Garins paplikšķināja Rollingam uz pleca.
— Hallo, veco zēn, bet bija laiks, kad es lūdzu jūs par kompanjonu manā pasākumā … Pietrūka fantāzijas, bet tas viss tāpēc, ka jums nav augstas kultūras. Kāda tur māka — aptīrīt biržas vīrus un sapirkt rūpnīcas. Aizvēsturiskas grabažas … Bet īstu cilvēku — nogulē- jāt… īstu jūsu muļķīgo miljonu organizatoru.
Rollings kļuva līdzīgs trūdošam līķim. Ar grūtībām izveldams pār lūpām vārdus, viņš nošņācās:
— Jūs esat anarhists …
Te Seļga, ieķēries ar veselo roku matos, sāka tik nevaldāmi smieties, ka augšā aiz stikla jumta parādījās kapteiņa Jansena izbiedētā seja. Garins pagriezās uz papēžiem un atkal — Rollingam:
— Nē, veco zēn, jums pauris sācis slikti gremot. Es neesmu anarhists … Es esmu tas pats lielais organizators, kuru jūs vistuvākajā laikā meklēsiet ar uguni… Par to parunāsim kādā pavaļīgākā brīdī. Rakstiet čeku … Un pilnā gaitā — uz Marseļu.
79
Tuvākajās dienās notikumi risinājās šādi: «Arizona» izmeta enkuru Marseļas ostas ārējā reidā. Garins iesniedza Lionas kredīta bankā Rollinga čeku par divdesmit miljoniem mārciņu sterliņu.[26] Bankas direktors panikā izbrauca uz Parīzi.
Uz «Arizonas» bija paziņots, ka Rollings ir slims. Viņš sēdēja, ieslēgts savā kajītē, un Zoja modri uzmanīja, lai viņš būtu izolēts. Trīs dienas un naktis «Arizona» uzņēma šķidro degvielu, ūdeni, konservus, vīnu un daudz ko citu. Matroži un dīkdieņi krastmalā nevarēja vien nobrīnīties, kad izpriecu jahtai tuvojās laiva, piekrauta ar smilšu maisiem. Dzirdēja runājam, ka jahta dodoties uz Zālamana salām, kur cilvēkēdāji mudžēt mudž. Kapteinis Jansens iepirka ieročus — divdesmit karabīnes, revolverus, gāzmaskas.
Noliktajā dienā Garins un Jansens atkal ieradās bankā. Viņus sagaidīja finansu ministra biedrs, kas bija speciāli atbraucis no Parīzes. Bārstīdams laipnības un neapšaubīdams čeka īstumu, viņš tomēr izteica vēlēšanos redzēt pašu Rollingu. Viņu aizveda uz «Arizonu».
Rollings sagaidīja viņu pavisam slims, ar iekritušām acīm. Viņš tik tikko spēja piecelties no krēsla. Rollings apliecināja, ka čeku izsniedzis viņš, ka dodas ar jahtu tālā ceļojumā un lūdz ātrāk nokārtot visas formalitātes.
Finansu ministra biedrs, ieķēries krēsla atzveltnē un žestikulēdams līdzīgi Kamilam Demulēnam [27], teica runu par tautu lielo draudzību, par Francijas kultūras vērtībām un lūdza atlikt maksājuma termiņu.
Rollings, gurdi aizvēris acis, pašūpoja galvu. Beigās vienojās, ka Lionas kredīts izmaksās trešdaļu summas mārciņās, bet pārējo — frankos pēc kursa.
Nauda tika atvesta pievakarē kara flotes kuterī. Pēc tam kad nepiederošie bija prom, uz kapteiņa tiltiņa iznāca Garins un Jansens.
— Sasaukt visus uz klāja.
Komanda nostājās ierindā uz kvātera, un Jansens ierunājās stingrā un skarbā balsī:
— Matroži, jahta «Arizona» dodas ārkārtīgi bīstamā un riskantā braucienā. Lai esmu nolādēts, ja uzņemos atbildību par kāda dzīvību, par īpašnieku dzīvībām un pašu kuģi. Jūs mani pazīstat, haizivs bērni. Algu palielinu divas reizes, tāpat dubultojas parastās prēmijas. Visiem, kas atgriezisies dzimtenē, tiks piešķirta mūža pensija. Dodu laiku apdomāties līdz saules rietam. Kas nevēlas riskēt, var ņemt kājas pār pleciem.
Vakarā astoņi cilvēki no komandas izkāpa krastā. Tai pašā naktī komanda tika papildināta ar astoņiem uz visu gataviem neliešiem, kurus kapteinis Jansens pats savaņģoja ostas krodziņos.
