Ceturtais, Garins, tūristu uzvalkā, nevērīgi vilkdams pirkstu pa glāzes malu, runāja:
— Tas viss ir ļoti labi … Bet es pastāvu, lai manam gūsteknim, kaut arī viņš ir_ boļševiks, netiktu nodarīts ne vismazākais ļaunums. Ēdiens — trīs reizes dienā, vīns, saknes, augļi… Pēc nedēļas es viņu paņemšu no jums.. Cik tālu Beļģijas robeža? …
— Trīs ceturtdaļstundas brauciena automobilī, — naski paliecies uz priekšu, atbildēja cilvēks ar gareno seju.
— Visam jānotiek pilnīgā slepenībā … Es saprotu, ģenerāļa kungs un virsnieku kungi (Garins pasmīnēja), ka jūs, būdami muižnieki un bezgala uzticīgi nomocītā imperatora piemiņai, rīkojaties tagad, vadoties vienīgi no augstākiem, tīri idejiskiem apsvērumiem … Citādi es nemaz nebūtu griezies pie jums pēc palīdzības …
— Mēs šeit visi esam labāko aprindu cilvēki — ko tur runāt? — nogārdzās ģenerālis, savilkdams krokās ādu uz galvvidus.
— Noteikumi, atkārtoju, ir šādi: par pilnu gūstekņa pansiju es jums maksāju tūkstoš franku dienā. Piekrītat?
Ģenerālis pagrieza asinīm pieplūdušās acis uz biedru pusi. Druknais parādīja baltus zobus, garsejainais nodūra acis.
— Ak, pareizi, — Garins noteica, — piedošanu, kungi, rokas naudiņa …
Viņš izvilka no revolvera kabatas žūksni tūkstoš- franku biļešu un nometa to uz galda vīna paltī.
— Lūdzu …
Ģenerālis nokrekšķējās, pievilka žūksni pie sevis, apskatīja, noslaucīja gar vēderu un sāka skaitīt, sēkdams caur spalvainām nāsīm. Viņa biedri pamazām virzījās tuvāk, acis tiem spīdēja.
Garins pieceldamies pavēlēja:
— Ievediet gūstekni!
57
Acis Šeļgam bija aizsietas ar lakatu. Uz pleciem uzmests ādas mētelis. Viņš sajuta siltumu, kas plūda no pavarda, viņam sāka trīcēt kājas. Garins pastūma ķebli. Selga tūda| apsēdās, nomezdams uz ceļgaliem ģipša roku.
Ģenerālis un abi virsnieki tā blenza uz viņu, ka, šķiet, pietiktu pakustināt pirkstu, piemiegt ar aci — un no cilvēka pat kauli nepaliktu pāri. Bet Garins nedeva zīmi. Paplikšķinājis Selgām pa ceļgalu, viņš jautri ierunājās:
— Seit jums nekā netrūks. Jūs atrodaties pie cienījamiem ļaudīm, viņiem labi samaksāts. Pēc kādām dienām es jūs atbrīvošu. Biedri Selga, dodiet goda vārdu, ka jūs nemēģināsiet bēgt, plosīties, pievērst policijas uzmanību.
Se|ga noraidoši papurinaja nodurto galvu. Garins noliecās pie viņa:
— Citādi būs grūti apsolīt, ka jums tiks sagādātas visas ērtības … Nu, dosiet?
Se|ga ierunājās gausā, klusinātā balsī:
— Dodu komunista vārdu… (Āda uz ģenerāla skūtās galvas tūdaļ savilkās pie uzacīm, virsnieki aši saskatījās, ļauni nosmīnēja.) Dodu komunista vārdu — nogalināt jūs, Gariņ, pie pirmās izdevības… Dodu vārdu atņemt jums aparātu un aizvest to uz Maskavu … Dodu vārdu, ka divdesmit astotajā …
Garins neļāva viņam izrunāt līdz galam. Satvēra pie rīkles …
— Klusē … Idiots!.. Ārprātīgais! …
Pagriezās un — pavēloši:
— Virsnieku kungi, bridinu jūs, šis cilvēks ir ļoti bīstams, viņu vajā uzmāciga ideja …
— Es jau saku, — vislabak turēt viņu vīna pagrabā, — norēcās ģenerālis. — Aizvest gūstekni..
Garins pamāja ar bārdiņu. Virsnieki satvēra Seļgu, izgrūda pa sāndurvim un aizvilka uz pagrabu. Garins sāka vilkt rokās automobilistu cimdus.
— Naktī uz divdesmit devīto es būšu šeit. Trīsdesmitajā jūsu augstība varēs pārtraukt eksperimentus truš- kopībā, nopirkt pirmās klases kajīti transatlantijas tvaikoni un dzīvot, cepuri kuldams, kaut vai Piektajā avēnijā Ņujorkā.
— Sim kuces bērnam būtu vajadzīgi kādi dokumenti, — ieminējās ģenerālis.
— Lūdzu, jebkuru pasi pēc izvēles.
