Zoja aprauti nopūtās. Apsēdās uz gultas, pacēla rokas, lai sakārtotu matus (tā bija laba zime).
— Nākotnē — olivina josla Bet kas jums ir pašreiz? — viņa noprasīja, turēdama zobos matadatas.
— Pašreiz — mans aparāts un ogles piramīdas. Celieties. Iesim uz manu istabu, es parādīšu aparātu.
— Tas nav daudz. Labi, es apskatīšos. Ejam.
40
Gariņa istabā logs ar balkona režģi bija aizvērts un aizklāts. Pie sienas stāvēja divi čemodāni. (Viņš dzīvoja «Melnajā strazdā» jau vairāk nekā nedēļu.) Garins aizslēdza durvis. Zoja apsēdās, atspiedās uz elkoņiem, aizsedza seju pret griestu spuldzes gaismu. Viņas zāles- zaļais zīda lietusmētelis bija saburzīts, mati nevērīgi sasprausti, seja nogurusi, šādā izskatā viņa bija vēl pievilcīgāka. Garins, vērdams vaļā čemodānu, paskatījās uz viņu ar mirdzošām, zilu loku ietvertām acīm.
— Lūk, mans aparāts, — viņš teica, uzlikdams uz
galda divas metala kastes: vienu — šauru, līdzīgu caurules gabalam, otru — plakanu, divpadsmitšķautnainu, ar divreiz lielāku diametru.
Garins salika kopā abas kastes, sastiprināja tās ar enkurskrūvēm. Cauruli pavērsa ar atveri pret kamina resterri, divpadsmitšķautnainajam apvalkam atvēra sfērisko vāku. Apvalka iekšpusē uz šķautnes stāvēja bronzas gredzens ar divpadsmit porcelānā kausiņiem.
— Tas ir modelis, — viņš teica, izņemdams no otra čemodāna kasti ar piramīdām, — tas nevar darboties pat stundu. Aparāts jābūvē no ārkārtīgi izturīgiem materiāliem, desmitreiz solīdāks. Taču tādā gadījumā tas iznāktu pārāk smags, bet man visu laiku nākas pārvietoties. (Viņš ielika gredzena kausiņos divpadsmit piramīdas.) No ārpuses jūs neko nesaskatīsiet un nesapratīsiet. Te būs plāns, aparāta gareniskais šķērsgriezums. — Garins noliecās pār Zojas krēslu, ieelpoja viņas matu smaržu, izklāja plānu rakstāmpapīru puslok- snes lielumā. — Jūs vēlējāties, Zoja, lai arī es ar visu riskētu mūsu spēlē… Skatieties šurp … Tā ir pamat- shēma..
Tas ir vienkārši kā divreiz divi. Tīra nejaušība, ka šāds aparāts līdz šim nav uzbūvēts. Viss slēpjas hiperboliskajā spogulī (A), kas pēc formas atgādina parasta prožektora spoguli, un šamota gabaliņā (B), kas arī izveidots kā hiperboliska sfēra. Hiperbolisko spoguļu likums ir šāds:
Gaismas stari, krizdami uz hiperboliskā spoguļa iek- šejo virsmu, koncentrējas visi vienā punktā, hiperbolas
fokusā. Tas ir zināms. Tagad par to, kas nav zināms: es ielieku hiperboliskā spoguļa fokusā otru hiperbolu, ap- vērstu, kā saka, ačgarni — rotējošo hiperboloidu, kas izgatavots no grūti kūstoša, ideāli pulējama minerāla — šamota (B), — tā krājumi Krievijas ziemeļos ir neizsmeļami. Kas nu notiek ar stariem?
Stari, saplūzdami spoguļa (A) fokusā, krīt uz hiper- boloida (B) virsmu un atstaroja no tās matemātiski paralēli, citiem vārdiem, hiperboloids (B) sakoncentrē visus starus vienā starā vai jebkura resnuma «staru šautrā». Regulējot hiperboloidu (B) ar mikrometrisko skrūvi, es pēc vēlēšanās palielinu vai samazinu «staru šautras» resnumu. Enerģijas zudumi, stariem laužoties caur gaisu, ir niecīgi. Turklāt es varu sašaurināt «šautru» (praktiski) līdz adatas resnumam.
Pie šiem vārdiem Zoja piecēlās, noknikšķināja pirkstus un atkal apsēdās, apņēma rokām ceļgalu.
