Seļga iesmējās, un drīz vien viņa velosipēda spuldze palēkdamās aizdrāzās aiz tumšajiem brikšņiem.
33
Iemirdzējās alumīnija spārni augstu pār zaļo lidlauku, un sešvietīga pasažieru lidmašīna nozuda aiz sniegbaltiem mākoņiem. Pavadītāji bariņā pastāvēja, atgāzuši galvas pret spožo zilgmi, kur laiski riņķoja maitu ērglis un gaisu švīkāja bezdelīgas, bet duralumīnija putns jau lidoja velns zina kur.
Seši pasažieri, atlaidusies gurkstošajos pītajos krēslos, raudzījās uz mēļi zaļo zemi, kas lēnām krita lejup. Pa to kā dzīpari aizvijās ceļi. Rotaļīgi, mazliet nošķiebušies, likās ēku puduri, baznīcu torņi. Pa labi, tālumā, izpletās zili ūdeņi.
Pārslīdēja mākoņa ēna, aizklādama uz zemes kartes sīkumus. Drīz arī pats mākonis uzradās turpat apakšā.
Piekļāvušies logiem, visi seši pasažieri smaidīja mazliet samocītiem smaidiem, kā cilvēki, kas prot pār sevi valdīt. Gaisa satiksme vēl bija jaunums. Neraugoties uz komfortablo kabīni, žurnāliem un katalogiem, kas bija izlikti uz nolaižamiem galdiņiem, uz šķietami drošu mājīgumu, pasažieriem tomēr nācās sev iegalvot, ka gaisa satiksme galu galā daudz mazāk bīstama nekā, piemēram, kājām pāriet ielu. Pavisam cita lieta gaisā. Sastapsies ar mākoni — iznirsi cauri, tikai kabīnes logu rūtis apsvīdīs, norībinās krusa pa duralumīniju vai sakratīs lidaparātu kā ceļa grambā, — iekrampēsies krēsla pīta- j'ās parocēs, izvalbījis acis, bet kaimiņš jau šķelmīgi smiesies: tā tik bija grambiņa! … Uzbrāzīs viesulis, tāds, kas vienā acumirklī nogāž buriniekam mastus, sal-auž stūri, noslauka trakojošā jūrā laivas, cilvēkus, bet metālā putns, izturīgs un izmanīgs, nosvērsies uz spārna, spēcīgāk iedūcinās motorus un uzspurgs tūkstoš metru virs viesuļvētras centra.
Vārdu sakot, nepagāja ne stur.da, kad pasažieri kabīnē jau bija apraduši ar tukšumu zem kājām un šūpošanos. Motora rēkoņa traucēja runāt. Viens otrs uzlika austiņas ar mikrofona membrānām, sākās sarunas. Selgām pretim sēdēja apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis apvalkātā mētelī un rūtainā žokejcepurē, kas acīm redzot bija iegādāta ārzemju ceļojumam.
Viņam bija pabāla seja ar plānu ādu, gudrs, vīrišķīgi skaists profils, rūsgana bārdiņa, mierīgi un cieši sakniebtas lūpas. Sēdēja viņš, uzmetis kūkumu, salicis rokas uz ceļgaliem. Seļga smaidīdams viņam pamāja. Viņš uzlika austiņas. Seļga pavaicāja:
— Vai jūs nemācījāties Jaroslavļā, reālskolā? (Uzrunātais pamāja ar galvu.) Jūs no manas puses, es jūs atceros. Jūs esat Hlinovs Aleksejs Semjonovičs? (Galvas mājiens.) Kur jūs tagad strādājat?
— Politehnikuma fizikas laboratorijā, — austiņās, motora trokšņa apslāpēta, vāri atskanēja Hlinova balss.
— Vai komandējumā?
— Uz Berlīni, pie Reihera.
— Vai noslēpums?
— Nē. Šā gada martā mums kļuva zināms, ka Reihera laboratorijā saskaldīti dzīvsudraba atomi.
Hlinovs pagriezās ar seju tieši pret Selgu, viņa acis ar apvaldītu satraukumu ieurbās sarunu biedrā. Seļga teica:
— Nesaprotu, — neesmu speciālists.
— Darbs pagaidām noris laboratorijās. Līdz rūpnieciskai izmantošanai vēl tālu … Lai gan, — Hlinovs raudzījās uz dūmakainajiem, sniega laukam līdzīgajiem mākoņiem, kas dziļi apakšā sedza zemi, — no fiziķa kabineta līdz rūpnīcas darbnīcai ir tikai viens solis. Atoma saskaldīšanas principam jābūt vienkāršam, ārkārtīgi vienkāršam. Jūs, protams, zināt, kas ir atoms?
— Kaut kas pavisam niecīgs, — Seļga parādīja ar pirkstiem.
— Atoms salīdzinājumā ar smilšu graudu ir tikpat liels kā smilšu grauds salīdzinājumā ar zemeslodi. Un tomēr mēs izmērām atomu, aprēķinām tā elektronu riņķošanas ātrumu, tā svaru, masu, elektriskā lādiņa lielumu. Mēs tuvojamies pašai atoma sirdij, tā kodolam. Tajā slēpjas visa vara pār matēriju. Cilvēces nākotne atkarīga no tā, vai mēs spēsim apgūt atoma kodolu, materiālās enerģijas daļiņu, kas nav lielāka par centimetra simtbiljono daļu.
