Sargu atrada tuvējos krūmos — viņš saldi krāca, apsedzis galvu ar aitādas kažoka apkakli. Jūrnieks izlamājās. Sargs nokrekšķējās, piecēlās. Visi devās uz boniem, kur virs tēraudpelēka, jau zilgmojoša ūdens šūpojās vesels mastu mežs. Šļakstēja viļņi. Pūta spēcīgs, reizumis brāzmains vējš.
— Vai esat pārliecināts, ka visas jahtas ir savās vietās? — Seļga atkal noprasīja.
— Trūkst «Oriona», viņš Pēterhofā … Uz Streļņu arī aizzēģelētas divas laivas.
Seļga aizgāja pa šļakstošiem dēļiem līdz bonu malai un tur pacēla tauvas gabalu: viens gals bija piesiets pie gredzena, otrs acīm redzami nogriezts. Dežurants nesteigdamies apskatīja piestātni. Pastūma matroža cepuri uz deguna. Nebilda ne vārda. Aizsoļoja gar boniem, skaitīdams ar pirkstu jahtas. Novēzēja ar roku vējā un iekliedzās ar neticamu enerģiju:
— Petjka, miguža gatavais! Lai tu trīsdesmit reizes smirdošā ūdenī slīktu un nenoslīktu, kur tev bija acis! «Bibigonda» nozagta, labākā sacīkšu jahta! …
Petjka skaļi pūta, brīnījās un sita sev pa sāniem ar aitādas piedurknēm. Te vairs nebija ko darīt. Seļga aizbrauca uz ostu.
Pagāja vismaz trīs stundas, iekāms viņš ātrā apsardzes kuterī iejoņoja atklātā jūrā. Brāza spēcīgs vējš. Kuteris ierakās viļņos. Ūdens šļakatas aizmigloja binokļa stiklus. Kad uzlēca saule — Somijas ūdeņos, tālu aiz bākas — krasta tuvumā bija redzama bura. Tur starp zemūdens akmeņiem dauzījās nelaimīgā «Bibigonda». Tās klajš bija pamests. No kutera raidīja vairākus šāvienus, formas pēc, — bija jāatgriežas tukšām rokām.
Tā aizbēga pār robežu Garins, iegūdams šai naktī vēl vienu «bandinieku». Par četrpirkstainā līdzdalību šai spēlē zināja vienīgi viņš un Seļga. Sai sakarā Seļgam atpakaļceļā uz ostu domu gaita bija šāda:
«Ārzemēs Garins vai nu pārdos mīklaino aparātu, vai arī brīvībā pats to ekspluatēs. Sis izgudrojums Savienībai pagaidām ir zaudēts, un, kas to lai zina, vai nākotnē tam nebūs liktenīga loma. Bet ārzemēs Gariņam ir drauds — četrpirkstainais. Iekāms cīņa ar viņu nav pabeigta, Garins neuzdrošināsies rādīties ar aparātu dienas gaismā. Turklāt, ja šai cīņā nostājas Gariņa pusē, tad iznākumā var vēl vinnēt. Katrā gadījumā, vismuļķīgākais, ko varētu pasākt (un visizdevīgākais Gariņam), — nekavējoties arestēt Ļeņingradā četrpirkstaino.» Secinājums bija vienkāršs: Seļga tieši no ostas atbrauca uz savu dzīvokli, pārģērba sausu veļu, piezvanīja uz krimi- nālizmeklēšanas nodaļu, ka «lieta pati likvidējusies», izslēdza telefonu un nolikās gulēt, pasmējies par to, kā četrpirkstainais, saindējies ar gāzēm un varbūt ievainots, patlaban, ko kājas nes, mūk prom no Ļeņingradas. Tāds bija Selgas prettrieciens, revanšējoties par zaudēto «bandinieku».
Un lūk — telegrama (no Parīzes): «Četrpirkstainais šeit. Notikumi draudoši.» Tas bija sauciens pēc palīdzības.
Jo ilgāk Seļga domāja, jo skaidrāks kļuva — jālido uz Parīzi. Viņš uzzināja pa telefonu, kad izlido pasažieru aeroplāni, un atgriezās verandā, kur nemainīgajā nokrēslā sēdēja Taraškins un Ivans. Mazais bezpajumtnieks, pēc tam, kad bija izlasīta uz viņa muguras ar tintes zīmuli uzrakstītā vēstule, nomierinājās un nešķīrās no Taraškina.
Cauri lapotnei no oranžajiem ūdeņiem atplūda balsis, airu šļakstiem, sieviešu smiekli. Lietas, tikpat vecas kā pati pasaule, norisa salās zem meža tumšajām pazarēm, kur satrauktās balsīs nerimtīgi sasaucās kaut kādi putniņi, pogoja lakstīgalas. Viss dzīvais, izniris no garās ziemas lietavām un puteņiem, steidzās dzīvot, līksmā negausībā kampa šās nakts reibinošo burvīgumu. Taraškins apņēma ar vienu roku Ivanu ap pleciem, atspiedās pret margām un sastinga, — raudzījās caur lapotni ūdenī, kur nedzirdami slīdēja laivas.
