Выбрать главу

— Eh tu! — noteica Seļga. — Ir gan maita …

— Gluži pareizi: «Eh tu maita», jūs mani sapratāt. Es esmu baudkārs, visus savas dzīves mirkļus es cenšos veltīt izbaudai. Es neprātīgi steidzos ātrāk tikt galā ar Rollingu, jo zaudēju šos dārgos mirkļus. Jūs — tur, Krievijā, karojoša, materializēta ideja. Man nav nekādas idejas, apzināti, reliģiozi ienīstu katru ideju. Es nospraudu sev mērķi: radīt tādus apstākļus (sīkumos neielaidīšos, negribu jūs nogurdināt), sagādāt tādas

pārmērības, ka Semiramidas dārzi un visa cita austrumu greznība liktos bērnišķīga niekošanās salīdzinājumā ar manu paradīzi. Man kalpos visa zinātne, visa industrija, visa māksla. Seļga, jūs saprotat, ka es jūsu dzimtenei esmu attāls un visai fantastisks drauds. Rollings turpretī ir konkrēts, tuvs un briesmīgs drauds. Tāpēc lidz zināmam punktam mums jāiet kopā, līdz tam laikam, kamēr Rollings nebūs samits. Vairāk es neprasu.

— Kādā veidā būtu jāizpaužas manai palīdzībai? — Seļga novilka caur zobiem.

— Jums jādodas nelielā izbraukumā pa jūru.

— Citiem vārdiem, jūs gribat paildzināt manu gūstniecību?

— Jā.

— Ko jus dosiet par to, lai es nepasauktu palīga pirmo policistu, kad jūs vedīsiet mani uz jūru?

— Jebkuru summu.

— Man nevajag nekādas summas.

— Smalki, — noteica Garins un patrinās uz matrača. — Bet mana aparāta modelis jūs apmierinātu? (Seļga iešņācās.) Neticat? Piekrāpšu, neatdošu? Nu padomājiet — piekrāpšu vai ne? (Seļga paraustīja plecu.) Re nu … Aparāta ideja ir vienkārša līdz nejēdzībai … Nekādiem spēkiem es nevarēšu ilgi saglabāt tās noslēpumu. Tāds ir ģeniālu izgudrojumu liktenis. Pēc divdesmit astotā visās avīzēs būs aprakstīta infrasarkano staru darbība, un vācieši, noteikti vācieši, tieši pēc pusgada uzbūvēs gluži tādu pašu aparātu. Es ne ar ko neriskēju. Ņemiet modeli, vediet to uz Padomju Krieviju. Jā, starp citu, pie manis atrodas jūsu pases un papīri … Lūdzu, man tie vairs nav vajadzīgi… Piedodiet, ka es tajos parakājos. Esmu briesmīgi ziņkārīgs … Kas tas par tetovēto zēnu šai fotogrāfijā?

— Kāds bezpajumtnieks, — tūdaļ atbildēja Seļga, caur galvas sāpēm atskārzdams, ka Garins tuvojas pašam galvenajam, kādēļ nokāpis pagrabā.

— Uzņēmuma otrajā pusē atzimēts pagājušā mēneša divpadsmitais datums, tātad jūs fotografējāt zēnu īsi pirms aizbraukšanas?… Un fotogrāfiju paņēmāt līdz, lai parādītu.man? Vai Ļeņingradā to nevienam neesat rādījis?

— Nē, — Seļga novilka caur zobiem.

— Kur likāt zēnu? Tā, tā, nemaz nepamanīju — tepat vārds uzrakstīts — Ivans Gusevs. Airēšanas klubā, šķiet, esat fotografējuši, uz terases? Pazīstu, redzētas vietas … Ko tad zēns jums pastāstīja? Vai Mancevs dzīvs?

— Dzīvs.

— Vai viņš atrada to, ko viņi tur meklēja?

— Liekas, atrada.

— Re nu, es vienmēr ticēju Mancevam.

Garins bija izvēlējies pareizu taktiku. Seļgam bija tā iekārtotas smadzenes, ka viņš nekādi nespēja melot — aiz riebuma un vēl tāpēc, ka melošanu ari cīņā uzskatīja par lētu spēli. Pēc brīža Garins jau zināja, kā Ivans nokļuvis Airēšanas klubā un ko stāstījis par Manceva darbiem.

— Tātad, — Garins piecēlās, jautri saberzēja rokas, — ja naktī uz divdesmit devīto mēs brauksim automobilī, aparāta modelis būs mums līdz, jūs norādīsiet jebkuru vietu, kur mēs aparātiņu uz laiku paslēpsim … Nu, vai jūs apmierina šāda garantija? Piekrītat?

— Piekritu.

— Vai necentīsieties mani nonāvēt?

— Tuvākajā laikā — ne.

