Sais trīs nedēļās Seļga tik tālu atlaba, ka cēlās no gultas augšā un pārsēdās pie loga, tuvāk platana kuplajiem zariem, melnajiem strazdiem un varavīksnēm ūdens puteklīšos virs zālāja.
No šejienes bija pārskatāms viss slimnīcas dārzs, apjozts ar aklu mūri. Astoņpadsmitajā gadsimtā šī vieta piederēja klosterim, ko iznicināja revolūcija. Mūki necieš ziņkāras acis. Mūris bija augsts, tā kore viscaur nosēta ar stikla lauskām.
Pārrāpties pār mūri varēja, vienīgi pieslienot pretējā pusē kāpnes. Ieliņas, kas piesniecās slimnīcai, bija klusas un vientulīgas, tomēr laternas tur dega tik spilgti un klusumā aiz mūra tik bieži klaudzēja policistu soļi, ka Jautājums par kāpnēm atkrita.
Protams, ja nebūtu stikla lausku uz mūra, veikls cilvēks pārmestos arī bez kāpnēm. Katru rītu Seļga, aizrāvies aiz štoras, apskatīja visu mūri lidz pēdējam akmentiņam. Briesmas draudēja vienīgi no šīs puses. Gariņa sūtītais cilvēks diez vai riskētu iznākt no slimnīcas iekštelpām. Taču par to, ka slepkava tik un tā ieradīsies, Seļga nešaubījās.
Viņš gaidīja tagad ārsta apskati, lai izrakstītos. Tas bija zināms. Ārsts iebrauca parasti piecas reizes nedēļā. Taču šoreiz izrādījās, ka ārsts ir saslimis. Selgām paziņoja, ka bez vecākā ārsta slēdziena viņš netiks izrakstīts. Protestēt viņš pat nemēģināja. Viņš nosūtīja ziņu uz padomju vēstniecību, lai no turienes viņam piegādātu ēdienu. Slimnīcas zupu viņš izgāza izlietnē, maizi pameta strazdiem.
Seļga zināja, ka Rollingam jātiek vaļā no vienīgā liecinieka. Seļga tagad gandrīz nemaz negulēja — tik liels bija uzbudinājums. Māsa karmelite pienesa viņam avīzes, visu dienu viņš strādāja ar šķērēm un pētīja izgriezumus. Hlinovam viņš aizliedza nākt uz slimnīcu. (Volfs bija Vācijā, pie Reinas, kur ievāca ziņas par Rollinga ciņu ar Vācijas anilīna kompāniju.)
No rita, kā parasti pienācis pie loga, Seļga pārlaida skatienu dārzam un tūdaļ ierāvās aiz portjeras. Viņam kļuva pat jautri. Beidzot! Dārzā, ziemeļu pusē, pa pusei liepas lapotnē, pie mūra bija pieslietas dārznieka kāpnes, to augšgals rēgojās pusaršīnu virs stikla lauskām.
Seļga noteica:
— Veikli, velni tādi!
Atlika vienīgi gaidīt. Viss jau bija apsvērts. Selgas labā roka, lai gan vairs nebija sabindēta, jutās vēl vārga. Kreiso — skaliņos un ģipsī, māsa bija cieši piesējusi pie krūtīm. Roka ar ģipsi svēra ne mazāk par piecpadsmit mārciņām. Tas bija vienīgais ierocis, ar kuru viņš varēja aizstāvēties.
Ceturtajā vakarā māsa atkal piemirsa aizvērt slēģus. Seļga šoreiz neprotestēja un jau no pulksten deviņiem izlikās aizmidzis. Viņš dzirdēja, ka abos stāvos aizcirtās slēģi. Viņa logs atkal palika līdz galam vaļā. Kad nodzisa gaisma, viņš izlēca no gultas un ar vārgo labo roku un zobiem sāka raisīt vaļā apsēju, kas saturēja kreiso roku.
Seļga apstājās, aizturējis elpu, ieklausījās. Beidzot roka svabadi nokarājās. Viņš varēja saliekt to līdz pusei Ielūkojās dārzā, ko apgaismoja ielas laterna, — kāpnes stāvēja vecajā vietā aiz liepas. Viņš satina segu, pabāza to zem palaga, pustumsā likās, ka gultā guļ cilvēks.
Aiz loga bija kluss, vienīgi lāses pakšķēja. Violeta blāzma plaiksnījās mākoņos virs Parīzes. Lidz šejienei bulvāru trokšņi nenonāca. Nekustīgi melnoja platana pazares.
Kaut kur ierūcās automobilis. Seļga saspringa, šķita, viņš dzird, kā sitas sirds putnam, kas snauž uz platana zariņa. Pagāja droši vien ilgs laiks. Dārzā sākās čīkstoņa un šņirkstoņa, it kā vilktu ar dēli gar kaļķa mūri.
Seļga atkāpās pie sienas aiz portjeras. Nolaida ģipša roku. «Kas? Nudien, kas?» viņš nodomāja. «Vai tiešām pats Rollings?»
lešalcās lapas — strazds satrūkās. Seļga raudzījās uz loga priekšā blāvi apgaismoto parketu, kur vajadzēja parādīties cilvēka ēnai.
