— Ejam, — Hlinovs čukstēja, — jāuzzina.
Volfs norūca:
— Es nevarēju netrāpīt.
Viņi devās uz lieveni. Pusceļā Hlinovs uzrunāja sēdētāju klusinātā balsī:
— Piedodiet par traucējumu … Vai suņu te nav?
Stufers nolaida fleiti, pagriezās uz pakāpiena, izstiepa kaklu, ielūkodamies divos neskaidros stāvos.
— Vai prāts, — viņš novilka, — suņi te ir nikni.
Hlinovs paskaidroja:
— Mēs apmaldījāmies, gribējām apmeklēt pilsdrupas «Pie piekaltā ģindeņa» … Atļausiet atpūsties.
Stufers atbildes vietā nenoteikti norūca. Volfs un Hlinovs palocījās, apsēdās uz apakšējiem pakāpieniem — abi saspringti, uzbudināti. Stufers uzmeta tiem skatienu no augšas.
— Starp citu, — viņš teica, — kad es biju bagāts, dārzā tika palaisti ķēdes suņi. Es necietu nekauņas un nakts viesus. (Hlinovs aši saspieda Volfa roku — klusējiet jel.) Amerikāņi mani izputināja, un mans dārzs pārvērtās par caurbraucamo ceļu dīkdieņiem, lai gan visur piesisti dēļi ar brīdinājumu par tūkstoš marku lielu sodanaudu. Bet Vācija vairs nav zeme, kur cienī likumus un īpašumu. Es teicu cilvēkam, kas nomāja manu vasarnīcu: apjoziet dārzu ar dzeloņdrātīm un pieņemiet sargu. Viņš nepaklausīja mani un nu pats vainīgs …
Pacēlis akmentiņu un aizmetis to tumsā, Volfs pavaicāja:
— Vai pie jums šo apmeklētāju dēļ noticis kas nepatīkams?
— Sacīt «nepatīkams» — būtu pārāk spēcīgi, bet — smieklīgs gan. Un nupat šodien no rīta. Katrā gadījumā, manas ekonomiskās intereses nav aizskartas, un es ari turpmāk nodošos savām izpriecām.
Viņš pielika fleiti pie lūpām un izvilināja dažas griezīgas skaņas.
— Galu galā, kāda man daļa, dzīvo viņš te vai pļēgura Ķelnē? Viņš samaksāja man visu līdz pēdējam feniņam… Nevienam nav tiesību viņam pārmest. Bet, redzat, viņš izrādījās nervozs kungs. Kara gados bija laiks pierast pie revolvera šāvieniem, velns parāvis. Sakravāja visas mantas, ardievu, ardievu… Ko tur daudz — brauc laimīgs.
— Vai viņš aizbrauca pavisam? — negaidīti skaļi iejautājās Hlinovs.
Stufers piecēlās, tad atkal apsēdās. Varēja redzēt, kā viņa vaigs, uz kuru krita gaisma no istabas, izplūda, — taukains un ņirdzīgs, sadrebēja resnais vēders.
— Nudien, viņš mani brīdināja: par viņa aizbraukšanu mani noteikti iztaujāšot divi džentlmeņi. Aizbrauca, aizbrauca, dārgie džentlmeņi. Ja neticat — nāciet, parādīšu viņa istabas. Ja jūs esat draugi — lūdzu, pārliecinieties.. Tās ir jūsu tiesības — par istabām samaksāts..
Stufers atkal dzīrās piecelties — kājas viņu nekādi nevarēja noturēt. Neko sakarīgu no viņa vairs nevarēja izdabūt. Volfs un Hlinovs devās atpakaļ uz pilsētu. Visu ceļu viņi nebilda viens otram ne vārda. Tikai uz tilta, virs melna ūdens, kurā atspoguļojās laterna, Volfs pēkšņi apstājās, savilka dūres:
— Sasodīta būšana! Es taču redzēju, ka viņam pašķīda galvaskauss..
Drukns pamaza auguma vīrietis ar iesirmiem, gludi sasukātiem matiem, gaišzilās brillēs, kas aizsedza slimās acis, stāvēja pie podiņu krāsns un, nodūris galvu, klausījās Hlinovā.
Sākumā Hlinovs sēdēja uz dīvāna, pēc tam pārsēdās uz palodzes, pēc tam sāka skraidīt pa nelielo padomju vēstniecības pieņemamo istabu.
Viņš stāstīja par Gariņu un Rollingu. Stāstījums bija precīzs un secīgs, taču Hlinovs arī pats izjuta, cik neticami sablīvējušies daudzie notikumi.