— Es pavēlēšu novietot jūs augšā, šeit pārāk mitrs, — veseļojieties, dzeriet, ēdiet pēc sirds patikas.

Garins piemiedza ar aci un izgāja.

59

— Jūsu vārds, uzvārds?

— Kuļņevas pulka rotmistrs Aleksandrs Ivanovičs Volšins, — attrauca virsnieks ar platajiem vaigu kauliem, izstiepies Gariņa priekšā.

— Jūsu ienākumu avots?

— Darbs truškopībā pie ģenerāļa Subotina, divdesmit su dienā, ēdiens viņa. Strādāju par šoferi, nopelnīju tīri pieklājīgi, pulka biedri pierunāja doties par delegātu uz monarhistu kongresu. Jau pirmajā sēdē ātrās dusmās iezvēlu pa purnu pulkvedim Serstobitovam. Zaudēju pilnvaras, un darbu uzteica.

— Piedāvāju bīstamu darbu. Liels honorārs. Piekrītat?

— Tieši ta.

— Jums jādodas uz Parīzi. Saņemsiet rekomendāciju. Tiksiet ieskaitīts dienestā. Ar dokumentiem un mandātu izbrauksiet uz Ļeņingradu… Tur pēc šīs fotogrāfijās sameklēsiet kādu zēnu… "

60

Pagāja piecas dienas. Nekas netraucēja mieru mazajā Piereinas pilsētiņā K, kas gulēja zaļā un miklā ielejā netālu no slavenajām Anilīna kompānijas rūpnīcām.

Likumotajās ielās ar šaurām ietvēm no rīta jautri klaudzināja skolēnu koka pazoles, dunēja smagie strādnieku soļi, sievietes vizināja bērnu ratiņus liepu ēnā pie upes… No frizētavas iznāca frizieris buraudekla vestē un novietoja uz ietves kāpnītes. Māceklis uzlīda uz tām tīrīt jau tāpat mirdzošo izkārtni — vara šķīvi un baltu zirgasti. Kafejnīcā spodrināja spoguļstiklus. Uz milzīgiem riteņiem dārdināja rati ar tukšām alus mucām.

Tā bija vecā, rūpigi izslaucītā, spodrā pilsētiņa, klusa dienas stundās, kad saule silda kūkumaino plātņu bruģi, nesteidzīga balsu atdzīvināta saulrietā, kad no rūpnīcām atgriežas strādnieki un strādnieces, iedegas ugunis kafejnīcās un vecais laternu uzraugs īsā apmetnī, dievs vien zina cik vecā, iet, šļūkdams ar koka pazolēm, iedegt laternas.

Pa tirgus vārtiem nāca laukā strādnieku un birģeru sievas ar groziem. Agrāk grozi bija piekrauti ar putniem, dārzeņiem un augļiem, kārdinošiem kā Sneidersa[19] klusajā dabā. Tagad — daži kartupeļi, saišķitis sīpolu, kālis un nedaudz pelēkas maizes.

Savādi. Četros gadsimtos velns viņu zina cik bagāta kļuvusi Vācija. Kādu slavu piedzīvojuši viņas dēli. Kādās cerībās izstarojušas vācu zilās acis. Cik daudz alus notecējis pa atgāztajām rūsainajām bārdām. Cik biljonu kilovatu cilvēkenerģijas atbrīvojies …

Un tas viss veltigi. Virtuvītēs — sīpolu saišķītis uz podiņu dēļa, un sievietēm — senkrātas skumjas izsalkušajās acīs.

Volfs un Hlinovs, noputējušos apavos, uz rokas uzmestiem svārkiem, ar slapjām pierēm, pārgāja pār kuprainu tiltiņu un sāka soļot pa šoseju zem liepām uz K.

Saule grima aiz pazemiem kalniem, zeltainajā vakara gaismā vēl kūpēja Anilīna kompānijas dūmeņi. Korpusi, dūmeņi, dzelzceļa stigas, noliktavu kārniņu jumti pa kalnu nogāzi pienāca pie pašas pilsētas.

— Noteikti tur, — teica Volfs un norādīja ar roku uz rieta sārtotām klintīm. — Ja būtu jāizvēlas rūpnīcu apšaudei piemērotākais punkts, es izvēlētos vienīgi tur.

— Labi, labi, bet atlikušas tikai trīs dienas, Volf…

— Nekas, no dienvidiem nekādas briesmas nevar draudēt — pārāk tālu. Ziemeļu un austrumu sektori izvandīti līdz pēdējam akmenim. Trīs dienu mums pietiks.

Hlinovs pagriezās pret ziemeļos zilgmojošiem pakalniem, starp tiem gulēja tumšas ēnas. Tai pusē Volfs un Hlinovs šais piecās dienās bija izlodājuši katru ieplaku, kur varētu būt patvērusies kāda celtne — vasarnīca vai baraka ar logiem pret rūpnicām.