Garins izvilka no kabatas ar aukliņu pārsietu vīstokli. Tie bija Fonteneblo mežā Selgām nolaupītie dokumenti. Aiz nevaļas viņš vēl nebija tajos ielūkojies.
— Tās acim redzot ir man sagatavotās pases. Tālredzīgi … Saņemiet, jūsu augstība …
Garins nometa uz galda pases grāmatiņu un, turpinādams rakņaties kabatas portfelī, par kaut ko ieinteresējās, piegāja tuvāk lampai. Uzacis viņam saraucās.
— Va velns! — Un viņš metās uz sāndurvim, pa kurām nupat tika izvilkts Seļga.
Seļga gulēja uz akmens grīdas nolikta matrača. Petrolejas kvēpeklis apgaismoja spraišļoto pagrabu, tukšās mucas, zirnekļtīklu biezokņus. Garins kādu brīdi meklēja ar acīm Seļgu. Stāvēdams viņa priekšā, kodīja lūpas.
— Es biju nesavaldīgs, nedusmojieties, Seļga. Domāju, ka mēs tomēr atradīsim kopīgu valodu. Vienosimies. Vai gribat?
— Pamēģiniet.
Garins runāja pieglaimīgi, gluži citādi nekā pirms desmit minūtēm. Seļga kļuva uzmanīgs. Tomēr šai naktī pārdzīvotais satraukums, vēl aizvien visā ķermenī dūcošās iemidzinošās gāzes paliekas un sāpes rokā mazināja viņa uzmanību. Garins apsēdās uz matrača. Uzsmēķēja. Viņa seja šķita domīga, un viņš pats — labvēlīgs, apgarots …
«Kas blēdim aiz ādas? Kas aiz ādas?» domāja Seļga, viebdamies galvas sāpēs.
Garins apņēma ceļgalu, uzsmēķēja papirosu, pacēla acis pret spraišļotajiem griestiem.
— Redziet, Seļga, vispirms jums jāielāgo, ka es nekad nemeloju… Varbūt aiz nicinājuma pret cilvēkiem — bet tas nav svarīgi. Tātad: Rollings ar saviem miljardiem man vajadzīgs līdz zināmam laikam, un tikai… Tāpat kā es esmu vajadzīgs Rollingam … To viņš, liekas, jau ir sapratis, neraugoties uz stulbumu … Rollings atbraucis šurp, lai kolonizētu Eiropu. Ja viņš to neizdarīs, viņš pārsprāgs savā Amerikā ar visiem miljardiem. Rollings ir dzīvnieks, viss viņa uzdevums — trenkties uz priekšu, badīt, midīt. Fantāzijas viņam nav ne par grasi. Vienīgais mūris, pret kuru viņš var sadragāt pauri, — tā ir Padomju Krievija. Viņš to saprot, un viss viņa trakais niknums vērsts pret jūsu dārgo tēvzemi … Pats sevi par krievu neuzskatu (viņš steidzīgi piemetināja), esmu kosmopolīts[18] …
— Kā tad citādi, — ar nicīgu smaidu noteica Seļga.
, — Mūsu savstarpējās attiecības ir šādas: līdz zināmam laikam mēs strādājam kopā …
— Līdz divdesmit astotajam …
Garins aši, ar spīdošām acīm, ar humoru palūkojās uz Seļgu.
— Jūs to aprēķinājāt? Pēc avīzēm?
— Varbūt…
— Labi … Lai arī līdz divdesmit astotajam. Pēc tam mēs neizbēgami iekodīsimies viens otram rīklē… Ja virsroku ņems Rollings — Padomju Krievijai tas būs divtik bīstami: mans aparāts atradīsies viņa rokās, un tad cīnīties ar viņu jums būs ārkārtīgi grūti … Tātad, biedri Seļga, pavadīdami nedēļu kaimiņos ar zirnekļiem, jūs ārkārtīgi, neizmērojami palielināsiet manas uzvaras iespēju.
Seļga aizvēra acis. Garins sēdēja viņam pie kājām un smēķēja īsiem vilcieniem. Seļga ierunājās:
— Kāda joda pēc jums vajadzīga mana piekrišana? Jūs arī bez piekrišanas noturēsiet mani šeit, cik uziet. Sakiet atklāti, kas jums vajadzīgs …
— Jau sen tā būtu … Bet jūs — komunista vārds … Nudien, pirmīt jūs mani sāpīgi aizskārāt, sirds apskrējās … Tagad jūs, šķiet, sākat apjēgt. Mēs ar jums esam ienaidnieki, tas tiesa … Bet mums ir jāstrādā kopā … No jūsu redzes viedokļa, es esmu izdzimtenis, vislielākais individuālists … Es, Pjotrs Petrovičs Garins, pateicoties spēkiem, kas mani radījuši, ar manām smadzenēm — nesmaidiet, Seļga, — ar ģeniālām smadzenēm, jā, jā, ar neizkvēlotām kaislībām, no kurām man pašam kļūst smagi un baigi, ar manu alkatību un bezprincipialitāti, es nostādu sevi pretī, burtiski — nostādu sevi pretī visai cilvēcei.