Ekspedīciju veda Ivans: zēnam bija laba atmiņa un suņa oža. Artūrs Levī steidzās: ceļā devās mazā gais
mo
miņā un gāja, kamēr satumsa, bez atpūtas. Zirgi pagalam sagura, cilvēki kurnēja; Artūrs Levī bija nepielūdzams — viņš nesaudzēja nevienu, bet labi maksāja.
Laiks kļuva aizvien draņķīgāks. Drūmi šalca ciedru galotnes, reizumis varēja dzirdēt ar smagu krakšķi nogāžamies simtgadīgu koku vai akmens lavīnas dārdoņu. Akmeņi nosita divus zirgus, divi citi ar visām nastām noslīka purva staignājā.
Ivans parasti gāja pa priekšu, rāpdamies sopkās, kāpdams kokos, lai saskatītu vienigi viņam zināmās pazīmes. Reiz viņš iesaucās, šūpodamies ciedra zarā:
— Tas ir viņš! Artūr Artūrovič, tas ir viņš! …
Uz kraujas klints, kas bija pārkārusies pār kalnu upīti, varēja redzēt senu, akmenī izcirstu, laika zoba saēstu karavīra tēlu konusveidīgā cepurē, ar bultu un loku rokās …
— No šejienes tagad uz austrumiem, tieši bultas virzienā lidz Šaitana akmenim, turpat būs arī nometne! — kliedza Ivans.
Šai vietā apmetās uz naktsguļu. Pārsaiņoja nastas. Sakūra lielu ugunskuru. Nogurušie cilvēki iemiga. Tumsā ciedru šalkoņu pārskanēja tāli, dobji grāvieni, sadrebēja zeme. Kad ugunskurs jau sāka izplēnēt, austrumos zem padebešiem iekvēlojās blāzma, it kā tur kāds milzis starp kalniem pūstu ogles ēzē un to drūmā atblāzma plaiksnītos zem padebešiem …
Vēl puskrēslā Artūrs Levī, neatņemdams roku no mauzera maksts, ar dunkām modināja cilvēkus. Viņš ne|āva iekurt uguni, uzvārīt tēju. «Uz priekšu, uz priekšu!. .» Novārguši cilvēki aizvilkās pa akmens bluķiem pieblīvēto, neizbrienamo mežu. Koki te bija neparasti augsti. Papardēs zirgi pazuda ar visu galvu. Ļaudīm kājas bija asinīs. Vēl divus zirgus nācās pamest ceļā. Artūrs Levi so|oja nopakaļ, turēdams roku uz mauzera. Likās, vēl daži soļi un, sit vai nost, neviens vairs neizkustēsies no vietas..
Vējš atnesa Ivana skaņo balsi:
— Šurp, šurp, biedri, lūk, Šaitana akmens…
Tas bija milzīgs blāķis, pēc formas līdzigs cilvēka galvai, ietīts tvaika mutuļos. Tā pakājē no zemes pulsēdama šļāca karsta ūdens strūkla. Kopš neatminamiem laikiem cilvēki, kas bija atstājuši ceļa zīmes uz klintīm, peldejas šai avotā, lai atgūtu spēkus. Tas bija tas pats «dzīvais ūdens», kuru pasakās atnes krauklis, — ūdens, piesātināts ar radioaktīviem sāļiem.
88
Augu dienu pūta ziemelis, padebeši slīdēja zemu virs meža. Skumji šalkoja augstās priedes, liecās ciedru tumšās virsotnes, birdināja skujas lapegles. Mākoņi kaisīja krusas graudus, smidzināja lietu. Taiga bija kā izmirusi. Tūkstošiem verstu uz visām pusēm šalca skujas pār purviem, pār klinšainām sopkām. Ar katru dienu kļuva aukstāks, briesmīgāk dvašoja ziemelis no apvilktām debesim.
Likās, nekas cits šai tuksnesī nav saklausāms kā tikai galotņu svinīgā šalkoņa un vēja aurošana. Putni aizlaidušies, zvēri aizgājuši, noslēpušies. Cilvēks, ja nu vienīgi nāvi meklēdams, varētu iemaldīties šais vietās.
Tomēr cilvēks parādījās. Mugurā viņam bija skrandains zvērādu kažoks, zemu apjozts ar auklu, kājās lietū izburbuši briežādas zābaki. Seja apaugusi ar ilgus gadus neskūtas bārdas pinkām, sirmie mati krita uz pleciem Viņš ar grūtībām pārvietojās pa nokalni, atbalstīdamies uz bises, brīžam pazuzdams aiz stublājiem. Apstājās salīcis un sāka svilpot:
— Fuit, Maška, Maška.. Fuit…
No zāļu biezokņa pacēlās savvaļas āža galva ar striķa galu ap nobrāzto kaklu. Cilvēks pacēla bisi, bet āzis atkal nozuda zālē. Cilvēks ievaidējās, saguma uz akmens. Bise drebēja viņam starp ceļgaliem, galva noslīga. Tikai pēc krietna brīža viņš atsāka saukšanu:
— Maška, Maška..
