«Uzbrukums ķīmijas frontē» bija sācies. Parīzes laikraksti sacēla grandiozu traci. «Mīklainā traģēdija Vil- daurā», «Noslēpumainais uzbrukums krievam Fonteneblo parkā», «Ķīmijas karaļa nekaunīgā aplaupīšana», «Amerikas miljardi Eiropā», «Vācijas nacionālās industrijas bojā eja», «Rollings vai Maskava» — tas viss bija gudri un veikli sarežģīts vienā kamolā, kas, protams, iestrēga mietpilsoņu — sīko noguldītāju rīklē. Birža sadrebēja līdz pamatiem. Starp tās pelēkajām kolonām pie melnām tāfelēm, kur histēriskas rokas rakstīja, dzēsa nost un atkal rakstīja kritošo vērtspapīru baltos skaitļus, skraidīja, rēca līdz ārprātam satracināti cilvēki ar acīm, kas kuru katru mirkli draudēja pārsprāgt, ar lūpām brūnās putās.
Tur gāja bojā sīkās zivteles — tas viss bija niekošanās. Lielie rūpnieki un bankas, sakoduši zobus, turējās pie akciju žūkšņiem. Tos nevarēja tik viegli notriekt zemē pat Rollinga ragi.
Sai visnopietnākajā operācijā tika gatavots trieciens no Gariņa puses.
Garins «trakā steigā», kā jau Seļga bija paredzējis, būvēja Vācijā aparātu pēc sava modeļa. Viņš braukāja no pilsētas uz pilsētu, pasūtīdams rūpnīcām dažādas daļas. Sakaru uzturēšanai ar Parīzi izmantoja privāto sludinājumu nodaļu Ķelnes laikrakstā. Rollings savukārt ievietoja vienā no Parīzes bulvāru avīzēm divas trīs rindiņas: «Visu uzmanību pievērsiet anilīnam. .», «Dārga katra diena, nežēlojiet naudu. .», un tā tālāk.
Garins atbildēja: «Pabeigšu ātrāk, nekā biju domājis..», «Vietu atradu. .», «Sāku …», «Neparedzēts šķērslis …».
Rollings: «Nervozēju, norādiet dienu..»
Garins atbildēja: «Noskaitiet trīsdesmit piecas no līguma parakstīšanas dienas…»
Aptuveni ar šo ziņojumu sakrita nakts telefonograma Rollingam no Semjonovā. Rollings iedegās dusmās — viņu vazā aiz deguna. Slepenā sazināšanās ar «Arizonu» turklāt bija bīstama. Taču Rollings ne ar vārdu sevi nenodeva, kad nākamajā dienā runāja ar Lamola kundzi.
Tagad, bezmiega stundās, Rollings sāka no jauna «pārdomāt» savu «partiju» ar nāvīgo ienaidnieku. Viņš
atrada kļūdas. Garins nebija nemaz tik labi aizsargāts. Viņš izdarīja kļūdu, piekrizdams Zojas ceļojumam: partijas beigas jau iepriekš bija izšķirtas viņam par sliktu Mats tika pateikts uz «Arizonas» borta.
53
Taču uz «Arizonas» borta notikumi risinājās ne gluži tā, kā domāja Rollings. Viņš atcerējās Zoju gudru, mierīgi apdomīgu, vēsu. uzticīgu. Viņš zināja, ar kādu nicinājumu Zoja izturējās pret sievišķīgām vājībām. Viņa saprāts nevarēja pieļaut, ka varētu ieilgt Zojas aizraušanās ar šo nabadzīgo klaidoni, bandītu Gariņu. Izklaidēšanās braucienam pa Vidusjūru jāapskaidro viņas prāts.
Zoja tiešām bija kā murgos, kad Havrā uzkāpa uz jahtas. Dažas dienas okeāna vientulībā viņu nomierināja. Viņa atmodās, dzīvoja un iemiga, zilas gaismas apņemta, visapkārt šļakstēja ūdens, mierīgi kā pati mūžība šalkoja viļņi. Sadrebēdama aiz riebuma, viņa atcerējās netīro istabu un Lenuāra līķi ar atņirgtiem zobiem, stiklainām acīm, verdoši dūmaino joslu pār Pīļknābja krūtīm, miklo pļaviņu Fonteneblo mežā un Rollinga negaidītos šāvienus, it kā viņš šautu uz traku suni..
Tomēr viņas prāts neapskaidrojās. kā bija cerējis Rollings. Nomodā un miegā viņai plaiksnījās brīnišķīgas salas, marmora pilis, kuru kāpnes iesniecās okeānā … Skaistu cilvēku pūlis, muziķa, plivojoši karogi… Un viņa — šis fantastiskās pasaules pavēlniece …
Sapņi un vīzijas zvilni zem zilā nojūma bija turpinājums sarunai ar Gariņu Vildatirā (stundu pirms slepkavības). Visā pasaulē tikai viens cilvēks, Garins, tagad viņu saprastu. Bet ar Gariņu saistījās arī Lenuāra stiklainās acis un Gastona Pīļknābja plati atplestā, briesmīgā mute.
