— Gaston! — iekliedzās Zoja.
Caur loga dzelzs režģi līda Pīļknābis, iekodis zobos garu savāžamo nazi. Durvis vēl turējās. Garins, bāls kā papīrs, grieza mikrometrisko skrūvi, viņa labajā rokā lēkāja revolveris. Aparātā plosījās, dūca liesmas. Gaismas aplītis uz sienas (pretī aparata stobram) samazinājās, sāka dūmot tapetes. Gastons, šķielēdams uz revolveri, virzijās gar sienu, ar visu augumu saspringdams lēcienam. Nazi viņš jau turēja rokā, pēc spāņu metodes — ar asmeni pret sevi. Gaismas aplītis pārvērtās par žilbinošu punktu Izsistajos durvju pildiņos parādījās ūsaini ģīmji. . Garins abām rokām satvēra aparātu un pavērsa tā stobru pret Pījknābi…
Zoja ieraudzīja: Gastons atplēta muti, tā kā grasīdamies kliegt, tā kā gribēdams iekampt gaisu … Dūmaina josla šķērsoja viņa krūtis, rokas pacēlās un atkrita. Gastons nogāzās uz paklāja. Viņa galva kopā ar pleciem gluži kā maizes gabals nošķēlās no rumpja apakšdaļas.
Garins pavērsa aparātu pret durvīm. Pa ceļam «staru šautra» pārgrieza vadu, spuldze pie griestiem apdzisa. Žilbinošs, tievs un taisns kā adata stars no aparāta stobra nozibēja pār durvju augšmalu, pabira koka šķembas. Noslīdēja zemāk. Atskanēja aprauts brēciens, it kā sabrauktu kaķi. Tumsā kāds pasitās sāņus. Mīksti novēlās ķermenis. Stars dejoja divu pēdu augstumā no grīdas. Bija jūtama degošas gaļas smaka. Pēkšņi iestājās klusums, tikai aparātā šņāca liesma.
Garins noklepojās, noteica nepakļāvīgā, aizsmakušā balsī:
— Visi beigti.
Aiz izdauzitā loga vējiņš iegula neredzamās liepās, tās iešaicās naksnigi — miegaini. No tumsas, lejā, kur nekustīgi stāvēja mašīnas, kāds sauca krieviski:
— Pjotr Petrovič, vai esat dzīvs? — Garins parādījās logā. — Uzmanīgāk, tas esmu es, Seļga. Vai atceraties mūsu norunu? Man ir Rollinga automobilis. Vajag bēgt. Glābiet aparātu. Es gaidu…
42
Vakarā, kā tas svētdienās parasts, profesors Reihers spēlēja šahu savā dzivoklī ceturtajā stāvā, nelielā atklātā balkonā. Partneris bija Henrihs Volfs, viņa mīļākais skolnieks. Viņi smēķēja, vērdamies šaha galdiņā. Vakarblāzma jau sen bija nodzisusi garās ielas galā. Melnais gaiss bija tveicigs. Neiedrebējās efejas, kas apvija verandu. Apakšā zem zvaigznēm snauda vientulīgs asfaltēts laukums.
Krekšķēdams, brižiem iesēkdamies, profesors apdomāja gājienu. Pacēla druknu roku ar dzeltenīgiem nagiem, bet nepieskārās figūrai. Izņēma no mutes cigāra galu.
— Jā. Vēl jāpadomā.
— Lūdzu, — atbildēja Henrihs.
Viņa skaistā seja ar platu pieri, asi veidotu zodu, strupu, taisnu degunu pauda spēcīgas mašīnas mieru. Profesoram bija vairāk temperamenta (vecā paaudze), tēraudkrāsas bārda izspūrusi, uz krunkainās pieres sarkani plankumi.
Augsta lampa zem plata, krāsaina abažūra apgaismoja viņu sejas. Vairākas vārās, zaļas būtnes riņķoja ap spuldzi, tupēja uz svaigi izgludināta galdauta, slaistīdamas Osiņas, vērdamās ar acu punktiņiem un droši vien nesaprazdamas, ka viņām kritis gods vērot, kā divi dievi nododas debesu iemītnieku spēlei. Istabā pulkstenis nosita desmit.
Reihera kundze, profesora māte, tīrīga večiņa, sēdēja nekustīgi. Lasīt un adīt pie mākslīgās gaismas viņa vairs nevarēja. Tālumā, kur melnā naktī gailēja augsta nama logi, varēja apjaust akmens Berlīnes milzīgos plašumus. Ja nebūtu dēla pie šaha galdiņa, abažūra rāmās gaismas, zaļo būtņu uz galdauta, bailes, kas jau sen bija iegulušas sirdī, uzbangotu ar jaunu spēku, kā daudzreiz šais gados, un izkaltētu Reihera kundzes bezasinigo sejiņu. Tās bija bailes no miljoniem, kas gruva virsū pilsētai, šim balkonam. Viņus nesauca par Fričiem, Johaniem, Heinrihiem, Oto, bet par masu. Visi kā viens — slikti noskuvušies, kokvilnas kreklos, pārklāti ar dzelzs un svina putekļiem — viņi laiku pa laikam piepildīja ielas. Viņi daudz prasīja, izspīlējuši smagos žokļus.
