— Vācieties pie joda! — jau mierīgāk attrauca Rollings.
— Ja es aizvākšos uz šo adresi, tad jūsu Monrozas jaunkundzei gals klāt.
Rollingam sadrebēja vaigi. Viņš tūdaļ pienāca pie Gastona. Tas turpināja goddevīgi, kā piedienas runāt ar miljardu īpašnieku, un reizē mazliet familiāri, kā runā ar savas mīļākās vīru:
— Tātad, cienīts kungs, jūs atvainosieties?
— Vai jums zināms, kur slēpjas Monrozas jaunkundze?
— Tātad, cienīts kungs, lai mēs varētu turpināt mūsu sarunu, man jāpārliecinās, ka jūs atvainojaties manā priekšā.
— Atvainojos, — Rollings ierēcās.
— Piedodu. — Gastons atgāja pie loga, ar ierastu kustību noglauda ūsas, atkāsējās un teica:
— Zoju Monrozu sagrābis slepkava, par kuru kliedz visa Parīze.
— Kur viņa? (Rollingam ietrīsējās lūpas.)
— Vildaurā, pie Senklū parka, gadījuma apmeklētāju viesnīcā, divu soļu attālumā no Gambetas muzeja.
Vakarnakt es automobīlī izsekoju viņus līdz Vildaurai, šodien uzzināju precizu adresi.
— Vai viņa labprātīgi aizbēga ar šo tipu?
— Tieši to es visvairāk gribētu zināt! — Gastons attrauca tik draudoši, ka Rollings pārsteigts viņu nopētīja.
— Atjausiet, Gastona kungs, es jūs lāgā nesaprotu, kāda ir jūsu līdzdalība šai notikumā? Kas jums daļas gar Monrozas jaunkundzi? Kāpēc jūs pa naktīm sekojat viņai, pūlaties uzzināt viņas atrašanās vietu?
— Pietiek! — Gastons ar augstsirdīgu žestu pastiepa roku. — Es jūs saprotu. Jums bija jāuzdod man šis jautājums. Atbildu: es esmu iemīlējies, es esmu greizsirdīgs …
— Ahā! — noteica Rollings.
— Jūs gribat zināt sīkumus? Te tie būs. Šonakt, izejot no kafejnīcas, kur izdzēru glāzi groka, es ieraudzīju Monrozas jaunkundzi. Viņa drāzās īrētā automobili. Viņas seja bija briesmīga. Ielēkt taksometrā, mesties viņai pakaļ — tas man prasīja vienu sekundi. Viņa apstādināja mašīnu Gobelēnu ielā un iegāja namā numur sešdesmit trīs. (Rollings nomirkšķināja acis, it kā viņam kāds būtu iedūris.) Greizsirdīgu priekšnojautu mocīts, es soļoju pa trotuāru gar namu numur sešdesmit trīs. Tieši četros un piecpadsmit minūtēs Monrozas jaunkundze iznāca nevis pa parādes durvīm, kā biju gaidījis, bet pa vārtiem parka mūrī, kas pieslienas namam numur sešdesmit trīs. Viņu pie pleciem atbalstīja vīrietis ar melnu bārdiņu, koverkota mētelī un pelēkā platmalē. Pārējo jūs jau zināt.
Rollings atslīga krēslā (no Krusta karu laikmeta) un ilgi klusēja, iekrampējies ar pirkstiem izgrieztajās pa- rocēs … Redz kur tie ir — trūkstošie posmi… Slepkava — Garins. Zoja — līdzdalībniece … Noziedzīgais plāns acīm redzams. Viņi nogalinājuši dubultnieku Gobelēnu ielā, lai iepītu netīrajā pasākumā viņu, Rollingu, un šantažējot izkrāptu naudu aparāta būvei. Godīgais seržants un klasiskais muļķis Gastons nejauši atklājis noziegumu. Viss skaidrs. Jārīkojas enerģiski un nesaudzīgi.
Rollinga acis ļauni iegailējās. Viņš piecēlās, ar kāju atgrūda krēslu.
— Es zvanu uz policiju. Jūs brauksiet man līdz uz Vildauru.
Gastons iesmējās, viņa lielās ūsas sagriezās šķībi.
— Man liekas, mister Rolling, ka prātīgāk būs neiejaukt policiju šai jezgā. Mēs iztiksim pašu spēkiem.
— Es gribu arestēt slepkavu un viņa līdzdalībnieci un nodot neliešus taisnīgai tiesai, — Rollings izslējās, viņa balss skanēja kā tērauds.
Gastons izdarīja nenoteiktu žestu.
— Tā jau tas būtu … Bet man ir seši uzticami puiši, kas paša velna nebistas … Pēc stundas divos automobiļos es varētu viņus nogādāt Vildaurā … Bet ar policiju, ticiet man, nav vērts pīties…
Rollings tikai nicīgi saviebās un paņēma no kamīna dzegas telefona klausuli. Gastons vēl straujāk satvēra viņu aiz rokas.
— Nezvaniet uz policiju!
