Sai stundā pa kalnu rietumu nogāzi, pa vientulīgu ceļu gandriz bez trokšņa un bez ugunīm joņoja automobilis. Blāzma jau bija nodzisusi, zvaigznes vēl nebija spožas, aiz kalniem atplaiksnījās vēss mirdzums — lēca mēness. Līdzenumā šur tur dzeltoja uguntiņas. Un vienīgi rūpnicu pusē neapklusa dzīve.
Virs kraujas, tur, kur beidzās pilsdrupas, sēdēja Volfs un Hlinovs. Viņi vēlreiz bija izlodājuši visus kaktus, uzkāpuši kvadrātveidīgajā tornī — nekur ne mazākās pazīmes, kas liecinātu par Gariņa priekšdarbiem. Vienu bridi viņi šķitās dzirdam tālumā aizdrāžam automobili. Viņi ieklausījās, lūkojās naktī. Vakars bija kluss, smaržoja pēc mūžsena zemes miera. Brīžam gaisa strāvas atvēdīja no lejas puķu valgmi.
— Skatījos kartē, — ierunājās Hlinovs. — Nokāpjot no kalniem rietumu virzienā, mēs šķērsosim dzelzceļu pie mazas lauku stacijas, kur pietur pasta vilciens, piecos trīsdesmit. Nedomāju, ka tur dežurētu policija.
Volfs atbildēja:
— Smieklīgi un muļķīgi tas viss iznāca. Cilvēks vēl pārāk nesen beidzis pārvietoties četrrāpus un piecēlies uz pakaļkājām, viņu vēl pārāk smagi nospiež tumsonīgi un dzīvnieciski gadsimtu miljoni. Briesmīga lieta ir cilvēku masa, ko nevada liela ideja. Cilvēkus nedrīkst atstāt bez vadoņiem. Viņiem uznāk vilinājums notupties četrrāpus.
— Ko nu jūs, Volf? …
— Esmu noguris, — Volfs sēdēja uz akmeņu kaudzes, atspiedis dūrēs spēcīgo zodu. — Vai kaut mirkli jums iešāvās prātā, ka divdesmit astotajā mūs tvarstīs kā blēžus un laupītājus? Ja jūs būtu redzējis, kādiem skatieniem pārmijās šie varas pārstāvji, kad es viņu priekšā līdu vai no ādas ārā … Ai, kāds es muļķis! Un viņiem taisnība, tur tas trakākais. Viņi nekad neuzzinās, kas viņiem draudēja …
— Ja nebūtu jūsu šāviena, Volf…
— Sasodīts! … Ja es nebūtu nošāvis greizi… Esmu gatavs simt gadu nosēdēt katorgas cietumā, lai tikai pierādītu šiem idiotiem..
Volfa balss tagad dobji atbalsojās pilsdrupās. Trīsdesmit soļu attālumā no runātājiem — gluži tāpat, kā mednieks zogas uz medņa dziesmu, — pussagruvušā mūra ēkā lavījās Garins. Viņš skaidri saskatīja divu cilvēku apveidus virs kraujas, dzirdēja katru vārdu. Klajumu starp mūra stūri un torni viņš pārrāpoja. Tai vietā, kur torņa pakājei piekļāvās «Piekaltā ģindeņa» spraiš- ļotā ala, gulēja smilšakmens kolonas gabals. Garins nozuda aiz tā. Atskanēja akmens šņirkstoņa un sarūsējušas dzelzs skrapstēšana. Volfs pietrūkās kājās:
— Vai dzirdējāt?
Hlinovs skatijās uz akmeņu kaudzi, zem kuras bija nozudis Garins. Viņi aizskrēja turp. Apgāja tornim apkārt.
— Te mitinās lapsas, — ieteicās Volfs.
— Nē, drizāk būs kliedzis kāds naktsputns.
— Jāiet prom. Mums sāk rādīties halucinācijas …
Kad viņi pienāca pie stāvās taciņas, kas veda no
drupām līdz kalnu ceļam, atskanēja otrais troksnis — šķiet, kaut kas nokrita un aizvēlās. Volfs sadrebēja ar visu augumu. Viņi ilgi klausījās, aizturējuši elpu. Pats klusums, likās, džinkstēja ausīs. «Guļu — guļu, guļu — guļu,» īsi un maigi, brīžam patālu, brīžam turpat virs galvas lidojumā iekliedzās neredzams vakarlēpis.
— Ejam.
— Jā, muļķīgi.
Šoreiz viņi apņēmīgi un neatskatīdamies sāka soļot lejup. Tas izglāba vienam no viņiem dzīvību.
69
Volfs nebija nemaz tik tālu no patiesības, kad apgalvoja, ka redzējis pašķīstam Gariņa galvaskausu. Kad Garins uz mirkli apklusa mikrofona priekšā, pasniedzās pēc cigāra, kas dūmoja uz galda stūra, apaļā ebonīta klausule, kuru viņš spieda pie auss, lai kontrolētu raidījumā savu balsi, pēkšņi sašķīda drumslās. Vienlaikus
viņš dzirdēja atskanam spalgu šāvienu un sajuta zibenīgas sāpes no trieciena galvaskausa kreisajā pusē. Viņš tūdaļ nokrita uz sāniem, apvēlās uz mutes un sastinga. Viņš dzirdēja, kā nelabā balsi iekliedzas Stufers, kā aizdipēja bēgošu cilvēku soļi.