— Nu, kas ir, Ivan, — ierunājās Seļga, pievilkdams tuvāk krēslu un noliekdamies pie zēna sejas, — kur tev labāk patīk: tur vai šeit? Tālajos Austrumos tu, rādās, dzīvoji pusbadā?
Ivans nekustīgi raudzījās uz Seļgu. Viņa acis nokrēslā šķita skumīgas kā vecim. Seļga izvilka no vestes kabatas ledus konfekti un padauzīja ar to Ivanam pret zobiem, kamēr tie atvērās, ledus konfekte ieslīdēja mutē.
— Mēs, Ivan, pret zēniem izturamies labi. Strādāt neliekam, vēstules uz muguras nerakstām, septiņus tūkstošus verstu braukt zem vagoniem nezin kur nesūtām. Redzi, cik pie mums uz salām ir labi, un vai tu zini, kam tas viss pieder? To visu esam atdevuši bērniem uz mūžīgiem laikiem. Ir upi, ir salas, ir laivas, ir sviestmaizes ar desu — ēd, cik gribi» viss tavs …
— Tā jūs zeņķi vēl samaitāsiet, — Taraškins iebilda.
— Nekas, nesamaitāšu, viņš ir prātīgs. Ivan, kur tu esi dzimis?
— Mēs no Amūras, — Ivans nelabprāt atbildēja. — Māte nomira, tēvs krita karā.
— Kā tad tu iztiki?
— Gāju pie svešiem, strādāju.
— Tik mazs?
— Kas par to … Zirgus ganīju …
— Nu, bet pēc tam?
— Pēc tam mani paņēma …
— Kas paņēma?
— Ceļotāji. Viņiem vajadzēja zēnu — kokos kāpt, sēnes, riekstus lasīt, vāveres ķert ēšanai, aizskriet, kur pasūta …
— Tātad paņēma tevi ekspedīcijā? (Ivans pamāja un brītiņu klusēja.) Atbildi, nebaidies. Mēs tevi nenodosim. Tagad tu esi mūsējais …
— Astoņas dienas un naktis braucām ar kuģi… Domājām, ka nepaliksim dzīvi. Un vēl astoņas dienas gājām kājām. Kamēr nonācām pie uguns kalna …
— Tā, tā, — Seļga noteica, — tātad ekspedīcija devās uz Kamčatku.
— Nu jā, uz Kamčatku … Dzīvojām mēs būdā … Par revolūciju ilgi neko nezinājām. Kad uzzinājām, trīs aizgāja, pēc tam vēl divi aizgāja, nebija vairs ko bāzt mutē. Palikām viņš un es …
— Tā, tā, bet kas tas «viņš» tāds bija? Kā viņu sauca?
Ivans atkal sadrūvējās. Seļga viņu ilgi mierināja, glaudīja zemu nodurto, apcirpto galvu …
— Ja pateikšu, mani nositīs. Viņš solījās nosist…
— Kas?
— Nu Mancevs Nikolajs Hristoforovičs … Viņš teica: «Es tev uz muguras uzrakstīju vēstuli, tu nemazgājies, kreklu, vesti nost nevelc, lai arī pēc gada, lai ari pēc diviem — aizkļūsti līdz Petrogradai, sameklē Pjotru Pet- roviču Gariņu un parādi viņam, kas uzrakstīts, viņš tevi apbalvos. .»
— Kāpēc tad Mancevs pats nebrauca uz Petrogradu, ja viņam vajadzēja satikt Gariņu?
— Baidījās no bo|ševikiem … Viņš teica: «Viņi negantāki par velniem. Viņi mani noslaktēs. Viņi,» saka, «vjsu zemi līdz ubaga spieķim noveduši — vilcieni neiet, pasts nepienāk, nav ko mutē bāzt, no pilsētas visi aizlaidušies …» Kā viņš var zināt, — jau sesto gadu tup pie kalna..
— Ko viņš tur dara, ko meklē?
— Gaidi, ka viņš tev teiks? Tikai es zinu… (Iva- nam jautri, viltīgi iedzirkstījās acis.) Zeltu pazemē meklē …
— Vai atrada?
— Viņš, vai? Protams, atrada …
— Vai ceļu uz kalnu, kur tup Mancevs, parādīt varēsi, ja tas būs vajadzīgs?
— Protams, varēšu … Tikai jūs mani nenododiet, citādi viņš, zin, dusmīgs…
Seļga un Taraškins ar vislielāko uzmanību klausījās zēna stāstu. Seļga vēlreiz vērīgi aplūkoja uzrakstu uz zēna muguras. Tad nofotografēja to.
— Tagad kāp lejā, Taraškins tevi nomazgās ar ziepēm, liecies gulēt, — Seļga teica. — Tev nebija nekā: ne tēva, ne mātes, tikai izbadis vēders. Tagad ir viss, visa līdz kaklam, dzīvo, mācies, audz vesels. Taraškins tevi ievadīs dzīvē, tu klausi viņu. Paliec sveiks. Pēc dienām trim sastapšu Gariņu, nodošu viņam tavu vēstuli.