Выбрать главу

83

Vasiļjevas salas tālajās perspektīvās liesmoja rudens saulriets. Asinssarkana un drūma gaisma apspīdēja liellaivas ar malku, velkoņus* zvejnieku laivas, starp celiņu režģotajiem celtņiem sapinušos dūmus. Kā ugunsgrēks dega tukšo piļu logi.

No dūmakā tītiem rietumiem pa violeti melno Ņevu

pienāca tvaikonis. Tas iesvilpās, apsveikdams Ļeņingradu un sasniegto ceļamērķi. Tā iluminatoru ugunis meta atblāzmu uz Kalnrūpniecības institūta un Jūrskolas kolonām, uz gājēju sejām; tvaikonis sāka pietauvoties pie sarkanas, peldošas muitnicas ar baltām koloniņām. Kā parasti pirms apskates valdīja kņada.

Pirmās klases pasažieris, melnīgsnējs vīrietis ar platiem vaigu kauliem, pēc pases datiem, Francijas ģeogrāfu biedrības zinātniskais līdzstrādnieks, stāvēja pie borta. Viņš raudzījās uz vakara dūmakā tinušos pilsētu. Riets vēl kvēloja Izāka kupolā, Admiralitātes un Petro- pavlovskas katedrāles zelta smailēs. Šķita, ka šo smaili, kas dūrās debesis, Pēteris bija iecerējis kā draudīgu zobenu uz Krievijas jūras robežām.

Vīrietis ar platajiem vaigu kauliem izstiepa kaklu, vērdamies uz katedrāles smaili. Likās, viņš bija satraukts un aizgrābts kā ceļinieks, kas pēc ilgiem svešumā pavadītiem gadiem ieraudzījis dzimtās mājas jumtu. Tad pār tumšo Ņevu no cietokšņa atplūda svinīgas skaņas: Petropavlovskas katedrāles tornī, kur pēdējā gaisma dzisa aiz smailā zobena, pār imperatoru kapiem kuranti spēlēja «Internacionāli».

Vīrietis iekrampējās margās, no rīkles viņam izlauzās kas lidzigs rēcienam, viņš pagriezās ar muguru pret cietoksni.

Muitnīcā viņš uzrādīja pasi ar Artūra Levī vārdu un visu apskates laiku stāvēja, drūmi nodūris galvu, lai cilvēki neievērotu viņa acu nikno dzalkstījumu.

Pēc tam, pārmetis rūtaino pledu pār plecu, ar nelielu čemodānu rokā viņš izkāpa Vasiļjevas salas krastmalā. Mirdzēja rudens zvaigznes. Viņš izslējās ar ilgi aizturētu nopūtu. Pārlaida skatienu snaudošajiem namiem, tvaikonim, uz kura dega divas mastu ugunis un klusi dūca dinamo motors, un aizsoļoja uz tilta pusi.

Kāds garš virs buraudekla blūzē lēni nāca pretim. Iedams garām, ieskatījās sejā, nočukstēja: «Dieviņ tētiņ!» — un pēkšņi pasauca nopakaļ:

— Volšins Aleksandrs Ivanovičs?

Vīrietis, kas muitnicā bija uzdevies par Artūru Levī, sadurstljās, tad neatskatīdamies vēl ātrāk aizsoļoja uz tilta pusi.

Ivans Gusevs dzīvoja pie Taraškina, bija viņam pa pusei dēls, pa pusei jaunākais brālis. Taraškins mācīja zēnam lasīt un rakstīt, pieņemties prātā un gudrībā.

Zēns izrādījās tik saprātīgs un neatlaidīgs, ka prieks. Vakaros, sadzēries tēju ar baltmaizi un tējas desu, Taraškins jau grasās vilkt laukā no kabatas papirosus, bet atceras kluba kolektīvam doto solījumu nesmēķēt, — nokrekšķinās, sabužina matus un uzsāk sarunu:

— Vai zini, kas ir kapitālisms?

— Nē, Vasilij Ivanovič, nezinu.

— Izskaidrošu tev visvienkāršākajā formā. Deviņi cilvēki strādā, desmitais viņiem visu atņem, viņi cieš badu, desmitais aiz treknuma plīst vai pušu. Tas ir kapitālisms. Vai saprati?

— Nē, Vasilij Ivanovič, nesapratu.

— Ko tu nesaprati?

— Kāpēc viņi tam desmitajam visu atdod?.

— Desmitais piespiež, desmitais ir ekspluatators …

— Kā piespiež? Viņi ir deviņi, desmitais viens…

— Desmitais ir apbruņots, viņi bez ieročiem..

— Ieročus vienmēr var atņemt, Vasilij Ivanovič. Tas nozīmē, ka viņi ir tūļas …

Taraškins ar sajūsmu, pavēris muti, raudzījās uz Ivanu.

— Pareizi, puis … Tu spried kā boļševiks … Mēs Padomju Krievijā tā arī izdarījām — ieročus atņēmām, ekspluatatorus padzinām, un pie mums visi desmit cilvēki strādā un visi paēduši..