— Pieņemsim, ka mēs ar Volfu kļūdāmies … Lieliski, mēs būsim laimīgi, ja mūsu secinājumi izrādīsies aplami. Tomēr piecdesmit procentus var likt par to, ka notiks katastrofa. Mūsu interešu lokā jābūt vienīgi šiem piecdesmit procentiem. Jūs, kā vēstnieks, varat pārliecināt, ietekmēt, atvērt acis.. Tas viss ir ļoti nopietni. Aparāts eksistē. Seļga tam pieskāries ar roku. Jārīkojas nekavējoties, uz karstām pēdām. Laika mūsu rīcībā nav vairāk par diennakti. Rīt naktī tam visam jāiet vaļā. Volfs palika K. Viņš dara, ko var, lai brīdinātu strādniekus, arodbiedrības, pilsētas iedzīvotājus, rūpnīcu administrāciju. Saprotams, saprotams — neviens netic.. Pat jūs …
Vēstnieks, nepaceldams acis, klusēja.
— Vietējās avīzes redakcijā par mums smējās lidz asarām… Labākā gadījumā mūs uzskata par vājprātīgiem.
Hlinovs sakampa galvu, nesukātās matu pinkas spurojās starp netīrajiem pirkstiem. Viņa seja bija novājējusi, putekļaina. Izbalējušās acis vērās vienā punktā, it kā ieraudzījušas baismīgu rēgu. Vēstnieks piesardzīgi no briļļu apakšas pašķielēja uz viņu:
— Kāpēc jūs agrāk negriezāties pie manis?
— Mums nebija faktu.. Minējumi, secinājumi — viss uz fantāzijas, ārprāta robežām.. Man arī tagad brižam liekas — pamodīšos un atviegloti nopūtīšos … Bet galvoju, esmu pie pilna saprāta. Astoņas diennaktis mēs ar Volfu neesam novilkuši drēbes, neesam gājuši gulēt.
Pēc klusuma brīža vēstnieks nopietni teica:
— Esmu pārliecināts, ka jūs neesat mistifikators, biedri Hlinov. Drīzāk jūs vajā kāda uzmācīga ideja, — viņš aši pacēla roku, apstādinādams Hlinova izmisīgo kustību, — bet es ticu jūsu piecdesmit procentiem. Es braukšu un darīšu visu, kas manos spēkos …
68
Divdesmit astotajā no rīta K pilsētas laukumā bir- ģeri salasījās pulciņos un daži ar neizpratni, citi ar bažām sprieda par dīvainajām proklamācijām, kas ielu krustojumos ar sakošļātu maizi bija pielīmētas pie namu sienām.
«Ne varas iestādes, ne rūpnīcas administrācija, ne strādnieku biedrības — neviens nevēlējās uzklausīt mūsu izmisīgos brīdinājumus. Šodien — mēs esam par to pārliecināti — rūpnīcām, pilsētai, visiem iedzīvotājiem draud bojā eja. Mēs centāmies to novērst, taču amerikāņu baņķieru uzpirktie nelieši izrādījās nenotverami. Glābieties, bēdziet no pilsētas uz līdzenumu. Ticiet mums jūsu dzīvību, jūsu bērnu vārdā.»
Policija noskārta, kas rakstījis proklamācijas, un meklēja Volfu rokā. Bet viņš bija nozudis. Dienas vidū pilsētas varas iestādes izlīmēja afišas, brīdinājumu — nekādā gadījumā neatstāt pilsētu un nepadoties panikai, jo blēžu banda acīm redzot šonakt nodomājusi pasaim- niekot atstātajās mājās.
«Pilsoņi, jūs muļķo. Uzticieties veselajam sapratam. Blēži šodien pat tiks atrasti, saņemti ciet un nodoti likuma bardzībai.»
Varas iestādes bija trāpījušas naglai uz galvas: biedējošais noslēpums izrādījās skaidrs kā diena. Birģeri tūda) nomierinājās un drīz vien jau zobojās: «Makten veikli izdomājuši, saimniekotu šie ziķeri veikalos, dzīvokļos, ha-ha. Bet mēs, stulbie, visu nakti aiz bailēm drebinātos līdzenumā.»
Iestājās vakars, tāds pats kā tūkstoši vakaru, likdams kvēlot pilsētas logiem rieta blāzmā. Kokos norima putni. Pie upes, mitrajos krastos, iekurkstējās vardes. Pulkstenis- mūra baznīcas tornī nosita astoņi. No krodziņu logiem rāmi plūda gaisma, pastāvīgie apmeklē
tāji nesteigdamies mērcēja ūsas alus putās. Norima ari ārpilsētas restorāna «Pie piekaltā ģindeņa» saimnieks — soļoja pa tukšo terasi, zākāja valdību, sociālistus un ebrejus, pavēlēja aizvērt slēģus un aizbrauca ar velosipēdu uz pilsētu.