Viņa aizmiglotās acis meklēja zālē šo vienigo cerību — pieradināto āzi: nošaut viņu ar pēdējo lādiņu, izkaltēt gaļu un izvilkt dzīvību vēl dažus mēnešus, varbūt pat lidz pavasarim.
Pirms septiņiem gadiem viņš meklēja iespēju realizēt savas ģeniālās ieceres. Viņš bija jauns, spēcīgs un trūcīgs. Liktenīgajā dienā viņš sastapa Gariņu, kas uzbūra viņam tik grandiozus plānus, ka viņš, pametis visu, nonāca šeit, vulkāna pakājē. Pirms septiņiem gadiem tika nolīsts mežs, uzcelta ziemas mītne, ierīkota laboratorija, radioraidītājs, kas saņēma strāvu no mazas hidro- stacijas Ciemata velēnu jumti, iegrimuši zemē, čurnēja starp milzigiem, kādreiz no vulkāna izmestiem akmeņiem, blakus šalkojošai mastu meža sienai.
Ļaudis, ar kuriem viņš bija šurp atnācis, — daļa nomira, citi aizbēga. Celtnes sagāzās, mazās hidrostaci- jas aizsprostu aizskaloja pavasara pali. Viss septiņu gadu darbs, visi apbrinojamie secinājumi, zemes dzīļu — olivina joslas pētījumi draudēja aiziet bojā tāda nieka dēļ kā Maška — āzis, kas nevēlas pienākt pa šāvienam, lai arī kā šo nolādēto lopu necenstos pielabināt.
Agrāk liktos nieka lieta — noiet pa taigu kādus trīssimt kilometrus līdz cilvēku apmetnei. Tagad kājas un rokas savilcis reimatisms, zobi izkrituši no cingas. Pēdējā ceriba bija pieradinātais āzis: vecis baroja to ziemas iztikai. Nolādētais lops pārtrina auklu un izmuka no krātiņa. Vecis paņēma bisi ar pēdējo lādiņu un staigāja, pielabinādams Mašku. Tuvojās vakars, satumsa mākoņu vāli, skaudrāk brāza vējš, šūpodams milzigas priedes. Nāca virsū ziema — nāve. Sažņaudzās sirds… Vai tiešām nekad vairs viņš neredzēs cilvēku sejas, nesēdēs pie krāsns uguns, ieelpodams maizes smaržu, dzīves smaržu? Vecis klusi iešņukstējās.
Pēc laba iaika — vēlreiz pasauca:
— Aļaska. Maška..
Nē. šodien par nošaušanu nav ko domāt… Vecis krekšķinādams piecēlās, kleimuroja atpakaļ uz ziemas mītni. Apstājās. Pacēla galvu, sniega pārslas iesitās sejā, vējš plucināja bārdu. Viņam likās … Nē. nē, tas ir vējš, droši vien iečīkstējās priede pret priedi … Vecis tomēr ilgi stāvēja, cenzdamies panākt, lai sirds nesistos tik skaļi.
— Ē-hej, — tikko dzirdami atskanēja cilvēka balss no Šaitana akmens puses.
Vecis ievaidejās. Acis aizmigloja asaras. Atplestajā mutē sitās pārslas. Sabiezējušā krēslā vairs neko nevarēja izšķirt. .
— Ē-hej, Mancev, — atkal vēja brāzienos ielauzās skanīga zēna balss. No nezālēm pacēlās āža galva, Maška pienāca pie veča un, saspicējis ausis, tāpat ieklausījās neparastajās balsīs, kas ienesa satraukumu šai tuksnesī … No labās, no kreisās puses tuvojās, sauca.
— Hej. . Kur jūs, Mancev? Vai esat vēl dzīvs?
Vecim trīcēja bārda, trīcēja lūpas, viņš plātīja rokas un neskanīgi atkārtoja:
— Jā, jā, esmu dzīvs.. Tas esmu es, Mancevs.
Nokvēpušie ziemas mājokļa baļķi vēl nekad nebija
piedzīvojuši tādu greznību. No vulkāniskajiem akmeņiem saliktajā pavardā sprēgāja uguns, katlos vārījās ūdens. Mancevs vilka nāsīs sen aizmirstās tējas, maizes, šķiņķa smaržas.
Nāca iekšā un gāja laukā skali cilvēki, ienesdami un raisīdami vaļā saiņus. Kāds vīrietis ar platiem vaigu kauliem pasniedza viņam krūzi ar kūpošu tēju, maizes riku.. Maize. Mancevs trīcēja pie visām miesām, aši košļādams ar smaganām. Kāds zēns, notupies zemē, līdzjūtīgi noraudzījās, kā Mancevs, nokodis no maizes rikas, ikreiz piespieda to pie pinkainās bārdas, it kā baidījās: vai nav sapnis visa šī dzīve, kas ielauzusies viņa pussagruvušā mājokli.