Reihera kundze atcerējās burvīgo laiku, kad viņas līgavainis Oto Reihers atgriezās no Sedanas [14] kā franču imperatora uzvarētājs. Viņš viscaur bija piesūcies ar zaldātu smaku, bija bārdains un skaļš. Viņa sagaidīja līgavaini aiz pilsētas. Viņai bija gaišzila kleita un lentas un puķes. Vācija traucās pretī uzvarām, pretī laimei kopā ar Oto draisko bārdu, kopā ar lepnumu un cerībām. Drīz visa pasaule būs iekarota …
Pagāja Reihera kundzes mūžs. Pienāca un pagāja otrais karš. Kaut kā izvilka kājas no purva, kur trūdēja miljoni cilvēku līķu. Un tad — uzradās masas. Ielūkojies jebkuram zem cepures acīs. Tās nav vācu acis. To izteiksme spītīga, drūma, neizdibināma. Ceļš uz viņu acīm ir slēgts. Reihera kundzi pārņēma bailes.
Verandā ienāca Aleksejs Semjonovičs Hlinovs. Viņš, kā jau svētdienā, bija uzvilcis tīru, pelēku uzvalku.
Hlinovs palocījās Reihera kundzei, novēlēja viņai jauku vakaru un apsēdās līdzās profesoram, kas labsirdīgi sarauca seju un šķelmīgi pameta ar aci uz šaha galdiņu. Uz galda atradās laikraksti un ārzemju žurnāli. Profesors, tāpat kā jebkurš inteliģents cilvēks Vācijā, bija nabadzīgs. Viņa viesmīlība aprobežojās ar maigo lampas gaismu uz svaigi izgludināta galdauta, piedāvātu cigāru par divdesmit feniņiem un sarunu, kas laikam gan maksāja dārgāk par vakariņām ar šampanieti un citām pārmērībām.
Darbdienās, no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā, profesors bija nerunīgs, lietišķs un skarbs. Svētdienās viņš labprāt devās ar draugiem izbraukumā uz fantāzijas zemi. Viņam patika parunāt «no viena līdz otram cigāra galam».
— Jā, vēl jāpadomā, — atkal noteica profesors, ietī- damies dūmu mākonī.
— Lūdzu, — ar vēsu laipnību atbildēja Volfs.
Hlinovs atlocīja Parīzes laikrakstu «Intrēnsigeant»
un pirmajā lappusē zem virsraksta: «Noslēpumainā slepkavība Vildaurā» ieraudzīja uzņēmumu/ kas attēloja sep
tiņus gabalos sagrieztus cilvēkus. «Ja gabalos, tad gabalos,» nosprieda Hlinovs. Taču tas, ko viņš izlasīja, lika viņam padomāt.
«… Cik var spriest, slepkavība izdarīta ar kādu līdz šim nepazīstamu ieroci, nokaitētu drāti vai milzīga sprieguma siltumstaru. Mums izdevās konstatēt slepkavas nacionalitāti un ārējo izskatu: viņš, kā jau varēja gaidīt, ir krievs (sekoja ārējā izskata apraksts pēc viesnīcas saimnieka stāstījuma). Drausmajā naktī kopā ar viņu bija sieviete. Tālāk viss tīts noslēpuma miglā. Zināmu skaidrību varbūt ienesīs asiņainais atradums Fon- teneblo mežā. Tur, trīsdesmit metru no ceja, bezsamaņas stāvoklī atrasts kāds nezināms vīrietis. Viņa ķermenī konstatētas četras ložy brūces. Dokumenti un viss cits, kas ļautu identificēt viņa personību, nozagti. Acīm redzot upuris izmests no automobiļa. Dabūt viņu pie samaņas līdz šim nav izdevies …»
43
— Šahs! — iesaucās profesors, vicinādams rokā iegūto zirgu. — Šahs un mats! Volf, jūs esat sakauts, jūs esat okupēts, jūs esat uz ceļiem, sešdesmit sešus gadus jūs maksāsiet reparācijas. Tāds ir augstās imperiālistiskās politikas likums.
— Revanšu? — noprasīja Volfs.
— O nē, mēs izbaudīsim visas uzvarētāja priekšrocības.
Profesors paplikšķināja Hlinovam pa ceļgalu:
— Ko jūs izlasījāt avīzē, mans jaunais, nesamierināmais boļševik? Septiņi sagriezti franči? Ko lai dara — uzvarētājiem allaž slieksme uz pārmērībām. Vēsture tiecas pēc līdzsvara. Pesimismu — rau, ko uzvarētāji atstiepj savās mājās kopā ar salaupīto. Viņi sāk pārlieku trekni ēst. Viņu māga netiek galā ar taukiem un sagandē asinis ar riebīgām indēm. Viņi griež cilvēkus gabalos, pakaras bikšu lencēs, metas lejā no tiltiem. Viņos izdziest mīlestība pret dzīvi. Optimisms — rau, kas paliek uzvarētiem nolaupītā vietā. Brīnišķīga cilvēka gribas īpašība — ticēt, ka viss iet uz labu šai pasaulē, kas