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka neko muļķīgāku par to nevar izdomāt… (Rollings atkal sniedzās pēc klausules.) Jūs esat reti gudrs cilvēks, mesjē Rolling, vai tiešām jūs nesaprotat — ir lietas, par kurām nemēdz runāt tieši (kuras nemēdz saukt vārdā) … Es jūs lūdzu — nezvaniet… Ka tevi nelabais! … Nu tāpēc, ka pēc šā zvana mēs abi divi nonāksim uz giljotīnas… (Rollings trakā niknumā ietrieca dūri viņam krūtīs un izrāva klausuli. Gastons aši atskatījās un pačukstēja Rollingam pie pašas auss.) Pēc jūsu norādījuma Zojas jaunkundze uzdeva man ar atvieglotu ātrumu aizraidīt uz viņpasauli kādu krievu inženieri Gobelēnu ielā sešdesmit trīs. Šonakt uzdevums izpildīts. Tagad vajadzīgi desmit tūkstoši franku — avanss maniem puisēniem. Vai nauda jums ir līdz? …
Pēc ceturtdaļstundas Sēnas ielā piebrauca ceļojumu mašīna ar paceltu jumtu. Rollings strauji ielēca tajā. Kamēr mašīna apgriezās šaurajā ielā, no nama nišas iznāca Seļga un pieķērās pie automobiļa pakaļējās daļas. Mašīna brauca pa krastmalu. Marsa laukumā, tai
vietā, kur kādreiz Robespjers ar vārpām rokā pie Augstākās Būtnes ziedokļa bija zvērējis piespiest cilvēci parakstīt lielo kolektīvo līgumu par mūžīgu mieru un mūžīgu taisnību, tagad slējās Eifeļa tornis; divarpus miljoni elektrisko sveču zaigoja un mirguļoja uz torņa tērauda sijām, veidoja šautras, vilka zīmējumus un rakstīja virs Parīzes visu nakti: «Pērciet praktiskos un „lētos Sitronena kunga automobiļus …»
39
Nakts bija mikla un silta. Aiz atvērtā loga, no zemajiem griestiem līdz pašai grīdai, neredzamas lapas iečabējās un apklusa. Istabā viesnīcas «Melnais strazds» otrajā stāvā bija tumšs un kluss. Parka valgais aromāts sajaucās ar parfīma smaržu.
Istabā iečīkstējās durvis, uz paklāja nodipēja soļi. Neskaidrs cilvēka apveids apstājās istabas vidū. Viņš ierunājās klusā balsī (krieviski):
— Vajag izšķirties. Pēc trīsdesmit četrdesmit minūtēm piebrauks mašīna. Kas ir — jā vai nē?
Gultā kāds sakustējās, bet neatbildēja. Viņš pienāca tuvāk.
— Zoja, esiet prātīga.
Garins noliecās pie Zojas sejas, ielūkojās, nosēdās gultas kājgalī.
— Šodien es domāju: redz, kam vajadzīga nauda, vara, slava, — lai iegūtu jūs. Šķirties no jums es negribu un nešķiršos.
— Oho! — Zoja noteica.
— «Oho» — itin neko neizteic. Es saprotu — jūs, kā gudra un patmīlīga sieviete, esat briesmīgi sašutusi, ka jums uzspiež sveša gribu. Ko lai dara! Ja jūs aiziesiet pie Rollinga, es cīnīšos. Aizraidīšu uz giljotīnu ir Rollingu, ir jūs, ir sevi.
— Ko jūs man varat piedāvāt Rollinga vietā? Es esmu dārga sieviete.
— Olivīna joslu.
— Ko?
— Olivina joslu. Hm! To izskaidrot ir ļoti sarežģīti.
Vajadzīgs brīvs vakars un grāmatas pie rokas. Pēc divdesmit minūtēm mums jābrauc. Olivīna josla — tā ir vara pār pasauli. Es pieņemšu jūsu Rollingu par šveicaru, redz, kas ir olivīna josla. Tā būs manās rokās pēc diviem gadiem. Jūs kļūsiet nevis vienkārši bagāta sieviete, bet pareizāk — visbagātākā pasaulē. Tas ir garlaicīgi. Turpretī — vara! Pasaulē nepieredzētas varas tvīksmīga izbauda. Līdzekļi tās iegūšanai mums ir daudz pilnīgāki nekā Cingishanam. Jūs vēlaties dievišķīgu pielūgsmi? Mēs pavēlēsim uzcelt jums tempļus visos piecos kontinentos un jūsu veidolu izgrezot ar vīnogu ķekariem.
— Cik banāli! …
— Es nejokoju. Izteiksiet vēlēšanos, un jūs būsiet dieva vai velna vietniece, — kas jums vairāk pa prātam. Jums iegribēsies iznīcināt cilvēkus — jūsu rokās vara pār visu cilvēci. Tāda sieviete kā jūs, Zoja, zinās, kā likt lietā olivīna joslas pasakainās bagātības. Es piedāvāju izdevīgu partiju. Divi cīņas gadi — un es izlauzīšos caur olivīna joslu. Jūs neticat? …