— Kurš — Rollings vai Seļga? — So miklu viņš centās atminēt, kad apmēram divas.stundas vēlāk drāzās automobilī uz Ķelni. Bet tikai tagad, noklausījies divu cilvēku sarunu uz kraujas malas, atminēja. Velna pulveris tas Seļga … Tikai, vai, vai — ķerties pie neatļautiem paņēmieniem …
Garins pabīdīja nost kolonas gabalu, kas aizsedza sarūsējušu lūkas vāku, ieslīdēja pazemē un ar elektrisko lukturīti rokā pa pussagruvušiem pakāpieniem uzkāpa «akmens murdā» — normāņu torņa biezajā mūri iebūvēta viennīcā. Tā bija akla kamera, divarpus soļus gara un plata. Pie sienas vēl bija saglabājušies bronzas riņķi un ķēdes. Pie pretējās sienas uz primitīviem steķiem stāvēja aparāts. Zem tā gulēja četras skārda kārbas ar dinamītu. Pretim aparāta stobram mūri bija izsista lūka un nomaskēta no ārpuses ar «Piekaltā ģindeņa» kauliem.
Garins nodzēsa lukturi, pabīdīja sāņus stobru un, iebāzis roku lūkā, pagrūda skeletu. Galvaskauss nokrita un aizripoja. Pa lūku varēja redzēt rūpnīcu ugunis. Gariņam bija laba redze. Viņš atšķīra pat niecīgās cilvēku figūras, kas kustējās starp korpusiem. Viss v>ņa augums drebēja. Zobi cieši sakosti. Viņš nebija domājis, ka tuvoties šim brīdim būs tik grūti. Viņš atkal nostādīja aparātu ar stobru pret lūku, piekārtoja. Atbīdīja pakaļējo vāku, pārbaudija piramīdas Tas viss bija sagatavots jau pirms nedēļas. Otrs aparāts un vecais modelis atradās lejā, birzī atstātajā automobilī.
Garins aizcirta vāku un uzlika roku uz magneto sviriņas, kas automātiski aizdedzināja piramīdas. Viņš trī cēja no galvas līdz kājām. Tā nebija sirdsapziņa (kāda gan var būt sirdsapziņa pēc pasaules kara!), bailes (viņš bija pārāk vieglprātīgs) vai žēlums pret nāvei nolemtajiem, kas lika skriet pār viņa ķermeni saltiem drebuļiem un karstuma viļņiem. Viņš ar šausminošu skaidrību saprata, ka pietiek nospiest šo kloķiti un viņš ir cilvēces ienaidnieks.
Viņš pat noņēma roku no sviriņas un dzīrās izvilkt no kabatas papirosus. Tad viņa satrauktās smadzenes atbildēja uz rokas kustību: «Tu vilcinies, tu tīksminies, tas ir ārprāts …»
Garins nospieda magneto. Aparātā iedegās un iešņācās liesma. Viņš sāka lēnām griezt mikrometrisko skrūvi.
70
Hlinovs pirmais ievēroja dīvaino gaismas kamolīti augstu pie debesīm.
— Rau, vēl viens, — viņš klusi teica.
Viņi apstājās pusceļā virs kraujas un skatījās, atgāzuši galvas. Zemāk par pirmo virs koku apveidiem parādījās otrs ugunīgs kamols un, šķiezdams dzirkstis, kā degoša raķete sāka krist lejup …
— Putni deg, — čukstēja Volfs, — skatieties.
Virs meža debess gaišajā joslā steidzīgi, nevienmērīgā skrējienā lidoja droši vien vakarlēpis, kas pirmīt bija kliedzis: «Guļu — guļu.» Viņš uzliesmoja un griezdamies nokrita zemē.
— Viņi pieskaras vadam.
— Kādam vadam?
— Vai tiešām jūs neredzat, Volf?
Hlinovs norādīja uz mirdzošu vadu, taisnu kā adatu. Tas stiepās pa augšu no pilsdrupām Anilīna kompānijas rūpnīcas virzienā. Tā ceļu iezīmēja uzliesmojušas lapiņas, degoši putnu kamoli. Tagad tas mirdzēja jo spoži — garš vada gabals urbās cauri melnai priežu sienai.
— Tas nāk zemē! — Volfs iekliedzās un nepabeidza.
Abi saprata, kas bija šis vads. Pēkšņā apmātībā viņi
spēja sekot vienīgi tā virzienam. Pirmo stara triecienu saņēma rūpnīcas dūmenis, tas salīgojās, pārlūza vidū pušu un nogāzās. Taču tas notika ļoti tālu, un krišanas troksnis nebija dzirdams.