Šeit sava mūža pēdējās dienas dzīvoja vecā Parīze. Vēl klaiņoja starp grāmatām krastmalā, starp putnu būrīšiem, starp gaudenajiem makšķerniekiem padzīvojušas personas ar sklerozām acīm, ar ūsām, kas aizsedz muti, apmetņos, vecās salmu platmalēs … Kādreiz tā bija viņu pilsēta … Rau tur, velns parāvis, Konsjeržerā, auroja Dantons, gluži kā vērsis, kuru velk uz kautuvi. Rau tur, pa labi, aiz Luvras grafīta jumtiem, kur dūmakā plešas Tiljerī dārzi, — tur gāja karsti, kad pa Rivoli ielu spin- dza ģenerēja Galifē[17] kartečas. Ai, cik daudz zelta piederēja Francijai! Katrs akmens šeit, ja prastu runāt, pastāstītu par diženo pagātni. Bet nu, — te pats velns netiek gudrs — par saimnieku šai pilsētā uzmeties aizjūras briesmonis Rollings, tagad krietnajam buržujam vairs neatliek nekas cits kā iemest makšķeres un sēdēt ar nodurtu galvu … E-he, hē! O-la-lā! …
Izsmēķējis pīpē stipro tabaku, Volfs teica:
— Stāvoklis ir šāds. Vācijas anilīna kompānija ir vienīgā, kas neielaižas ar amerikāņiem nekādās dariša- nās. Kompānija saņēmusi divdesmit astoņus miljonus marku valsts subsīdijas. Patlaban visas Rollinga pūles virzītas uz to, lai izšūpotu vācu anilimi.
— Vai viņš spēlē uz pazeminājumu? — iejautājās Hlinovs.
— Sā mēneša divdesmit astotajā datumā pārdod anilīna akcijas par kolosālām summām.
— Tās ir |oti svarīgas ziņas, Volf.
— Jā, mēs esam tikuši uz pēdām. Rollings acīm redzot ir pārliecināts par vinnestu, lai gan akcijas nav kritušās ne par feniņu, bet šodien jau divdesmitais… Jūs saprotat, uz ko vienigi viņš var cerēt?
— Tātad viņiem viss sagatavots?
— Manuprāt, aparāts jau uzstādīts.
— Kur atrodas Anilīna kompānijas rūpnīcas?
— Pie Reinas, N tuvumā. Ja Rollings pieveiks anilīnu, viņš būs visas Eiropas rūpniecības saimnieks.
— Mēs nedrīkstam pieļaut katastrofu. Mūsu pienākums — izglābt Vācijas anilīnu. (Hlinovs paraustīja plecus, bet nebilda ne vārda.) Es saprotu: kam jānotiek — tas notiks. Mēs divi vien neapturēsim Amerikas spiedienu. Bet, nelabais viņu zina, vēsture reizēm izmet negaidītus trikus.
— Revolūciju veidā?
— Kaut vai tā.
Hlinovs palūkojās uz Volfu pat ar zināmu izbrīnu. Acis viņam bija apaļas, dzeltenas, ļaunas.
— Volf, buržuji neies glābt Eiropu.
— Zinu.
— Tiešām?
— Šai braucienā es gana nolūkojos… Buržuji — franči, vācieši, angli, itālieši — noziedzīgi, akli, ciniski izpārdod veco pasauli. Lūk, ar ko izbeidzas kultūra — ar ūtrupi. . Zem āmura!
Volfs tumši piesarka:
— Es griezos pie varas iestādēm, liku noskārst briesmas, lūdzu palīdzēt sameklēt Gariņu … Es teicu viņiem briesmīgus vārdus.. Man smējās tieši sejā. Pie joda! … Es neesmu no tiem, kas atkāpjas.
— Volf, ko jūs uzzinājāt pie Reinas?
— Es uzzināju … Anilīna kompānija saņēmusi no Vācijas valdības lielus kara pasūtījumus. Ražošanas process Anilīna kompānijas rūpnīcās patlaban atrodas visbīstamākajā stadijā. Viņiem tur apstrādāšanā turpat pieci simti tonnu tetrila.
Hlinovs strauji piecēlās. Spieķis, uz kura viņš atspiedās, saliecās. Viņš atkal apsēdās.
— Presē bija iespraucies rakstiņš par nepieciešamību attālināt strādnieku pilsētiņas no šīm nolādētajām rūpnīcām. Anilīna kompānijā nodarbināti vairāk nekā piecdesmit tūkstoši cilvēku … Avizei, kas bija ievietojusi rakstiņu, tika uzlikts naudas sods … Rollinga pirksts …
— Volf. mēs nedrīkstam zaudēt nevienu dienu.
— Es pasūtīju biļetes uz vilcienu, kas atiet pulksten vienpadsmitos, šodien.
— Mēs brauksim uz N?
— Domāju, ka tikai tur atrodamas Gariņa pēdas.
