Gandrīz tai pašā mirklī pa kreisi no dūmeņa virs garas ēkas jumta pacēlās tvaiku stabs, iekrāsojās rožaini sārts, sajaucās ar melniem dūmiem. Vēl vairāk pa kreisi slējās piecstāvu korpuss. Pēkšņi visi tā logi satumsa.
No augšas uz leju pa visu fasadi parskreja ugunigi līč- loči, vēl un vēl…
Hlinovs iebrēcās kā zaķis … Ēka sašķobījās un sagāzās, tās skelets ietinās dūmu mākoņos.
Tikai tad Volfs un Hlinovs metās atpakaļ kalnā, uz pilsdrupām. Šķērsodami līkumoto ceļu, kāpa stāvās nogāzēs caur lazdu krūmiem un smalci. Klupa, slīdēja lejup. Rēca, lamājās — viens krieviski, otrs — vāciski. Tad viņus sasniedza dobja skaņa, gluži kā zemes vaids.
Viņi atskatījās. Tagad bija redzama visa rūpnīcas teritorija, kas pletās daudzus kilometrus tālu. Puse rūpnīcas ēku liesmoja kā sērkociņu kastītes. Lejā, pie pašas pilsētas, sēņveidīgi pacēlās pelēkdzelteni dūmi. Hiperboloīda stars mežonīgā ātrumā šaudījās šai postāžā, pūlēdamies sataustīt galveno — sprāgstošo pusfabrikātu noliktavas. Blāzma plaiksnījās pār visu debesi. Dūmu mākoņi, dzelteni, rūsgani, sudrabaini balti dzirksteļu kūļi kāpa pāri kalniem.
— Ak, par vēlu! — iekliedzās Volfs.
Varēja redzēt, kā plūst pa krītaini baltām ceļu lentām kaut kāda dzīva putra. Upes josla, kas atspoguļoja visu milzīgo ugunsgrēku, šķita mūsaina no melniem punktiem. Tur glābās iedzīvotāji — cilvēki bēga uz līdzenumu.
— Par vēlu, par vēlu! — kliedza Volfs. Putas un asinis tecēja pa viņa zodu.
Glābties bija par vēlu. Zāļainais laukums starp pilsētu un rūpnīcu, pārklāts ar garām dakstiņu jumtu rindām, pēkšņi pacēlās. Zeme uzrūga. Tas bija pirmais, ko ieraudzīja acis. Tai pašā mirklī no pazemes pa plaisām izlauzās alkanas liesmu mēles. Un tūdaļ no liesmām uzšāvās žilbinošs, neredzēti spilgts uguns un kvēlojošas gāzes stabs. Padebeši it kā uzlidoja gaisā virs visa līdzenuma. Apkārtne piepildījās ar zaļgani sārtu gaismu. Tajā skaidri, gluži kā saules aptumsumā, izdalījās katrs zariņš, katrs zāles cers, akmens un divas sastingušas, baltas cilvēku sejas.
Nogranda. Grāviens sekoja grāvienam. Gaisu tricināja atvērušās zemes rēkoņa. Sadrebēja kalni. Viesuļvētra sapurināja un nolieca pie zemes kokus. Gaisā lidoja akmeņi un apdeguši koku gabali. Dūmu mākoņi pārklāja līdzenumu.
Kļuva tumšs, un tumsā nogranda ātrs, vēl baismīgāks sprādziens. Viss piedūmotais gaiss piestrāvoja ar drūmi rūsainu puveklainu gaismu.
Vējš, akmeņu šķembas, zari notrieca no kājām un aizrāva pa krauju lejā Hlinovu un Vollu.
71
— Kapteini Jansen, es gribu izkāpt krastā.
— Klausos.
— Es gribu, lai jūs brauktu man līdz.
Jansens aiz labpatikas nosarka. Pēc minūtes lakota sešairu laiva viegli nokrita no «Arizonas» borta dzidrajā ūdenī. Trīs sārti, melnīgsnēji matroži nolaidās pa tauvu uz airētāju soliem. Pacēla airus, sastinga.
Jansens gaidīja pie kāpnēm. Zoja vilcinājās, aizvien vēl ar izklaidīgu skatienu raudzījās uz tveicē trīsmojošo Neapoles panorāmu ar augšup kāpjošām terasēm, uz sena cietokšņa terakota[21] mūriem un torņiem virs pilsētas, uz laiski dūmojošo Vezuva virsotni. Nepūta ne vēsma, un jūra laistījās kā spogulis.
Daudzas laivas gausi slīdēja pa līci. Kādā no tām, kājās stāvēdams, ar stūres airi īrās garš vecis, kas šķita kā izkāpis no Mikelandželo zīmējumiem. Sirmā bārda krita uz sadriskāta, aplāpīta, tumša mēteļa, sirmās matu pinkas kā kupls vainags apņēma galvu. Pār plecu — lin- audekla soma.
Tas bija visā pasaulē pazīstamais Pepo, ubags.
