Seļga stāstot nogura. Ilgi klusēja. Hlinovs iejautājās:
— Kur pašlaik varētu būt Rollings?
— Kā — kur? Protams, Parizē. Dīda presi. Viņam tagad liels uzbrukums ķīmijas frontē. Naudu ar lāpstu rauš. Tur jau tas joks, ka es kuru katru brīdi gaidu lodi caur logu vai indi mērces trauciņā. Viņš tomēr mani nožmiegs, noteikti…
— Kāpēc jūs ciešat klusu? … Nekavējoties jāpaziņo policijas šefam.
— Dārgais biedri, jūs esat zaudējis prātu! Tikai tāpēc vēl esmu dzīvs, ka ciešu klusu.
49
— Tātad jūs, Seļga, savām acīm redzējāt, kā darbojas aparāts?
— Redzēju un tagad zinu: lielgabali, gāzes, aero- plāni — tas viss ir bērnu paijiņas. Neaizmirstiet, Garins vairs nav viens … Garins un Rollings. Nāves mašīna un miljardi. Visu var gaidīt.
Hlinovs pacēla štoru un ilgi stāvēja pie loga, raudzīdamies uz smaragdzaļām lapām, uz veco dārznieku, kas ar grūtībām pārstiepa posmainas caurules dārza ēnainajā daļā, uz četriem melnajiem strazdiem; tie norūpējušies savā nodabā tekāja zem verbenas krūmiem, viika laukā no melnzemes sliekas. Debesis, zilas un daiļas, mūžīgā mierā klājās pār dārzu.
— Ļauj tikai tiem vaļu, lai izvēršas visā savā krāšņumā — Rollings un Garins, un gals būs klāt, — ierunājās Hlinovs. — Sī pasaule neglābjami aizies bojā … Te vienīgi strazdi dzīvo saprātīgi. — Hlinovs atgāja no loga. — Akmens laikmeta cilvēks bija nozīmīgāks, noteikti … Bez atlīdzības, vienīgi iekšējās tieksmes mudināts, pārklāja ar zīmējumiem alu sienas, domāja, sēdēdams pie uguns, par mamutiem, par pērkonu, par divaino dzīves un nāves riņķojumu un pats par sevi. Velns parāvis, cik tas bija cienījami!.. Smadzenes vēl mazas, galvaskauss biezs, bet garīgā enerģija tā vien zibsnija no viņa galvas.. Bet šie, pašreizējie, kāda velna pēc viņiem vajadzīgi lidaparāti? Nosēdini kādu frantu no bulvāra alā pretim paleolita cilvēkam. Tas, spalvains tēviņš, viņam jautātu: «Stāsti, — cik tālu tu esi aizdomājies šais simttūkstoš gados? …» — «Ak, ak,» sarosītos frants, «es, zināt, vairāk baudu civilizācijas augļus nekā domāju, senča kungs … Ja nebūtu skrandainā pūļa un briesmīgo revolūciju, tad mūsu pasaule būtu patiesi brī- num jauka. Sīs pastāvīgās krizes un revolūcijas — tas ir pārāk nogurdinoši …» — «Eh tu,» atbildētu sencis, ieurbdamies frantā kvēlojošām acīm. «bet man patīk domāt, es, rau, sēžu un cienu savas ģeniālās smadzenes. . Man gribētos ar tām caurdurt Visumu. .»
Hlinovs apklusa. Smīnēdams cieši ielūkojās paleolita alas nokrēslā. Papurināja galvu:
— Pēc kā tiecas Garins un Rollings? Pēc niezes. Lai arī viņu izpratnē tā ir vara pār pasauli. Tā tomēr nav nekas vairāk kā nieze. Pagājušajā karā krita trīsdesmit miljoni. Viņi pacentīsies noslaktēt trissimt. Garīgā enerģija atrodas visdziļākajā ģībonī. Profesors Reihers ēd pusdienas tikai svētdienā. Pārējās dienās viņa maltīte ir divas maizes šķēles ar marmelādi un margarinu — brokastīs un vārīti kartupeļi ar sāli — pusdienās. Tāda ir maksa par smadzeņu darbu … Un tā būs, kamēr mēs neuzspridzināsim visu viņu «civilizāciju», Gariņu neie- sprostosim trako namā, bet Rollingu nenosūtīsim par saimniecības vadītāju kaut kur uz Vrangeļa salu.. Jums taisnība, vajag cīnīties … Ko tur — esmu gatavs. Gariņa aparāts jāiegūst Padomju Savienībai..
— Aparāts būs pie mums, — aizvēris acis, noteica Seļga.
— Ar ko sakt?