— Visi aiz treknuma plīst vai pušu …

— Nē, puis, plīst aiz treknuma nevajag, mēs neesam cūkas, bet cilvēki. Mums treknums jāpārvērš garigajā enerģijā.

— Ko tas nozīmē?

— To, ka mums visīsākajā laikā jākļūst par pasaulē visgudrāko un visizglītotāko tautu … Saprotams? Tagad padod šurp aritmētiku …

— Tieši- tā, aritmētiku, — attrauca Ivans, ņemdams burtnīcu un zīmuli.

— T Ķīmisko zimuli nedrīkst siekaiot — tas nav kulturāli … Saprotams?

Tā viņi nodarbojās katru vakaru, tālu pāri pusnaktij, kamēr abiem acis krita ciet.

85

Pie Airēšanas kluba vārtiņiem stāvēja labi ģērbies pilsonis ar platiem vaigu kauliem un urķēja ar spieķi zemi. Viņš pacēla galvu un tik dīvaini paskatijās uz pienākušo Taraškinu un Ivanu, ka Taraškins salēcās. Ivans piespiedās viņam cieši klāt. Svešais teica:

— Es gaidu te kopš rīta. Vai šis zēns ir Ivans Gusevs?

— Kāda jums dala? — iešņācies noprasīja Taraškins.

— Piedodiet, vispirms ievērosim pieklājību, biedri. Mans vārds Artūrs Levī.

Viņš izvilka apliecību un atvēra to Taraškinam pie deguna:

— Es strādāju padomju pārstāvniecībā Parīzē. Vai jums ar to pietiek, biedri?

Taraškins norūca kaut ko nenoteiktu. Artūrs Levī izvilka no kabatas portfeļa fotogrāfiju, ko Šeļgam bija atņēmis Garins.

— Vai varat apliecināt, ka fotogrāfijā redzams šis pats zēns?

Taraškins bija spiests piekrist. Ivans mēģināja aiz- lavīties, bet Artūrs Levi cieši saspieda viņa plecu.

— Fotogrāfiju man nodeva Seļga. Man uzticēts slepens uzdevums — nogādāt zēnu pēc minētās adreses. Pretošanās gadījumā man viņš jāarestē. Vai esat ar mieru pakļauties?

— Mandātu? — Taraškins noprasīja.

Artūrs Levī parādija padomju vēstniecībā Parīzē izsniegtu mandātu ar visiem parakstiem un zīmogiem Taraškins ilgi to lasīja Nopūtās, salocīja četrām kārtām.

— Velns viņu sazin, it kā viss būtu pareizi. Varbūt viņa vietā var aizbraukt kāds cits? Zēnam jāmācās …

Artūrs Levī zobgalīgi iesmējās:

— Nebaidieties. Zēnam pie manis neklāsies slikti…

Taraškins piekodināja Ivanam pa ce]am rakstīt. Taraškina satraukums mazliet aprima, kad viņš saņēma no Ceļabinskas atklātni.

«Dārgais biedri Taraškin, slava darbam — braucam mēs tīri pieklājīgi, pirmajā kiasē. Ēdiens labs, arī apiešanās. Maskavā Artūrs Artūrovičs nopirka man cepuri, jaunus vatētus svārkus un zābakus. Tikai viena nelaime — garlaicība māc nost: Artūrs Artūrovičs cauru dienu klusē. Starp citu, Samaras stacijā sastapu vienu bezpajumtnieku, bijušo draugu. Es viņam iedevu, piedodiet, Jūsu adresi, droši vien atbrauks, gaidiet.»

87

Aleksandrs Ivanovičs Volšins ieradās Padomju Savienībā ar pasi uz Artūra Levī vārda un Francijas ģeogrāfu biedrības izsniegtajiem dokumentiem. Visi dokumenti bija kārtībā (savā laikā Gariņam tas prasīja daudz pūlu), safabricēts bija vienīgi mandāts un apliecība no pārstāvniecības. Bet šos papīrus Volšins uz- rādija vienīgi Taraškinam. Oficiāli Artūrs Levī bija ieradies pētīt Kamčatkas gigantisko uguns kalnu jeb — pēc vietējā nosaukuma — sopku vulkānisko darbību.

Septembra vidū viņš kopā ar Ivanu iebrauca Vladi- vostokā. Kastes ar ekspedīcijas instrumentiem un mantām jau bija atvestas tur pa jūru no Sanfrancisko. Artūrs Levī steidzās. Dažās dienās nolīga cilvēkus, un divdesmit astotajā septembrī ekspedīcija padomju tvaikonī izbrauca no Vladivostokas uz Petropavlovsku. Brauciens bija grūts. Ziemelis dzina tumšus mākoņus, kas izsēja sniega pārslas svina pelēkajos Ohotskas jūras viļņos. Tvaikonis smagi brakšķēja, nirdams bargajā ūdens tuksnesī. Petropavlovsku sasniedza tikai vienpadsmitajā dienā. Izkrāva kastes, zirgus un jau nākamajā dienā uzsāka gājienu caur mežiem un kalniem, pa takām, strautu gultnēm, caur purviem un meža biezokņiem.