Parīzē iestājās miers un klusums. Laikrakstu tirāža nedaudz saruka. Tāpēc īsts atradums bija slepkavība Gobelēnu ielā sešdesmit trīs.
Nākamajā rītā visas septiņdesmit piecas avīzes iznāca ar trekniem virsrakstiem par «noslēpumaino un baismīgo noziegumu». Nogalinātā personība nav noskaidrota: viņa dokumenti nozagti, viesnīcā viņš pierakstījies ar acīm redzami izdomātu vārdu. Slepkavība, šķiet, nav izdarīta laupīšanas nolūkā: nauda un zeltlietas atrastas pie nogalinātā. Grūti iedomāties arī atriebību — istaba numur vienpadsmit izvandīta kā pēc rūpīgas kratīšanas. Viss tīts noslēpuma plīvurā.
Laikraksti, kas iznāk pulksten divos, pavēstīja satriecošu detaļu: liktenīgajā istabā atrasta bruņurupuča ragvielas matadata ar pieciem lieliem briljantiem. Turklāt
uz putekļainās grīdas konstatēti sieviešu kurpju nospiedumi. Šī matadata patiešām lika Parīzei nodrebēt. Slepkava, izrādās, bijusi eleganta sieviete. Aristokrāte? Bur- žuā? Noslēpums … Noslēpums..
Laikraksti, kas iznāk pulksten četros, veltīja savas lappuses intervijām ar Parīzes ievērojamākām sievietēm.
Vārdu sakot, visā Parīzē vienīgi Rollings, sēdēdams pie Grifona, neko nezināja par notikumu Gobelēnu ielā. Viņš bija ļoti nikns un tīšām lika Semjonovam gaidīt taksometrā. Beidzot viņš parādījās uz stūra, klusēdams ierāpās mašīnā un pavēlēja braukt uz morgu. Semjonovs, briesmīgi grozīdamies, pa ceļam izstāstīja viņam laikrakstu saturu.
Kad tika pieminēta matadata ar pieciem briljantiem, Rollinga pirksti sāka ņirbināt pa spieķa rokturi. Morga tuvumā viņš pēkšņi paliecās uz šofera pusi ar žestu, kas pavēlēja nogriezties, taču savaldījās un tikai pikti nosēcās.
Morga durvīs bija drūzma. Sievietes dārgās kažokādās, strupdegunes pārdevējas, aizdomīgi subjekti no priekšpilsētām, ziņkārīgas vārtnieces adītās pelerīnēs, reportieri ar nosvīdušiem deguniem un saburzītām apkaklītēm, aktrises, ieķērušās elkoņos tukliem aktieriem, — visi tiecās paraudzīties uz nogalināto, kas saplēstā kreklā un basām kājām gulēja uz slīpas marmora plāksnes, ar galvu pret puspagraba logu.
īpaši drausmīgas izskatījās basās kājas — lielas, zilganas, ar gariem nagiem. Dzeltenā nedzīvā seja «izķēmota šausmu krampjos». Bārdiņa izslieta.
Semjonovs, locīdamies kā zalktis Rollingam pa priekšu, aizspraucās caur pūli pie līķa. Rollings cieši ielūkojās nogalinātā sejā. Brīdi pētīja. Viņa acis sašau- rinājās, gaļīgais deguns savilkās krunkās, paspīdēja zelta zobi.
— Kas ir, kas ir, vai viņš? — čukstēja Semjonovs.
Rollings viņam atbildēja.
— Atkal dubultnieks.
Tiklīdz bija izteikta šī frāze, Rollingam aiz pleca parādījās gaišmataina galva, ielūkojās viņam sejā, it kā nofotografēja un pazuda pūlī.
Tas bija Seļga.
Atstājis Semjonovu morgā, Rollings aizbrauca uz Sēnas ielu. Tur viss bija tāpat kā agrāk — klusa panika. Zoja nerādījās un nezvanija.
Rollings ieslēdzās guļamistabā un soļoja pa paklāju, pētīdams kurpju purngalus. Viņš apstājās tai gultas pusē. kur parasti gulēja. Pakasīja zodu. Aizvēra acis. Tad atcerējās to, kas viņu bija mocījis visu dienu …
«… Rolling, Rolling … Mēs esam pagalam. .»
Zoja to bija teikusi klusā, bezcerīgā balsī. Tas bija noticis šonakt — pēkšņi sarunas vidū viņš bija iemidzis. Zojas balss viņu nebija uzmodinājusi, nebija nonākusi līdz apziņai. Tagad viņas izmisuma pilnie vārdi skaidri ieskanējās ausīs.
Rollings salēcās, kā atsperes mests… Tātad — Gariņa dīvainā lēkme Malzerbas bulvārī; Zojas satraukums restorānā «Karaļa vakariņas»; viņas uzstājīgie jautājumi: kādus īsti papīrus Garins varējis izzagt no kabineta? Pēc tam — «Rolling, Rolling, mēs esam pagalam …». Viņas nozušana. Dubultnieka līķis morgā. Matadata ar briljantiem. Tieši vakar — viņš atcerējās — Zojas kuplajos matos bij laistījušies pieci dārgakmeņi.
