— Fui, — noteica Zoja, — tāds spēcīgs, drosmīgs, brašs vīrietis, jūras laupītāju pēctecis, un tas viss tikai tāpēc, lai vizinātu untumainu sievišķi pa siltu, garlaicīgu peļķi. Fui!
— Bet kundze …
— Izdariet kādu muļķību, Jansen. Man garlaicīgi…
— Tieši tā, izdarīt muļķību.
— Kad piosisies briesmīga vētra, uzsēdiniet jahtu uz klintīm …
— Tieši tā, uzsēdināt jahtu uz klintīm…
— Vai jūs nopietni domājat to darīt?
— Ja jūs pavēlat..
Viņš palūkojās uz Zoju. Viņa acīs bija aizvainojums un apvaldīta jūsma. Zoja pasniecās un uzlika roku uz viņa baltās piedurknes.
— Es nejokoju ar jums, Jansen. Es pazīstu jūs tikai trīs nedēļas, bet man liekas, ka jūs esat no tiem, kas spēj būt uzticīgi ar sirdi un dvēseli. (Kapteinis sakoda žokļus.) Man liekas, jūs esat spējīgs izdarit ko tādu, kas iet pāri likumības ietvariem, ja vien tas ļauj noreibt no dzīves..
Šai brīdī uz lakotajām, bronzā mirdzošajām kāpnēm, kas veda uz kapteiņa tiltiņu, parādījās lejup skrejošas kājas. Jansens steidzīgi noteica:
— Ir laiks, kundze …
Lejā nonāca kapteiņa palīgs. Pielika roku pie cepures:
— Lamola kundze, bez trim minūtēm divpadsmit, tūlīt jūs izsauks pa radio..
51
Vējš plandīja baltos svārkus. Zoja uzkāpa augšējā klājā, kur atradās radiotelegrafa kabīne. Piemiedza acis, ieelpoja sāļo gaisu. No augšas, no kapteiņa tiltiņa, neaptverama šķita saules gaisma, kas krita uz stiklaini ņirbošo ūdeni.
Zoja raudzījās un raudzījās, turēdamās pie margām. Jahtas šaurais korpuss ar puspaceltu bugšpritu traucās starp vēsmām šai ūdeņainajā gaismā.
Visa mokoši tumšā Zojas pagātne atkāpās, izstrāvoja šai saules gaismā …
«Esmu jauna, jauna,» tā viņai šķita uz kuģa ar saulei pretim paceltu bugšpritu, «esmu skaista, esmu laba.»
Vējš glāstīja kaklu, seju. Zoja aizgrābtīgi alka pēc laimes. Aizvien vēl nespēdama atrauties no gaismas, debesīm, jūras, viņa nospieda vēso durvju rokturi, iegāja kristālā kabinē, kurai saules pusē bija aizvilkti aizkariņi. Paņēma klausāmās austiņas. Uzlika elkoņus uz galda, aizsedza acis ar pirkstiem.
Hronometra dubultie sitieni kā kuģa zvans nozvanīja divpadsmit. Bija pagājušas tikai trīs minūtes, kopš Zoja bija piecēlusies no krēsla zem pajūma.
Viņa uzlika pirkstus uz kloķīša un, pabīdījusi to pa kreisi, ieslēdza aparātu uz vilni trīsdesmit seši ar pusi metru. Tad no klausules melnā tukšuma atskanēja Rollinga gausā un griezīgā balss:
— Lamola kundze, Lamola kundze, Lamola kundze … Klausieties, klausieties, klausieties..
— Klausos, jau klausos, apmierinies, — nočukstēja Zoja.
— … Vai pie jums viss kartība? Vai nedraud briesmas? Vai neciešat trūkumu? Šodien, tai pašā laikā kā parasti, būšu laimīgs dzirdēt jūsu balsi … Vilni raidiet tāda paša garuma kā parasti. . Lamola kundze, nenovirzieties pārāk tālu no vienpadsmit grādiem austrumu garuma un četrdesmit grādiem ziemeļu platuma. Iespējams, ka drīz tiksimies. Pie mums viss kārtībā. Veicas spīdoši. Tas, kam jāklusē, klusē. Varat būt mierīga, laimīga — labu ceļavēju..
Zoja noņēma klausāmās austiņas. Grumba pāršķēla viņas pieri. Raudzīdamās uz hronometra rādītāju, viņa izgrūda caur zobiem: «Apnicis!» Šīs katru dienu dzirdētās radioatzīšanās mīlestībā Zoju briesmīgi kaitināja. Rollings nevar, negrib likt viņu mierā … Galu galā ir gatavs izdarīt jebkuru noziegumu, lai tikai ļautu viņam katru dienu gārgt mikrofonā: «…varat būt mierīga, laimīga, labu ceļavēju».
52
Pēc slepkavības Vildaurā un Fonteneblo un tad pēc trakā brauciena ar Gariņu pa mēnesgaismas apspīdētām, vientulīgām šosejām uz Havru Žoja un Rollings vairs nebija tikušies. Viņš šāva uz Zoju tai naktī, pūlējās apvainot un aprima. Liekas, viņš toreiz pat klusi raudāja, saknupis automobilī.
