— Kapteini Jansen, — Rollings ierunājās čērkstošā balsī, — pateicos jums par Lamola kundzes aprūpēšanu, šovakar jūs viņai vairs nebūsiet vajadzīgs. Iesaku jums atgriezties pie saviem pienākumiem …
— Klausos, — tikai ar lūpām pateica Jansens.
Rollings pa šo mēnesi bija stipri pārvērties: seja kļuvusi tumšāka, acis iekritušas, bārdiņas melni rūsganie sari pārņēmuši arī vaigus. Mugurā viņam bija silta žakete, kabatas uz krūtīm izspīlējušās, piestūķētas ar naudu un čeku grāmatiņām.. «Ar kreiso pa deniņiem, ar labo ieslīpi pa žokli, un — krupis izlaidīs garu …» — kapteiņa Jansena dzelzs dūres pietūka aiz dusmām, Jp Zoja šai mirklī būtu klāt, pavērtos kapteinī, no Rollinga paliktu pāri tikai kaulu maiss.
— Pēc stundas es būšu uz «Arizonas», — saraucis uzacis, Rollings valdonīgi noteica.
Jansens paņēma no galda cepuri, uzmauca labi dziļi, atstāja istabu.
Pārgāja pāri ielai, nokāpa pie ūdens. Uzkliedza:
— Laivu!
Iemetās «Arizonas» laivā, apsēdās pie stūres.
— Airējiet, kuces bērni!
Uzskrējis pa kāpnēm uz jahtas, uzbrēca palīgam: «Cūkkūts ne klājs!» Ieslēdzās savā kajītē un, norāvis cepuri, iekrita gultā. Viņš klusu īdēja.
Tieši pēc stundas atskanēja sardzes matroža uzsauciens, viņam atbildēja vārga balss no ūdens. Iečīkstējās kāpnes. Jautri, skanīgi sauca kapteiņa palīgs:
— Visi uz klāja!
Bija atbraucis saimnieks. Saglabāt pašlepnuma atliekas varēja, vienīgi sagaidot Rollingu tā, it kā krastā nekas nebūtu noticis. Jansens cienigi un mierīgi iznāca uz tiltiņa. Rollings uzkāpa pie viņa, pieņēma ziņojumu par kuģa stāvokli un paspieda roku. Oficiālā daļa bija beigusies. Rollings aizdedzināja cigāru — sīkulis, sauszemes žurka, siltā tumšā uzvalkā, kas apvaino «Arizonas» eleganto daiļumu un debesis virs Neapoles.
Bija jau pusnakts. Starp mastiem un rājām mirdzēja zvaigznāji. Pilsētas un kuģu ugunis atspulgojās bazalt- melnajā līča ūdeni. Iekaucās un apklusa velkonīša sirēna. Tālumā sašūpojās blāvi ugunīgi stabi.
Rollings, šķiet, bija pilnīgi nodevies cigāram: ostīja to, pūta dūmus uz kapteiņa pusi. Jansens, nolaidis rokas, oficiāli stāvēja viņa priekšā
— Lamola kundze izteica vēlēšanos palikt krastā, — sacīja Rollings, pielika pie lūpām kreiso roku, pasūkāja ādu delnas augšpusē. — Es palikšu uz jahtas līdz rītam, varbūt arī visu nākamo dienu … Lai mana uzturēšanās netiktu iztulkota aplami un ačgārni… (Pasūkājis viņš pastiepa roku pret gaismu, kas nāca pa atvērtajām kajītes durvīm.) Tātad.. aplami un ačgārni … (Jansens raudzījās tagad uz saimnieka roku, uz tās bija nagu pēdas.) Apmierinu jūsu ziņkāri: es gaidu uz jahtas kādu cilvēku. Bet viņš mani te negaida. Viņam jāierodas kuru katru brīdi. Dodiet rīkojumu, lai man nekavējoties ziņotu, tiklīdz viņš kāps uz borta. Ar labu nakti.
Jansenam galva gāja riņķī. Viņš pūlējās kaut ko apjēgt. Lamola kundze palika krastā. Kāpēc? Kaprīze… Vai ari tā gaida viņu? Nē, — bet svaigās skrambas uz saimnieka rokas … Kaut kas ir atgadījies … Ja nu viga pēkšņi gul gultā ar pārgrieztu rīkli? Vai arī iebāzta maisā un nogremdēta līča dibenā? Miljardieri ne ar ko nerēķinās.
Pie vakariņu galda kopkajītē Jansens lika atnest glāzi viskija bez sodas, lai dabūtu kaut cik skaidrāku galvu. Kapteiņa palīgs izstāstīja avīžu sensāciju — briesmīgs sprādziens vācu Anilīna kompānijas rūpnīcās, sagrauta vesela pilsētiņa, gājuši bojā vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku.
Kapteiņa palīgs turpināja:
— Mūsu saimniekam ellīgi veicas. No anilīna rūp nīcu bojā ejas viņš izsitīs tik lielu peļņu, ka nopirks Vāciju ar visām iekšām, hohencolleriem[24] un sociāldemokrātiem. Dzeru par saimnieku.