— Pirmajos mēģinājumos kā gaismas avotu es izmantoju dažas parastās stearina sveces. Regulējot hiperboloidu (B), es sašaurināju «staru šautru» līdz adām- adatas resnumam un viegli pārgriezu ar to pušu collu biezu dēli. Tad es sapratu, ka visa gudrība — atrast kompaktus un ārkārtīgi spēcīgus staru enerģijas avotus. Pēc trīs gadus ilga darba, kas prasīja divu manu palīgu dzīvību, tika izveidota šī ogles piramīda. Piramīdu enerģija jau ir tik liela, ka, ievietotas aparātā, kā jūs redzat, un aizdedzinātas (deg apmēram piecas minūtes), tās dod «staru šautru», kas dažās sekundēs spēj pārgriezt dzelzceļa tiltu… Vai jūs aptverat, kādas iespējas tas paver? Dabā nepastāv nekas tāds, kas varētu pretoties «staru šautras» spēkam … Ēkas, cietokšņi, dred- nauti, gaisa kuģi, klintis, kalni, zemes garoza — visu caururbs, sagraus, pārgriezīs mans stars …
Garins negaidīti aprāvās un pacēla galvu, ieklausījās. Aiz loga švīkstēja un čirkstēja grants, apslāpēti rūca motori. Garins pielēca pie loga un aizslīdēja aiz portjeras. Zoja skatījās, kā aiz putekļainā aveņkrāsas samta nekustīgi stāvēja Gariņa apveids, pēc tam tas sadrebēja. Garins iznāca no portjeras.
— Trīs mašīnas un astoņi cilvēki, — viņš čukstēja, — viņi ieradušies pēc mums. Liekas — Rollinga automobilis. Viesnīcā tikai mēs un vārtniece. (Viņš aši izņēma no naktsgaldiņa revolveri un iebāza žaketes kabatā.) Mani noteikti neizlaidīs dzīvu … — Viņš pēkšņi jautri pakasīja degunu. — Nu, Zoja, izšķirieties: jā vai nē? Otrs šāds brīdis negadīsies.
— Jūs esat zaudējis prātu, — Zojas seja iekvēlojās, kļuva jaunāka, — glābieties! …
Garins tikai paslēja bārdiņu.
— Astoņi cilvēki, sīkums, sīkums! — Viņš pacēla aparātu un pagrieza to ar stobru pret durvīm. Uzsita pa kabatu. Viņa seja pēkšņi apmācās.
— Sērkociņi, — viņš čukstēja, — nav sērkociņu …
Varbūt Garins to pateica tīšām, lai pārbaudītu Zoju.
Varbūt kabatā patiesi nebija sērkociņu, no tiem bija atkarīga dzīvība. Viņš raudzījās uz Zoju kā dzīvnieks, gaidīdams nāvi. Viņa kā sapnī paķēra no krēsla somiņu, izņēma vaska sērkociņu kārbiņu. Pasniedza lēnām, ar mokām. Saņemdams Garins ar pirkstiem pieskārās viņas ledainajai šaurajai rokai.
Lejā pa vītņu kāpnēm kāpa soļi, piesardzīgi čīkstinādami.
Vairāki cilvēki apstājās aiz durvīm. Varēja dzirdēt viņu elpu. Garins skaļā balsī franciski noprasīja:
— Kas tur?
— Telegrama, — atbildēja rupja balss, — atveriet! …
Zoja klusēdama satvēra Gariņu aiz pleciem, purināja
galvu. Inženieris aizvilka viņu istabas kaktā, ar varu nosēdinaja uz paklāja. Tūdaļ atgriezās pie aparāta un uzsauca:
— Pabāziet telegramu zem durvīm.
— Ja jums saka — atveriet, tad vajag atvērt, — ierēcās tā pati balss.
Cita, piesardzīga, vaicāja:
— Sieviete pie jums?
— Jā, pie manis.
— Atdodiet viņu, jūs liksim mierā.
— Brīdinu, — skaudri ierunājās Garins, — ja jūs neaizvāksieties pie visiem velniem, pēc minūtes neviens no jums vairs nebūs starp dzīvajiem …
— O-la-lā! … O-ho-ho! … U-hu-hū! … — iekaucās, iezviedzās balsis, durvīm uzgula virsū, nošķiebās porcelāna rokturis, no stenderēm sāka birt apmetuma gabali. Zoja nenolaida acis no Gariņa sejas. Viņš bija bāls, kustības straujas un neteiktas. Pietupies uz pirkstgaliem, viņš regulēja aparāta mikrometrisko skrūvi. Izņēma dažus sērkociņus un nolika blakus kārbiņai. Paņēma revolveri un gaidot izslējās. Durvis brakšķēja. Pēkšņi no trieciena izbira loga rūts, noplandijās portjera. Garins tūdaļ izšāva uz loga pusi. Pietupās, uzrāva sērkociņu, iebāza to aparātā un aizcirta sfērisko vāku.
Pēc šāviena tikai vienu sekundi valdīja klusums. Tūdaļ sākās uzbrukums vienlaicīgi durvīm un logam. Durvis sāka dauzīt ar kādu smagumu, no pildiņiem lēca šķembas. Loga portjera sašūpojās un nogāzās kopā ar dzegu.