Viņš izbrauca pats savā laivā lūgt dāvanas. Vakar Zoja bija nometusi viņam no borta solīdu papīrīti. Šodien viņš atkal stūrēja laivu uz «Arizonu». Pepo bija pēdējais vecās Itālijas romantiķis, dievu un mūzu mīlulis. Tas viss aizgāja uz neatgriešanos. Neviens vairs nerau- dēja, laimīgām acīm vērdamies uz vecajiem akmeņiem. Karalaukos trūdēja tie mākslinieki, kas kādreiz bija maksājuši skanošu zelta gabalu, kad gleznoja Pepo starp Cecīlija Jukundusa mājas drupām Pompejā. Pasaule bija tapusi garlaicīga.
Lēni vilkdams airi, Pepo slīdēja pa «Arizonas» borta atspulga zalgmojošo ūdeni, pacēla majestātisko, kā medaļā iekalto, krunkaino seju ar pinkainām uzacim un izstiepa roku. Viņš pieprasīja ziedojumu. Zoja, pārliekusies pār margām, pavaicāja viņam itāliski:
— Pepo, uzmini, — pāris vai nepāris?
— Pāris, sinjora.
Zoja iemeta viņam laivā žūksni jaunu asignāciju.
— Pateicos, dai|ā sinjora, — cēli teica Pepo.
Ilgāk vairs nebija ko kavēties. Zoja bija zīlējusi uz
Pepo: atbrauks laivā vecais ubags, atbildēs «pāris» — viss būs labi.
Tomēr viņu tirdīja nelāgas priekšnojautas: ja nu pēkšņi hotelī «Splendid» ierīkots policijas slēpnis? Bet ausīs skanēja pavēloša balss: «…Ja jums dārga jūsu drauga dzivība..» Citas izejas nebija.
Zoja nokāpa laivā. Jansens apsēdās pie stūres, airi atvēzējās, un Santa Lūcijas krastmala skrēja pretim — mājas ar atklātām kāpnēm, ar ve]u un kankariem uz auklām, šauras ieliņas ar pakāpieniem kalna slīpumā, puspliki bērneji, sievietes pie durvīm, rūsganas kazas, austeru nojumes pie paša ūdens un zvejnieku tīkli, izklāti uz granīta.
— «Splendid,» noteica Zoja, iesēzdamās kopā ar Jan- senu karietē.
Viesnīcas portjē Zoja pajautāja, vai nav pienākusi korespondence uz Lamola kundzes vārda Viņai pasniedza radiotelegramu bez paraksta: <rGaidiet lidz sestdienas vakaram.» Zoja paraustīja plecus, pasūtīja istabas un aizbrauca ar Jansenu apskatīt pilsētu. Viņi staigāja no veikala uz veikalu, Zoja pirka visu, ko viņai piedāvāja runīgie pārdevēji. Beidzot tas viss viņai apnika.
— Brauksim uz Pompeju, — viņa ierosināja.
Automobilī aizdrāzās uz Vezuva pakāji un ilgi klīda
pa senās pilsētas ielām, kas bija atraktas no pelniem.
Zoja ar lietussarga smaili iztraucēja zaļās ķirzakas, kas snauda pirms divi tūkstošiem gadu pārnesto mītņu priekšā.
— Garlaicīgi, brauksim atpakaļ, — viņa teica. — Neciešu to, kas bijis, neciešu atmiņas..
Vakariņas ēda kādā krastmalas restorānā. Reizēm Zoja piecēlās no galda, uzlika Jansenam uz pleciem kailo roku un dejoja ar pusaizvērtiem plakstiem un seju, kas neko neizteica. Viņai «mežonīgi» pievērsa uzmanību. Deja sakairināja ēstgribu un slāpes.
Kad viņi nāca laukā no restorāna, Jansens iejautājās:
— Kur pavēlēsiet man šonakt atrasties — uz jahtas vai viesnīcā?
Zoja uzmeta viņam ātru mirkli un tūdaļ novērsās, neatbildēja. Ienākdama pa viesnīcas durvīm, atbalstījās uz Jansena dzelzs rokas. Portjē, pasniegdams atslēgu, savaikstīja savu skūto, tumšo seju nelāgā smīnā. Zoja pēkšņi sadurstījās:
— Vai ir kas jauns?
— Nē, itin nekas, siņjora.
Zoja pagriezās pret Jansenu:
— Ieejiet smēķējamā istabā, izsmēķējiet papirosu; ja jums nav apnicis ar mani mēļot, — es piezvanīšu.
Viņa viegli aizņirbināja pa kāpņu sarkano paklāju. Jansens stāvēja apakšā. Pagriezienā viņa atskatījās, uzsmaidīja. Jansens iegāja smēķējamā istabā un apsēdās pie telefona. Uzsmēķēja — kā viņa bija likusi. Atgāzies gaidīja telefona zvanu. Iztēlojās …
Taču telefons nezvanīja. Jansens aizvēra acis, lai neredzētu nolādēto aparātu… Sasodīts, kas vēl nebūs, iemīlējies kā puika … Kāds apstājās aiz viņa krēsla atzveltnes. Jansens atvēra acis. Pielēca kājās. Viņa priekšā stāvēja Rollings. Kapteinim visas asinis sakāpa sejā.