Notikumu ķēde skaidri parādīja: Garins izmanto pārbaudīto paņēmienu ar dubultnieku, lai atvairītu no sevis triecienu. Viņš nozog Rollinga autografu, lai nomestu to slepkavības vietā un atvestu policiju uz Malzerbas bulvāri.
Par spīti visai aukstasinībai, Rollings sajuta, ka muguru pārņem vēsums. «Rolling, Rolling, mēs esam pagalam..» Tātad viņa ir nojautusi, viņa ir zinājusi par slepkavību. Tā notika starp trim un četriem no rīta. (Puspiecos ieradās policija.) Vakar, laizdamies miegā, Rollings bija dzirdējis, kā pulkstenis uz kamīna nosita trīs ceturtdaļas uz diviem. Tās bija pēdējās ārpasaules skaņas, ko viņš uztvēra. Pēc tam Zoja nozuda. Acīm redzot viņa aizsteidzās uz Gobelēnu ielu, lai iznīcinātu auto- grafa pēdas.
Kādā veidā Zoja tik precīzi varēja zināt par gatavoto slepkavību? Vienīgi tai gadījumā, ja viņa pati to
bija sagatavojusi. Rollings piegāja pie kamīna, uzlika elkoņus uz marmora plāksnes un aizklāja seju rokām. Bet kāpēc viņa ar tādām šausmām bija čukstējusi: «Rolling, Rolling, mēs esam pagalam …» Kaut kas vakar bija noticis, pārgrozījis viņas plānus. Bet kas? Un kurā brīdī? …
Pieņemsim, viņai bija jāizlabo kāda kļūda. Izdevās tas viņai vai ne? Garins dzīvs, autografs pagaidām nav atrasts, dubultnieks nonāvēts. Glābj tas vai pazudina? Kurš ir slepkava — Zojas līdzdalībnieks vai pats Garins?
Un kāpēc, kāpēc Zoja nozuda? Meklēdams atmiņā šo brīdi — lūzumu Zojas noskaņojumā, Rollings sasprindzināja iztēli, kas bija radusi gluži citam darbam. Smadzenes viņam plīsa vai pušu. Viņš atsauca atmiņā žestu pēc žesta, vārdu pēc vārda — visu Zojas izturēšanos iepriekšējā dienā.
Viņš apjauta: ja tūdaļ pat pie kamīna neizpratīs līdz sīkumiem visu notikušo, tad tas nozīmē zaudējumu, sakāvi, bojā eju. Trīs dienas pirms lielā uzbrukuma biržai pietiek mājiena, ka viņa vārds saistīts ar slepkavību, un — neiedomājams biržas skandāls, krahs … Trieciens Rollingam būs trieciens miljardiem, kas Amerikā, Ķīnā, Indijā, Eiropā, Āfrikas kolonijās darbina tūkstošiem uzņēmumu. Samežģīsies mehānisma precīzais darbs … Dzelzceļi, okeānu līnijas, raktuves, rūpnīcas, bankas, simtiem tūkstošu kalpotāju, miljoni strādnieku, desmitiem miljonu sīko noguldītāju — tas viss sašķobīsies, sarosīsies, sadrebēs panikā …
Rollings bija nonācis tāda cilvēka stāvoklī, kas nezina, no kādas puses gaidāms naža dūriens. Briesmas bija nāvīgas. Viņa iztēle strādāja tā, it kā par katrā sekundē savērpto domas pavedienu maksātu miljonu dolāru.
So patiesi apbrīnojamo ķīmijas karaļa noskaņojumu pārtrauca divu pazoļu dipieni uz paklāja. (Logs guļamistabā, kas atradās pirmajā stāvā un izgāja uz parku, bija atvērts.) Rollings sarāvās ar visu ķermeni. Kamīna spogulī parādījās drukns vīrietis ar garām ūsām un sarauktu pieri. Viņš nodūra galvu un nekustīgi blenza Rollingā.
— Kas jums vajadzīgs? — iespiedzās Rollings, netrāpīdams ar roku bikšu pakaļējā kabatā, kur atradās brauniņš.
Druknais virs acīm redzot bija to gaidījis un pamuka aiz portjeras. No turienes viņš atkal izbāza galvu.
— Klusu. Nekliedziet. Es netaisos slepkavot vai laupīt, — viņš pacēla plaukstas, — esmu atnācis darīšanās.
— Kādas jums šeit var būt darīšanas? Es pieņemu Malzerbas bulvārī četrdesmit astoņi no vienpadsmitiem līdz vieniem… Jūs iekāpāt pa logu kā zaglis un nelietis.
— Piedodiet, — ienācējs pieklājīgi atbildēja, — mans uzvārds ir Leklērs, mani sauc par Gastonu. Man ir kara ordenis un seržanta pakāpe. Es nekad nenodarbojos ar sīkumiem un zaglis neesmu bijis. Ieteicu jums, mister Rolling, nekavējoties atvainoties, citādi mūsu tālākā saruna nevarēs notikt…