Nekad agrāk nebija gadījies, ka Rollings būtu norāvis žaketei pogas. Tagad viņš novīļāja visas trīs pogas. Viņš stāvēja greznā, ar Širazas[25] paklājiem izklātā un dārgām koka šķirnēm apšūtā kajītē un raudzījās uz sienas pulksteni.
Norāvis pogas, viņš ņēmās grauzt nagus. Ar neiedomājamu ātrumu viņš atgriezās pirmatnējā mežoņa stāvoklī. Viņš dzirdēja sardzes matroža uzsaucienu un Gariņa atbildi no laivas. Viņam nosvida rokas no šīs balss.
Smaga laiva atsitās pret bortu. Atskanēja matrožu lamas. Ieņirkstējās kuģa kāpnes, sāka klaudzēt soļi. «Ņem ciet, pieķer … Uzmanīgāk … Gatavs … Kur nest?» Tad viss apklusa.
Garins iekritis slazdā. Beidzot! Rollings saņēma ar aukstiem, mitriem pirkstiem degunu un izvilināja šņācošas, krekstošas skaņas. Tie, kas viņu pazina, apgalvoja, ka viņš nekad savā mūžā neesot smējies. Nav tiesa! Rollings mīlēja pasmieties, bet bez lieciniekiem, viens pats, pēc veiksmes un tieši tā, neskanīgi.
Pēc tam izsauca pa telefonu Jansenu:
— Vai uzņēmāt uz borta?
— Jā.
— Aizvediet viņu uz apakšējo kajīti un ieslēdziet. Papūlieties to nostrādāt smalki, bez trokšņa.
— Klausos! — jestri attrauca Jansens. Kaut kā pārāk jestri, Rollingam tas nepatika.
— Hallo, Jansen?
— Jā.
— Pēc stundas jahtai jābūt atklātā jūrā.
— Klausos.
Uz jahtas sākās rosība. Iešķindējās laukā vilktā enkura ķēde. Ierūcās motori. Aiz iluminatora sāka plūst zaļgana ūdens straumes. Sāka griezties krasts. Kajītē
ielauzās valgs vējiņš. Un līksma ātruma izjūta pārņirba visu «Arizonas» slaido korpusu.
Protams, Rollings apjēdza, ka izdara lielu muļķību. Bet nebija vairs agrākā Rollinga. aukstasinīgā spēlmaņa, nesatricināmā bifeļa, neiztrūkstoša svētdienas sprediķu apmeklētāja. Viņš rīkojās tagad tā vai citādi nevis tāpēc, ka bija izdevīgi, bet tāpēc, ka negulētu nakšu mokas, naids pret Gariņu, greizsirdība it kā miglā ietina viņa smadzenes. Viņu bija pārņēmusi viena vēlēšanās — iznicināt Gariņu un atgūt Zoju.
Pat pasakainā veiksme — Anilīna kompānijas rūpnīcu bojā eja pagāja kā sapnī. Rollings pat nepainteresējās, cik simtu miljonu viņam noskaitīja divdesmit devītajā visas pasaules biržas.
Šai dienā viņš gaidīja Gariņu Parīzē, kā bija norunāts. Garins neatbrauca. Rollings to jau bija paredzējis un trīsdesmitajā traucās aeroplānā uz Neapoli.
Tagad Zoja bija novākta no spēles laukuma. Starp viņu un Gariņu vairs neviens nestāvēja. Izrēķināšanās bija pārdomāta līdz sīkumiem. Rollings uzsmēķēja cigāru. Viņš tiešām mazliet vilcinājās. Viņš izgāja no kajītes gaitenī. Atvēra durvis uz apakšējo klāju, tur stāvēja kastes ar aparātiem. Divi matroži, kas sēdēja uz tām, pietrūkās kājās. Rollings nosūtīja viņus uz kubriku.
Aizcirtis durvis uz apakšējo klāju, viņš nesteigdamies devās uz pretējām durvīm, uz kabīni. Satvēris durvju rokturi, viņš ievēroja, ka cigāra pelni ir aizlūzuši. Rollings tīksmīgi pasmaidīja, domas darbojās skaidri, jau sen viņš nebija izjutis tādu apmierinājumu.
Viņš atrāva durvis. Kabīnē, zem griestu kristālā kupola, vērdamies uz ienācēju, sēdēja Zoja, Garins un Selga. Tad Rollings atkāpās gaitenī. Viņam trūka elpas, viņa smadzenes, šķiet, tai pašā mirklī kāds apmaisīja ar karoti. Deguns nosvīda. Bet vistrakākais bija tas, ka viņš smaidīja nožēlojami un muļķīgi, gluži kā ierēdnītis, kas pieķerts izkasām skaitļus grāmatvedības dokumentos (tas tiešām ar viņu bija noticis pirms kādiem divdesmit pieciem gadiem).
— Labdien, Rolling, — teica Garins pieceldamies, — nu arī es, draudziņ, esmu klāt.
Bija noticis visbriesmīgākais — Rollings nokļuvis smieklīgā stāvoklī.
Ko gan varēja darīt? Griezt zobus, plosīties, šaut? Vēl sliktāk, vēl muļķīgāk … Kapteinis Jansens viņu nodevis, skaidrs. Uz komandu nevar paļauties … Jahta atklātā jūrā. Ar lielu piepūli (viņam pat nostrinkšķēja kaut kas iekšā) Rollings nodabūja no sejas nejēdzigo smaidu.