Tāpēc Zojai pamira sirds, kad radioaustiņās pēkšņi iesprakšķējās Gariņa balss… Kopš tā laika viņa katru dienu izsauca Gariņu, lūdzās, draudēja. Viņa gribēja redzēt to un baidījās. Tas rēgojās viņai kā melns plankums jūras un debess spodrajā zilgmē.. Viņai vajadzēja pastāstīt Gariņam par nomoda sapņiem. Pavaicāt, kur ir
apsolītā olivīna josla? Zoja skraidīja pa jahtu, dzīdama izmisumā kapteini Jansenu un viņa palīgu.
Garins atbildēja:
«… Gaidi. Būs viss, ko tu vēlēsies. Tikai proti vēlēties. Iekāro, plosies neprātā — tas ir labi. Tāda tu man esi vajadzīga. Bez tevis manas ieceres ir nedzīvas.»
Tāds bija Gariņa pēdējais radioziņojums, kuru tāpat uztvēra Rollings. Šodien Zoja gaidīja atbildi uz pieprasījumu — tieši kurā dienā Garins jāgaida uz jahtas? Viņa izgāja uz klāja un atbalstījās ar elkoņiem pret margām. Jahta tikko kustējās. Vējš aprima. Austrumos kāpa augšup vēl neredzamās zemes garojumi, un virs Vezuva stāvēja pelēks dūmu stabs.
Uz komandtiltiņa Jansens nolaida roku ar binokli-, un Zoja juta, ka kapteinis kā apburts raugās uz viņu. Un kā lai tas neraudzītos, kad visi debess un ūdens brīnumi bija radīti vienīgi tāpēc, lai par tiem tīksminātos Lamola kundze — pie margām virs pienaini zilga bezdibeņa.
— Panāciet šurp, Jansen.
Kapteinis pienāca, mīksti un plati sperdams soļus pa karsto klāju.
— Jansen, vai jūs nedomājat, ka esmu ārprātīga?
— Tā es nedomāju, Lamola kundze, un nekad nedomāšu, lai ko jūs man pavēlētu.
— Pateicos. Es ieceļu jūs par dievišķīgās Zojas ordeņa komandoru.
Jansens nomirkšķināja gaišās skropstas. Pēc tam pielika roku pie cepures. Nolaida roku un vēlreiz nomirkšķināja. Zoja iesmējās, viņas lūpas izstiepās smaidā.
— Jansen, radušās iespējas piepildīt visneticamākās vēlēšanās… Visu, ko var sagudrot sieviete tik tveicīgā dienvidū … Bet vajadzēs cīnīties …
— Tieši tā, cīnīties, — attrauca Jansens.
— Cik mezglu stundā nobrauc «Arizona»?
— Lidz četrdesmit.
— Kādi kuģi to var panākt atklātā jūrā?
— Pavisam nedaudzi..
— Varbūt mums dzīsies pakaļ un mums nāksies ilgāku laiku bēguļot.
— Pavēlēsiet uzņemt pilnu krājumu šķidrās degvielas?
— Jā. Konservus, dzeramo ūdeni, šampanieti… Kapteini Jansen, mēs dodamies ļoti bīstamā pasākumā.
— Tieši tā, doties bīstamā pasākumā.
— Bet, ievērojiet, esmu pārliecināta par uzvaru …
Nosita pusvienu… Zoja iegāja radiotelegrafa ka-
binē. Apsēdās pie aparāta. Viņa pieskārās radiouztvērēja slēdzim. No tālienes atplūda dažas fokstrota taktis.
Saraukusi uzacis, viņa vērās hronometrā. Garins klusēja. Viņa atkal sāka grozīt kloķiti, pūlēdamās savaldīt drebošos pirkstus.
… Nepazīstama, gausa balss ierunājās krieviski pie pašas auss:
«… Ja jums dārga … dzīvība … piektdien izkāpiet Neapolē … viesnicā «Splendid», gaidiet ziņas līdz sestdienas pusdienai.»
Tas bija nobeigums kādai frāzei, kas tika raidīta uz garajiem viļņiem četri simti divdesmit viens, tas ir, no stacijas, kuru visu šo laiku lietoja Garins.
54
Trešo nakti pēc kārtas istabā, kur gulēja Seļga, piemirsa aizvērt slēģus. Ikreiz viņš atgādināja par to māsai karmelitei. Viņš vērīgi sekoja, lai bulta, kas savienoja abas slēģu puses, būtu aizbīdīta, kā nākas.