— Ar izlūkošanu, kā jau tas pieņemts.
— Kādā virzienā?
— Garins patlaban, cik var spriest, trakā ātrumā būvē aparātu. Vildaurā viņam bija tikai modelis. Ja viņš pagūs uzbūvēt kaujas aparātu, tad viņu sagūstīt būs ļoti grūti. Vispirms — jāuzzina, kur viņš būvē aparātu.
— Būs vajadzīga nauda.
— Šodien pat aizbrauciet uz Grenelas ieiu, aprunājieties ar mūsu vēstnieku, esmu viņu mazliet informējis. Nauda būs. Otrkārt — jāsameklē Zoja Monroza. Tas ir ļoti svarīgi. Viņa ir gudra, nežēlīga sieviete, ar neapvaldītu fantāziju. Viņa Gariņu un Rollingu sasaistījusi uz nāvi. Šī sieviete ir viņu mahināciju atspere.
— Piedodiet, cīnīties ar sievietēm atsakos.
— Aleksej Semjonovič, viņa ir spēcīgāka par mums abiem … Viņa vēl daudz asiņu izlies.
50
Zoja, ģērbusies baltā jūrnieku žaketē ar zelta pogām un baltos svārkos, izgāja uz klāja, kur ēnas pusē uz zema meldru galdiņa bija uzklātas brokastis.
Zoja apsēdās pie galda. Pārlauza maizes gabaliņu un nogrima vērošanā. Motorjahtas baltais, šaurais korpuss slīdēja pa spoguļgludo ūdeni; jūra bija dzidri zila, mazliet tumšāka par skaidrajām debesīm. Svaigi smaržoja tīri izmazgātais klājs. Uzvēdīja silts vējiņš, glāstīdams vaigus.
Uz viegli izliektā, zamšainā klāja, kas bija salikts no šauriem dēļiem, gar bortiem stāvēja pītie krēsli, bet vidū bija izklāts sudrabains turku tepiķis ar izmētātiem brokāta spilveniem. No kapteiņa tiltiņa līdz jahtas pakaļgalam bija pārstiepts zila zīda pajums ar bārkstīm un pušķiem.
Zoja nopūtās un sāka ēst.
Mīksti sperdams soļus, smaidīdams pienāca kapteinis Jansens, norvēģis, gludi noskuvies, sārts, līdzīgs pieaugušam bērnam. Nesteidzīgi pielika divus pirkstus pie cepures, kas bija uzlikta uz vienas auss.
— Labrīt, Lamola kundze. (Zoja ceļoja ar šo vārdu zem Francijas karoga.)
Kapteinis viscaur bija sniegbalts, izgludināts — klei- nīgi, jūrnieciski elegants. Zoja noskatīja viņu no zelta ozollapām uz cepures naga līdz baltajām kurpēm ar virves pazolēm. Palika apmierināta.
— Labrīt, Jansen.
— Man ir tas gods ziņot, kurss — ziemeļrietumi- rietumi, platums un garums (tāds un tāds), pie horizonta kūp Vezuvs. Neapole parādīsies pēc nepilnas stundas.
— Sēdieties, Jansen.
Ar rokas mājienu Zoja uzaicināja kapteini piedalīties brokastīs. Jansens apsēdās uz meldru sola, kas noņirk- stēja zem viņa spēcīgā auguma. No brokastīm atteicās: viņš jau bija ēdis deviņos no rīta. Aiz pieklājības paņēma tasi kafijas.
Zoja pētīja kapteiņa iedegušo seju ar gaišajām skropstām, tā pamazām piesarka. Neiedzēris ne malka, viņš uzlika tasi uz galdauta.
— Jāapmaina dzeramūdens un jāpaņem benzīns motoriem, — viņš teica, nepaceldams acu.
— Kā — piestāt Neapolē? Kāda garlaicība! Mēs noenkurosimies ārējā reidā, ja mums tik ļoti vajadzīgs ūdens un benzīns.
— Tieši tā, noenkuroties ārējā reidā, — klusi atsaucās kapteinis.
— Jansen, vai jūsu senči bija jūras laupītāji?
— Jā, kundze.
— Cik tas bija interesanti! Piedzīvojumi, briesmas, trakas dzīres, skaistu sieviešu nolaupīšana … Vai jums nav žēl, ka neesat jūras laupītājs?
Jansens klusēja. Viņa rudās skropstas mirkšķinājās. Piere raucās grumbās.
— Nu?
— Esmu baudījis labu izglītību, kundze.
— Ticu.
— Vai kaut kas manī pavedina jūs domāt, ka esmu spējīgs rīkoties nelikumīgi un nelojāli?