Jansens aiznesa avīzes uz savu kajīti. Uzmanīgi izlasīja sprādziena aprakstus un dažādus citu par citu bezjēdzīgākus katastrofas cēloņu skaidrojumus. Slejās ņirbēja Rollinga vārds. Modes nodaļā bija norādīts, ka nākošajā sezonā modē būs — bārda, kas sedz vaigus, un augsts katliņš mīkstas platmales vietā. Laikraksta «Ex- celsior» pirmajā lappusē — «Arizonas» fotogrāfijā un ovālā — Lamola kundzes brīnišķīgā galviņa. Raudzīdamies tajā, Jansens galigi zaudēja mieru. Viņa satraukums auga augumā.
Pulksten divos naktī viņš izgāja no kajītes un ieraudzīja Rollingu sēžam krēslā uz augšējā klāja. Jansens atgriezās kajītē. Nometa drēbes, uz kailas miesas uzvilka vieglu smalkvilnas uzvalku, cepuri, kurpes un kabatas portfeli iesēja gumijas maisiņā. Nosita trīs. Rollings aizvien vēl sēdēja krēslā Pulksten četros viņš turpināja sēdēt krēslā, bet viņa siluets ar plecos iegumušu galvu šķita bez dzīvības — viņš gulēja Pēc brīža Jansens nedzirdami nolaidās pa enkura ķēdi ūdenī un aizpeldēja uz krastmalu.
73
— Zojas kundze, neuztraucieties veltīgi: telefons un zvani pārgriezti.
Zoja atkal apsēdās uz gultas malas. Ļauns smīns sašķobīja viņas lūpas. Stass Tiklinskis izgāzās krēslā istabas vidū, skrullēja ūsas, pētīja savas lakādas kurpes. Smēķēt viņš tomēr neuzdrīkstējās — Zoja kategoriski aizliedza, bet Rollings bija stingri piekodinājis izturēties pret dāmu pieklājīgi.
Bija jau apmēram pulksten pieci no rīta. Visi Zojas mēģinājumi atbrīvoties, piemānīt nebija devuši nekādus panākumus.
— Vienalga, — Zoja noteica, — tā vai citādi es darīšu to zināmu policijai.
— Viesnīcas kalpotāji uzpirkti, samaksāta liela nauda.
— Es izdauzīšu logu un kliegšu, kad iela būs pilna
ļaužu.
— Arī tas ir paredzēts. Pat ārsts nolīgts, lai konstatētu jūsu nervu lēkmes. Jums heviens nepalīdzēs un nenoticēs. Sēdiet mierigi.
Zoja nokrikšķināja pirkstus un pateica krieviski:
— Neģēlis. Roklaiža. Nekauņa.
Tiklinskis sāka bozties, ūsas saslējās stāvus. Taču lamāties nebija pavēlēts. Viņš norūca:
— Ē, zinām, jau zinām, kā sievišķi lamājas. Man žēl jūs, kundze. Taču diennakti, bet varbūt arī divas mums būs šeit jānosēž tete-a-tete. Labāk apgulieties, nomieriniet savus nervus … Aijā žū-žū, kundze.
Viņam par pārsteigumu Zoja šoreiz paklausīja. Nometa kurpītes, apgulās, ierīkojās uz spilveniem, aizvēra acis.
Caur skropstām viņa redzēja Tiklinska apaļo, nikno seju, kas viņu uzmanīgi vēroja. Viņa nožāvājās vienreiz, otrreiz, palika roku zem vaiga.
— Noguru, lai nāk kas nākdams, — viņa klusu piebilda un atkal nožāvājās.
Tiklinskis ērtāk ierīkojās krēslā. Zoja rāmi elpoja. Pēc kāda laika viņš sāka berzēt acis. Piecēlās, pagājās, atspiedās pret stenderi. Acīm redzot bija nolēmis cīnīties ar miegu, stāvot kājās.
Tiklinskis bija muļķis. Zoja izvilināja no viņa visu, kas bija vajadzīgs, un tagad gaidīja, kad viņš iemigs. Stutēt stenderi bija grūti. Viņš vēlreiz apskatīja atslēgu un atgriezās pie krēsla.
Pēc brīža noslīga viņa tuklais žoklis. Tad Zoja izlēca no gultas. Ar ātru kustību izvilka no Tiklinska vestes kabatas slēdzeni. Paķēra kurpītes. Iebāza slēdzeni — stingrā atslēga negaidīti noskrapstēja.
Tiklinskis iekliedzās kā murgos: «Kas? Kas?» Izsprāga no krēsla. Zoja atgrūda durvis. Taču Tiklinskis jau satvēra viņu aiz pleciem. Nogāza zemē. Grūzdams ar kāju viņu dziļāk istabā, pūlējās aizvērt durvis. Bet — kaut kas traucēja. Zoja redzēja, ka viņas uzrauga kakls pieplūst ar asinīm.