«Saut jau nešaus.» viņš nodomāja, «jāgaida kāds fosganam līdzīgs draņķis…» Uz parketa sāka augt ēna — galva ar dziļi uzvilktu platmali. Seļga atvēzēja roku, lai sitiens būtu spēcīgāks. Ēna izauga līdz pleciem, pacēla izplestus pirkstus …
— Seļga, biedri Seļga, — ēna krieviski čukstēja, — tas esmu es, nebaidieties …
Seļga bija gaidījis visu, tikai ne šos vārdus, ne šo balsi. Neviļus viņš iekliedzās. Atklāja sevi, un cilvēks ar vienu lēcienu pārmetās pāri palodzei. Izstiepa aizsargājoties abas rokas. Tas bija Garins.
— Jūs gaidījāt uzbrukumu, tā jau es domāju, — viņš steidzīgi ierunājās, — šonakt nolemts jūs nogalināt. Man tas nav izdevīgi. Es lieku uz kārts velns zina ko, man jāizglābj jūs. Ejam, man ir automobilis.
Seļga atrāvās no sienas.
Garins jautri atņirdza zobus, ieraudzījis aizvien vēl atvēzēto ģipša roku.
— Klausieties, Seļga, nudien, es neesmu vainīgs.
Vai atceraties mūsu norunu Ļeņingradā? Es spēlēju godīgi. Par nepatikšanām Fonteneblo mežā jums jāpateicas vienīgi šim nelietim Rollingam. Varat man ticēt — ejam, dārga katra sekunde …
Seļga beidzot izdabūja:
— Labi, jūs mani aizvedīsiet, bet pēc tam?
— Es jūs noslēpšu … Uz neilgu laiku, nebaidieties. Iekams nebūšu saņēmis no Rollinga pusi … Vai avīzes lasāt? Rollingam cūkas laime, bet viņš nevar godīgi spēlēt. Cik jums vajag, Seļga, nosauciet jebkuru skaitli. Desmit, divdesmit, piecdesmit miljonus? Es izsniegšu kvīti…
Garins runāja paklusu, steidzīgi, kā murgos, viga sejā drebēja katrs muskulītis.
— Neesiet muļķis, Seļga. Vai jūs to aiz principialitātes, vai? … Es piedāvāju strādāt kopā pret Rollingu … Nu. . Braucam …
Seļga spītīgi papurināja galvu:
— Negribu. Nebraukšu.
— Tik un tā — jūs nogalinās.
— Redzēsim.
— Kopējas, sargus, administrāciju — visus Rollings uzpircis … Jūs nožņaugs. Es zinu … So nakti jums nepārdzīvot … Vai brīdinājāt savu vēstniecību?. . Labi, labi.. Vēstnieks pieprasīs paskaidrojumus. Franču valdība labākā gadījumā atvainosies … Bet jums no tā nekļūs vieglāk. Rollingam jānovāc pie malas liecinieks.. Viņš nepieļaus, lai jūs pārkāptu padomju vēstniecības slieksni …
— Teicu — nebraukšu … Negribu …
Garins atvilka elpu. Atskatījās uz logu.
— Labi. Tad es jūs aizvedīšu pret jūsu gribu. — Viņš soli atkāpās, iebāza roku mēteli.
— Kā tas jāsaprot — pret manu gribu?
— Sitā …
Garins izrāva roku no kabatas, izvilka masku ar īsu gāzu filtra cilindru, aši pielika to pie mutes, un Selga nepaguva iekliegties — sejā viņam iešļāca eļļaina šķidruma strūkla.. Pavīdēja vienīgi Gariņa roka, kas spieda gumijas bumbieri… Seļga aizrijās ar smaržīgu, saldenu reibumu
— Vai ir kas jauns?
— Jā. Esiet sveicināti, Volf.
— Es taisnā ceļā no stacijas, izbadējies kā astoņpadsmitajā gadā.
— Jums jautrs izskats, Volf. Vai daudz uzzinājāt?
— So to uzzināju…. Vai runāsim šeit?
— Labi, tikai ātri.
Volfs apsēdās līdzās Hlinovam uz granīta sola Indriķa IV1 pieminekļa pakājē, ar muguru pret Konsjer- žeras2 melnajiem torņiem. Apakšā, tur, kur Sites sala beidzās ar smailu sēri, zarus ūdenī mērca sēru vītols. Kādreiz šeit uz sārtiem bija locījušies Tamplijeru [16] ordeņa bruņinieki. Tālumā, aiz desmitiem tiltu, kas atspoguļojās upē, grima saule putekļaini oranžā mirdzumā, krastmalās uz smiltīm piekrautām metala liellaivām ar makšķerēm rokās sēdēja franči, krietnie buržuji, kurus izputinājusi inflācija, Rollings un pasaules karš. Kreisajā pusē, uz krastmalas granīta parapeta, tālu — līdz pat ārlietu ministrijai zem mūžīgās saules bukinisti garlaikojās pie grāmatām, kas šajā pilsētā nevienam vairs nebija vajadzīgas.