Havrā Zoja iekāpa Rollinga jahtā «Arizona» un, gaismai austot, iebrauca Biskajas līci. Lisabonā viņa saņēma dokumentus ar Lamola kundzes vārdu — viņas īpašumā pārgāja viena no visgreznākajām jahtām visos Rietumos. No Lisabonas devās uz Vidusjūru, tur «Arizona» kreisēja gar Itālijas krastiem, turēdamās rajonā starp vienpadsmit grādiem austrumu garuma un četrdesmit grādiem ziemeļu platuma.
Nekavējoties tika nodibināti sakari starp jahtu un Rollinga privāto radiostaciju Medonā pie Parīzes. Kapteinis Jansens ziņoja Rollingam par visiem ceļojuma sīkumiem. Rollings katru dienu izsauca Zoju. Viņa katru vakaru ziņoja miljardierim par savu «noskaņojumu». Šai vienmuļībā pagāja kādas desmit dienas, un pēkšņi «Arizonas» aparāti, kas taustīja ēteru, uztvēra īsviļņus nesaprotamā valodā. Pasauca Zoju, un viņa saklausīja balsi, kas lika pamirt sirdij.
— Zoja, Zoja, Zoja, Zoja …
Gluži kā milzīga muša uz rūts austiņās džinkstēja Gariņa balss. Viņš atkārtoja Zojas vārdu un tad pēc noteiktiem starpbrīžiem:
— … Atbildi naktī no vieniem līdz trim …
Un atkaclass="underline"
— … Zoja, Zoja, Zoja … Esi piesardzīga, esi piesardzīga …
Tai pašā naktī virs tumšās jūras, virs snaudošās Eiropas, virs Mazāzijas senajām krāsmatām, virs Āfrikas līdzenumiem, pārklātiem ar nokaltušu augu adatām un putekļiem, pārskrēja sievietes balss viļņi:
— … Tam, kas lika atbildēt no vieniem līdz trim …
Šo izsaukumu Zoja atkārtoja daudzas reizes. Pēc
tam runāja:
— … Vēlos tevi redzēt. Lai arī tas nav saprātīgi. Norādi jebkuru Itālijas ostu … Vārdā mani nesauc, pazīstu tevi pēc balss …
Tai pašā naktī, tai pašā brīdī, kad Zoja spītīgi atkārtoja izsaukumu, cerēdama, ka Garins kaut kur — Eiropā, Āzijā, Āfrikā uztvers «Arizonas» elektromagnētu viļņus, divtūkstoš kilometru attālajā Parīzē uz naktsgaldiņa pie gultas, kur, iebāzis degunu segā, gulēja Rollings, ietinkšķējās telefona zvans.
Rollings uztrukas, paķēra klausuli. Semjonovā balss steidzīgi nobēra:
— Rolling. Viņa sarunājas.
— Ar ko?
— Slikti dzirdams, vārdā nesauc.
— Labi, turpiniet klausīties. A-tskaite rit.
Rollings nolika klausuli, atkal apgulās, taču miegs
viņu jau bija atstājis.
Uzdevums nebija viegls: starp fokstrotiem, reklāmu ķērcieniem, baznīcas korāļiem, pārskatiem par starptautisko politiku, operām, simfonijām, biržas biļeteniem, slavenu humoristu jociņiem, starp visu šo skaņu viesuļvētru, kas brāzās virs Eiropas, — notvert Zojas vāro balsi.
Dienu un nakti Medonā pie uztvērēja sēdēja Semjonovs. Viņam izdevās sadzirdēt dažas frāzes, ko teica Zojas balss. Bet arī ar to pietika, lai uzkurinātu Rollinga greizsirdīgo iztēli.
Pēc nakts Fonteneblo mežā Rollings jutās riebīgi. Seļga bija palicis dzīvs — rēgojās kā briesmīgs bieds. Ar Gariņu, kuru Rollings ar baudu būtu pakāris kā nēģeri pie pirmā zara, bija parakstīts līgums. Varbūt Rollings toreiz būtu iespītējies — labāk nāve, ešafots nekā savienība, bet viņa gribu salauza Zoja. Vienojies ar Gariņu, viņš ieguva laiku, neprātīgā sieviete varbūt apdomāsies, lūgs piedošanu, atgriezīsies… Kā vienu no līguma noteikumiem viņš izvirzīja ilgstošu Zojas ceļojumu ar jahtu. (Tas bija vajadzīgs, lai sajauktu pēdas.) Viņš cerēja pārliecināt, nokaunināt, aizraut viņu ar regulārām sarunām pa radio. Sīs cerības laikam bija vislielākā aplamība Rollinga mūžā.
Pēc vienošanās ar Garinu Rollings nekavējoties sāka «vispārēju uzbrukumu ķīmijas frontē». Tai dienā, kad Zoja Havrā uzkāpa uz «Arizonas», Rollings vilcienā atgriezās uz Parīzi. Viņš paziņoja policijai, ka bijis Havrā un atpakaļceļā naktī viņam uzbrukuši bandīti (trīs gabali ar aizklātām sejām). Bandīti atņēmuši viņam naudu un automobili. (Garins šai laikā, kā bija norunāts, šķērsoja Franciju no rietumiem uz austrumiem, pārbrauca Luksemburgas robežu un pirmajā kanālā noslīcināja Rollinga automobili.)