— Ā! — Viņš pacēla roku un savēcināja to sveicienam: — Ā, Garins… Kas ir, uznāca vēlēšanās izklaidēties? Laipni lūdzu, priecājos … Palīksmosimies …
Zoja strupi pārtrauca:
— Jūs esat draņķīgs aktieris, Rolling. Beidziet uzjautrināt publiku. Nāciet iekšā un apsēdieties. Te visi savējie — nāvīgie ienaidnieki. Pats esat vainīgs, ka sagādājāt sev šādu jautru kompāniju braucienam pa Vidusjūru.
Rollings alvas acīm pavērās Zojā:
— Lielos pasākumos, Lamola kundze, nav personīga naida vai draudzības.
Un viņš apsēdās pie galda gluži kā ķeizars tronī — starp Zoju un Gariņu. Nolika rokas uz galda. Kādu brīdi valdīja klusums. Rollings ierunājās:
— Labi, esmu zaudējis spēli. Cik man jāmaksā?
Garins atbildēja mirdzošām acīm, starodams smaidā,
kuru katru brīdi gatavs ierēkties labsirdīgos smieklos:
— Tieši pusi, vecais draudziņ, pusi, kā bija norunāts Fonteneblo mežā. Te ir liecinieks. — Viņš norādīja ar bārdiņu uz Selgu, kas drūmi bungāja ar pirkstiem pa galdu. — Jūsu grāmatvedībā es neiešu rakņāties. Bet pēc acumēra — miljardu dolāros, protams, gala aprēķinā. Jums šī operācija noritēs bez sāpēm. Jūs taču ierausāt Eiropā elles naudu.
— Miljardu būs grūti izmaksāt uzreiz, — iebilda Rollings. — Es apdomāšu. Labi. Šodien pat izbraukšu uz Parīzi. Ceru, ka piektdien, teiksim, Marseļā es varēšu izmaksāt lielu daļu no šīs summas …
— Vai-vai-vai, — novilka Garins, — bet jūs, vecais
zēn, netiksiet brīvībā, iekāms nebūsiet nokārtojis maksājumu.
Šeļga uzmeta miljardierim ašu skatienu, neteica ne vārda. Rollings saviebās, it kā dzirdētu kādu muļķīgi un netaktiski izrunājamies:
— Vai tā tas būtu jāsaprot, ka jūs esat nolēmuši aizturēt mani uz šā kuģa?
— Jā.
— Atgādinu, ka es kā Savienoto Valstu pilsonis esmu neaizskarams. Manu brīvību un manas intereses aizstāvēs visa Amerikas kara flote.
— Jo labāk! — Zoja iekliedzās nikni un kaismīgi. — Jo ātrāk, jo labāk! …
Viņa piecēlās, izstiepa rokas, sažņaudza dūres tā, ka kauliņi kļuva balti.
— Lai visa jūsu flote — pret mums, lai visa pasaule saceļas pret mums. Jo labāk!
Viņas īsie svārciņi noplandījās straujā kustībā. Baltā jūrnieku blūze ar zelta pogām, mazā, meitenigi apcirptā Zojas galva un dūrltes, kurās viņa dzirās saņaugt pasaules likteni, aiz uzbudinājuma satumsušās pelēkās acis, satrauktā seja — tas viss bija gan amizanti, gan baigi.
— Droši vien es nebūšu jūs laga sadzirdējis, cienīta kundze. — Rollings ar visu augumu pagriezās pret Zoju: — Jūs grasāties cīnīties pret Savienoto Valstu kara floti? Vai tā jums labpatika izteikties?
Selga mitējās bungāt ar pirkstiem. Pirmo reizi šai mēnesī viņam kļuva jautri. Viņš pat Izstiepa kājas un atgāzās kā teātri.
Zoja raudzījās uz Garinu, viņas skatiens satumsa vēl vairāk.
— Esmu savu pateikusi, Pjotr Petrovič… vārds jums …
Garins sabāza rokas kabatās, nostājās uz papēžiem, šūpodamies un smaidīdams ar sarkanām, šķiet, krāsotām lūpām. Viņš likās ākstīgs, nenopietns. Vienīgi Zoja noskārta tēraudcieto, spēka pārpilnībā kūsājošo, noziedzīgo gribu.
— Pirmkārt, — viņš teica un pacēlās uz pirkstgaliem, — mums nav nekāda īpaša naida tieši pret Savienotajām Valstīm. Mēs pacentīsimies paplucināt jebkuru floti, kas mēģinās vērsties pret mani ar agresīvu rīcību. Otrkārt, — viņš pārgāja no pirkstgaliem uz papēžiem, — mēs nemaz neuzplijamies ar kautiņu. Ja Amerikas un Eiropas militārie spēki atzīs mūsu svētās tiesības ieņemt jebkuru teritoriju, kāda mums būs vajadzīga, mūsu suverēnās tiesības un tā tālāk, un tā tālāk, tad mēs liksim tos mierā, vismaz karadarbības ziņā. Pretējā gadījumā ar Amerikas un Eiropas sauszemes karaspēku un kara floti, cietokšņiem, bāzēm, karamateriālu noliktavām, galvenajiem štābiem un visu citu mēs rīkosimies nesaudzīgi. Anilīna rūpnīcu liktenis, es ceru, jūs pārliecina, ka es nerunāju tukšu.