— Tagad paskatieties, ko man izdevās dabūt. — Hlinovs izvilka no kabatas laikrakstu izgriezumus. — Pirms trim dienām es biju pie Selgas … Viņš izstāstīja man savus apsvērumus: Rollingam un Gariņam vajag savā starpā sazināties …
— Protams. Katru dienu.
— Pa pastu? Telegrāfiski? Kā jūs domājat, Volf?
— Nekādā gadījumā. Nekādu rakstisku pēdu.
— Tad — pa radio?
— Brēkt pār visu Eiropu … Nē …
— Ar trešās personas starpniecību?
— Nē… Zinu, — noteica Volfs, — jūsu Seļga ir brašs zēns. Dodiet šurp izgriezumus. .
Viņš izlika tos uz ceļgaliem un uzmanīgi sāka lasīt ar sarkanu pasvītroto:
«Visu uzmanību pievērsiet anilīnam.» «Sāku.» «Vieta atrasta.»
— «Vieta atrasta,» — čukstēja Volfs, — to ziņo avīze no E, pilsētiņa N tuvumā. . «Nervozēju, norādiet dienu.» — «Noskaitiet trīsdesmit piecas no līguma parakstīšanas dienas …» Tie var būt vienīgi viņi. Līguma parakstīšanas nakts Fonteneblo mežā — pagājušā mēneša divdesmit trešais datums. Pielieciet klāt trīsdesmit pieci — būs divdesmit astoņi, anilīna akciju pārdošanas termiņš …
— Tālāk, tālāk, Volf… «Kādus soļus jūs esat spēris?» — tas ziņot^nd'K, ja^tājGaf!ns. Nākamajā dienā Parīzes avīzē^— Rollinga atbilde: «Jahta sagatavota. Pienāks trešajā dienā. Tiks paziņots pa radio.» Bet šeit — pirms četrām dienām — jautā RoTftngs: «Vai nebūs redzama gaisma?» Garins^, atbild: «Visapkārt neapdzīvots. Attālums pieci kilometri.»
— Citiem vārdiem, aparāts uzstādīts kalnos: raidīt staru piecus kilometrus tālu var vienīgi no augstas vietas. Klausieties, Hlinov, mums atlicis briesmīgi maz laika. Ja paņem piecus kilometrus par rādiusu — centrā rūpnīcas, mums vajag pārmeklēt apvidu vismaz pa trīsdesmit piecus kilometrus garu aploci. Vai ir vēl kādi norādījumi?
— Nē. Es nupat kā taisījos zvanīt Selgām. Pie viņa jābūt izgriezumiem no vakardienas un šāsdienas avīzēm.
Volfs piecēlās. Varēja redzēt, ka zem apģērba viņam pietūka muskuļi. Hlinovs ierosināja piezvanīt no tuvākās kafejnīcas kreisajā krastā. Volfs trauksmaini metās pār tiltu; kāds večuks ar cāļa kaklu, nosmulētos svārķeļos, kas varbūt bija piesūkušies ar vientulīgām asarām par tiem, kurus laupījis karš, pakratīja galvu un ilgi no putekļainās platmales apakšas noskatījās nopakaļ skrejošajiem ārzemniekiem:
— O-o! Ārzemnieki … Kad nauda kabatā, tad nu grūstās un trencas, it kā viņi būtu savās mājās … O-o … mežoņi! …
Kafejnīcā, pie cinkota piestākļa, Volfs dzēra sodas ūdeni. Caur telefona kabīnes stiklu bija redzama Hli- nova mugura, lūk, viņam pacēlās pleci, viņš saguma ar visu augumu pār klausuli, izslējās, iznāca laukā no kabīnes; viņa seja bija mierīga, bet balta kā maska.
— Slimnīcā atbildēja, ka šonakt Selga esot pazudis. Darīts viss, lai viņu sameklētu… Domāju, ka viņš ir nogalināts.
56
Sprakšķēja žagari divus gadsimtus kvēpinātā pavardā ar āķiem, kur uzkārt desas un šķiņķus, ar diviem akmens svētajiem malās, uz viena bija uzmesta Gariņa gaišā platmale, uz otra — taukaina virsnieku cepure. Pie galda, ko apgaismoja tikai pavarda uguns, sēdēja četri vīrieši. Viņiem priekšā — pīteņa pudele un pilnas vīna glāzes.
Divi bija ģērbušies pilsētnieciski, — viens, ar platiem vaigu kauliem, drukns, ar īsi apcirptu matu eziti, otrajam — garena, ļauna seja. Trešais, fermas saimnieks, kura virtuvē patlaban notika apspriede, — ģenerālis Subotins, sēdēja vienīgi netīrā linu kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Gludi noskūtā āda uz viņa galvas kustējās, resnā seja ar izbužinātām ūsām pielija ar tumšu sārtumu no vīna.