Divtūkstoš metru augstumā virs zemes Seļga klausījās neparastas lietas, brīnišķīgākas par Sehrezadas pasakām, bet tās nebija pasakas. Laikā, kad vēstures dialektika noveda vienu šķiru pie postoša kara, bet otru — pie sacelšanās; kad liesmoja pilsētas, kad plēnes, pelni un gāzu mākoņi mutuļiem vēlās pār tīrumiem un dārziem; kad pati zeme sadrebēja no žņaugto revolūciju naidpilnajiem kliedzieniem un kā vecos laikos cietumu pagrabos tika likti lietā moku soli un bendes knaibles; kad naktīs parku kokos sāka augt baismīgi augļi ar izkārtām mēlēm; kad no cilvēka nokrita ar tādu rūpību izrotātās ideālistiskās mantijas, — šai drausmajā un titāniskajā desmitgadē kā vientuļi darvēkšņi dega apbrīnojamie zinātnieku prāti.
34
Aeroplāns tuvojās zemei virs Kauņas. Zaļais, lietus apslacītais lauks ātri skrēja preti. Lidaparāts paripoja kādu gabalu un apstājās. Maui^ņā izlēca pilots. Pasažieri izkāpa ielocīt kājas. Uzsmēķēja papirosus. Seļga, pagājis sānis, atlaidās zālē, aizlika rokas aiz pakauša, un dīvaini viņam bija vērties tālajos mākoņos ar zilganām pamatnēm. Viņš nupat bija atradies tur, lidojis starp viegliem sniega kalniem, virs zilgmojošām iegruvēm.
Viņa debesu sarunu biedrs. Hlinovs, mazliet vīstīdamies apvalkātā mētelītī, stāvēja pie pelēkā, rievotā putna spārna. Cilvēks kā cilvēks, pat cepure Ļeņingradā šūta.
Seļga iesmējās:
— Dzīve tomēr ir varen jauka. Velnišķīgi jauka!
Kad lidmašīna pacēlās no Kauņas aerodroma, Seļga
apsēdās blakus Hlinovam un pastāstīja viņam, nesaukdams nevienu vārdā, visu, ko zināja par Gariņa neparastajiem eksperimentiem, un to, ka par tiem acīm redzot ļoti interesējas ārzemēs.
Hlinovs pajautāja, vai Seļga redzējis Gariņa aparātu.
— Nē. Aparātu vēl neviens nav redzējis.
— Tātad tas viss tikai minējumi un pieņēmumi, turklāt fantāzijas izpušķoti?
Tad Seļga pastāstīja par pagrabu pussagruvušajā vasarnīcā, par sagraizītiem tērauda gabaliem, par kastēm ar ogles piramīdām. Hlinovs piekrītoši māja, piebalsoja:
— Tā, tā. Piramīdas. Ļoti labi. Saprotu. Sakiet, ja tas nav pārāk liels noslēpums, — vai jūs nestāstāt par inženieri Gariņu?
Seļga bridi klusēja, vērdamies Hlinovam acīs.
— Jā, — viņš atbildēja, — par Gariņu. Jūs pazīstat viņu?
— Ļoti ļoti apdāvināts cilvēks, — Hlinovs saviebās, it kā būtu ieņēmis ko skābu. — Neparasts cilvēks. Taču stāv ārpus zinātnes. Godkārīgs. Pilnīgi izolēta persona. Avantūrists. Ciniķis. Ģēnija dotumi. Neapvaldīts temperaments. Cilvēks ar mežonīgu fantāziju. Bet viņa apbrīnojamo prātu vienmēr tirda zemiskas vēlēšanās. Viņš sasniegs daudz un beigs vai nu ar nepārtrauktu dzeršanu, vai arī mēģinās «sašausmināt cilvēci» … Ģēnijam vairāk kā jebkuram citam vajadziga visstingrākā disciplīna. Tas ir pārāk atbildīgi.
Sarkani plank-ami atkal iekvēlojās Hlinova vaigos.
— Apgaismots, disciplinēts prāts — vislielākais svētums, brīnumu brīnums. Uz Zemes — smilšu graudiņa pasaules izplatījumā — cilvēks ir viena miljarddaļa no vismazākā lieluma… Un šai sīksīkai daļiņai, kas caurmērā dzīvo sešdesmit Zemes apgriezienu ap Sauli, piemīt prāts, kas aptver visu izplatījumu.. Lai saprastu to, mums jāpāriet uz augstākās matemātikas valodu … Bet ko jūs teiktu, ja jums no laboratorijas paņemtu kādu ļoti dārgu mikroskopu un sāktu ar to dzīt naglas? … Tieši tā Garins rīkojas ar savu ģēniju … Es zinu, viņš izdarījis lielu atklājumu infrasarkano staru tālpārraides novadā. Jūs, protams, būsiet dzirdējuši par Grindela- Matīza [13] nāves stariem? Nāves stari izrādījās tīrās blēņas. Bet princips ir pareizs. Tūkstoš grādu karsti siltum- stari, paralēli raidīti, karā var būt drausmīgs iznīcināšanas un aizsardzības līdzeklis. Jāpanāk vienīgi, lai staru kūlis neizkliedētos. Tas līdz šim nebija sasniegts. Spriežot pēc jūsu vārdiem, Gariņam, redzams, izdevies uzbūvēt šādu aparātu. Ja tas tā, tad atklājums ir ļoti nozīmīgs.