs mums pusi peļņas, — teica Lenuārs, pamādams sulainim: — Pudeli Irruā, vissausāko …
— Bez kapitāla mēs, Viktor, tik un tā nevaram izvērsties. Ja nu izdotos mans Kamčatkas pasākums, desmit Rollingus aizsūtītu pie visiem velniem.
— Kāds Kamčatkas pasākums?
Sulainis atnesa vīnu un kausus, Garins uzsmēķēja cigāru, atgāzās salmu krēslā un šūpodamies, piemiedzis acis, sāka stāstīt:
— Vai atceries Nikolaju Hristoforoviču Mancevu, ģeologu? Piecpadsmitajā gadā viņš uzmeklēja mani Petrogradā. Viņš nupat kā bija atgriezies no Tālajiem Austrumiem, nobijies no mobilizācijas, un lūdza manu palīdzību, lai netiktu nosūtīts uz fronti.
— Vai Mancevs strādāja angļu zelta kompānijā?
— Rīkoja izlūkekspedīcijas uz Ļenu, uz Aldanu, pēc tam uz Kolimu. Stāstīja brīnumu lietas. Viņi uzgājuši burtiski zem kājām piecpadsmit kilogramus smagus tīrradņus … Tad, lūk, man dzima ideja, manas dzīves ģeniālā ideja … Tas ir pagalam pārdroši, pat neprātīgi, bet es tam ticu. Bet, ja reiz ticu, tad pats nelabais mani neapstādinās. Redzi, dārgais, pasaulē vienīgā manta, kuru es kāroju iegūt ar visu būtni, — tā ir vara … Nevis šāda tāda karaļa vai imperatora vara, — tas ir sekli, banāli, garlaicīgi. Nē, absolūta vara … Izdevīgā brīdī tev sīki izstāstīšu par saviem plāniem. Lai valdītu, vajadzīgs zelts. Lai valdītu tā, kā es vēlos, vajag vairāk zelta nekā visiem industrijas, biržas un citiem karaļiem kopā. .
— Tiešām, plāni tev ir drosmīgi, — jautri iesmējies, teica Lenuārs.
— Es esmu uz pareizā ceļa. Visa pasaule man būs šeit! — Garins sažņaudza dūrē mazo roku. — Virziena rādītāji manā ceļā — tie ir ģeniālais Nikolajs Hristofo- rovičs Mancevs, pēc tam Rollings, pareizāk — viņa miljardi un, treškārt — mans hiperboloīds …
— Kā tad palika ar Mancevu?
— Toreiz, piecpadsmitajā gadā, es mobilizēju visu savu naudiņu vairāk ar nekaunību nekā uzpirkšanu, atbrīvoju Mancevu no karaklausības un nosūtīju viņu ar nelielu ekspedīciju uz Kamčatku, uz mežonīgu kaktu, kur pats velns kāju nespertu … Līdz septiņpadsmitajam gadam viņš man vēl rakstīja: darbs viņam bija smags, bezgala grūts, dzīves apstākļi lopiski … Astoņpadsmitajā gadā — pats saproti — viņa pēdas pazuda … No viņa meklējumiem atkarīgs viss …
— Ko viņš tur meklē?
— Viņš neko nemeklē… Mancevam vienīgi jāapstiprina mani teorētiskie paredzējumi. Klusā okeāna piekrasti — Āzijas un Amerikas pusē — veido okeāna dibenā nogrimuša sena kontinenta malas. Šādam milzu smagumam bija jāietekmē arī ugunīgi šķidro zemes dzīļu iežu izvietojums. Dienvidamerikas darbojošos vulkānu ķēdes — Andos un Kordiljeros, Japānas un, beidzot, Kamčatkas vulkāni apliecina, ka olivīna joslas izkusušie ieži — zelts, dzīvsudrabs, olivīns un citi Klusā okeāna malās atrodas daudz tuvāk zemes virspusei nekā citās zemeslodes vietās … [11] Vai saproti?
— Nesaprotu, kāpēc tev vajadzīga šī olivīna josla?
— Lai valdītu pār pasauli, dārgais… Nu, iedzersim. Uz panākumiem …
29
Melnā zīda blūzītē, kādas valkā universālveikala pārdevējas, īsos svārciņos, vienkāršā cepurītē Zoja Monroza izlēca no autobusa, pārskrēja pāri trokšņainai ielai un iegāja milzīgajā kafejnīcā «Globuss», kas aizņēma veselu kvartālu.
Sameklēja brīvu galdiņu. Uzsmēķēja papirosu. Lika viesmīlim atnest litru sarkanvīna un nosēdās pie pilnas glāzes, iespiedusi vaigus dūrēs.
— Nav labi, maziņā, tu sāc nodzerties, — teica vecs aktieris, kas, iedams garām, papliķēja Zojai pa muguru.
Viņa izsmēķēja jau trīs papirosus. Beidzot nesteidzīgi pienāca tas, ko viņa gaidīja, — drūms, plecīgs vīrietis ar šauru, matiem noaugušu pieri un saltām acīm. Ūsas viņam bija uzskrullētas, krāsainā apkakle iespiedusies spēcīgajā kaklā. Viņš bija nevainojami ģērbies — bez lieka šika. Apsēdās. Strupi sasveicinājās ar Zoju. Pārlaida skatienu visapkārt, un viens otrs nodūra acis. Tas bija Gastons Pīļknābis, pagātnē — zaglis, pēc tam laupītājs no slavenā Bono bandas. Karā viņš uzdienēja līdz apakšvirsniekam un pēc demobilizācijas pārgāja mierīgajā komisijas darbā — izpildīja starpnieka lomu dažādos slepenos un tumšos darījumos.