Pēc piecām dienām jahta noenkurojās Sauthemptonas reidā, un Garins un Jansens iesniedza Anglijas karaliskajā bankā Rollinga čeku par divdesmit miljoniem mārciņu. (Apakšnamā strādnieku partijas lideris šai sakarā uzdeva saudzīgu jautājumu.) Naudu izmaksāja. Laikraksti plosijās. Daudzās pilsētās notika strādnieku demonstrācijas. Žurnālisti drāzās uz Sauthemptonu. Rollings nevienu nepieņēma. «Arizona» iepildīja šķidro degvielu un uzņēma kursu pāri okeānam.
Pēc divpadsmit dienām jahta izmeta enkuru Panā- mas kanālā un nosūtīja radiogramu, izsaucot pie aparata «Aniline Rolling» galveno direktoru Maku Linneju. Noliktajā stundā Rollings, sēdēdams radiokabinē revolvera stobra priekšā, nodeva Makam Linnejam pavēli izmaksāt čeka uzrādītājam misteram Gariņam simt miljonus dolāru. Garins aizbrauca uz Ņujorku un atgriezās ar naudu un pašu Maku Linneju. Tā bija kļūda. Rollings runāja ar direktoru tieši piecas minūtes Zojas, Gariņa un Jan- sena klātbūtnē. Maks Linnejs aizbrauca, dziļi pārliecināts, ka lieta nav tīra.
Pēc tam «Arizona» sāka kreisēt tuksnesīgajā Karaību jūrā. Garins braukāja pa Ameriku, pa rūpnīcām, nofrak- tēja tvaikoņus, iepirka mašīnas, aparātus, darba rīkus, tēraudu, cementu, stiklu. Sanfrancisko norisa iekraušana. Gariņa pilnvarotais noslēdza kontraktus ar inženieriem, tehniķiem, strādniekiem. Otrs pilnvarotais izbrauca uz Eiropu un vervēja starp krievu baltās armijas atliekām piecsimt cilvēkus policijas dienestam.
Tā pagāja apmēram mēnesis. Rollings katru dienu runāja pa radio ar Ņujorku, Parīzi, Berlīni. Viņa pavēles bija skarbas un nepielūdzamas. Pēc anilīna rūpnīcu bojā ejas Eiropas ķīmiskā rūpniecība mitējās pretoties. «Aniline Rolling» rēgojās uz visiem fabrikātiem. Tas bija spiedogs — dzeltens aplis ar trim melnām svītriņām un uzrakstu: augšā — «Pasaule», apakšā — «Aniline Rolling companv». Radās iespaids, ka itin visiem eiropiešiem jābūt apzīmogotiem ar šo dzelteno aplīti. Tā «Aniline Rolling» gāja uzbrukumā pāri Anilīna kompānijas rūpnīcu kūpošajiem gruvešiem.
Baisma koloniāla smaciņa vējoja pa visu Eiropu. Dzisa cerības. Neatgriezās jautrība un prieks. Trūdēja neskaitāmas gara bagātības putekļainās bibliotēkās. Dzeltena saule ar trim melnām svītriņām apmirdzēja ar nedzivu gaismu pilsētu kolosus, dūmeņus un dūmus, reklāmas, reklāmas, reklāmas, kas izsūca cilvēkiem asinis, un piespļaudītās, akmeņainās ielās un šķērsielās starp vitrīnām, reklāmām, dzelteniem apļiem un aplīšiem — cilvēku sejas, savaikstītas bada, garlaicības un izmisuma grimasē.
Valūtas zaudēja vērtību. Nodokļi palielinājās. Parādi auga augumā. Un svētai likumībai, kas pavēl cienīt pienākumu un tiesības, ietriecās pierē dzeltenais spiedogs. Maksā.
Nauda plūda tērcēm, strautiem, upēm uz «Aniline Rolling» kasēm. «Aniline Rolling» direktori iejaucās valstu iekšējās lietās, starptautiskajā politikā. Viņi izveidoja ko lidzigu slepenu valdoņu ordenim.
Garins krustām šķērsām joņoja pa Savienotajām Valstīm ar diviem sekretāriem, inženieriem, mašīnrakstītājām un veselu Baru kurjeru. Viņš strādāja divdesmit stundas diennaktī. Nekad neinteresējās par cenām un nekaulējās.
Maks Linnejs ar bažām un izbrīnu sekoja Gariņa darbībai. Viņš nesaprata, kālab tas viss tiek pirkts un iekrauts kuģos un kālab tik bezprātīgi uz visām pusēm tiek šķiesti Rollinga miljoni. Gariņa sekretārs, viena mašīnrakstītāja un divi kurjeri bija Maka Linneja aģenti. Viņi katru dienu sūtīja tam uz Ņujorku sīku pārskatu. Tomēr bija grūti tikt gudram šai pirkumu, pasūtījumu un kontraktu virpulī.